Progresīvā rokmūzika (saīsinājumā progresīvais roks) ir rokmūzikas apakšžanrs, kuras skaņdarbiem raksturīgas sarežģītas instrumentācijas ar biežu taktsmēra, toņkārtas un ritma maiņu. Progresīvā rokmūzikā vienlīdz bieži mēdz dominēt gan dziesmas, gan tikai instrumentāli skaņdarbi. Dziesmām nereti raksturīga populārajai mūzikai netipiska struktūra (tās var būt pat bez piedziedājuma). Instrumentālais pavadījums ir dažādāks nekā vairumam citu rokmūzikas žanru un progresīvajā rokmūzikā bieži ir izmantoti arī tādi mūzikas instrumenti kā flauta, saksofons, timpāni, vijole, sintezators un taustiņinstrumenti.
Progresīvais roks attīstījās 1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā kā daļa no "lielāko daļu britu mēģinājuma pacelt rokmūziku jaunā līmenī un mākslinieciskā ticamībā."[1]