Politiskā socioloģija ir socioloģijas nozare, kas pēta sabiedrības un politisko struktūru, procesu un institūciju mijiedarbību. Tā pēta, kā sociālie spēki, grupas un institūcijas ietekmē politisko dzīvi un kā politiskās struktūras savukārt ietekmē sabiedrību.
Politiskā socioloģija kā patstāvīga disciplīna izveidojās 20. gadsimta vidū, lai gan tās pirmsākumi meklējami socioloģijas un politikas zinātnes klasiķu darbos. Makss Vēbers (1864—1920) ir viens no politiskās socioloģijas pamatlicējiem. Viņa darbi sniedza nozīmīgu ieguldījumu varas un leģitimitātes, birokrātijas, dominēšanas veidu un politiskās vadības izpratnē. Vēbers aplūkoja dažādus varas veidus, piemēram, tradicionālo, harizmātisko un legālo (racionāli legālo), un pētīja, kā tie funkcionē dažādās sabiedrībās. Viņa birokrātijas analīze bija arī nozīmīgs ieguldījums pētniecībā par organizatoriskajām struktūrām un to ietekmi uz politiskajiem procesiem. Emīls Dirkems (1858—1917) pētīja sociālo faktoru ietekmi uz politiskajiem procesiem un kolektīvo priekšstatu lomu sabiedrības dzīvē. Kārlis Markss (1818—1883) ar saviem rakstiem par šķiru cīņu, kapitālismu un politisko ekonomiju būtiski ietekmēja politiskās socioloģijas attīstību. Markss uzskatīja vēsturi par šķiru konfliktu virkni un analizēja, kā ekonomiskās struktūras ietekmē politisko varu un sociālās attiecības. Viņa teorijas par pamatu un virsbūvi un proletariāta lomu revolucionārās pārmaiņās kļuva par būtiskām marksisma socioloģijā un politiskajā teorijā.
