Rīdigers fon der Golcs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīdigers fon der Golcs
Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz
Rīdigers fon der Golcs
Personīgā informācija
Dzimis 1865. gada 8. decembrī
Cillihava, Prūsijas karaliste (tagad — Sulehova, Polija)
Miris 1946. gada 4. novembrī (80 gadi)
Kinsegas muiža, Bavārija, Okupētā Vācija
Tautība vācietis
Dzīvesbiedre Hanna Karolīne fon Hāze
Militārais dienests
Dienesta pakāpe ģenerālis
Dienesta laiks 1885—1920
Valsts Vācijas impērija (1885—1918), Veimāras republika (1918—1920)
Struktūra sauszemes armija
Komandēja 12. Zemessardzes divīzija, Baltijas jūras divīzija, 6. rezerves korpuss
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Somijas pilsoņu karš, Latvijas brīvības cīņas, Kapa pučs
Izglītība Prūsijas Kara akadēmija
Cits darbs Liepājas gubernators (1919), Vācijas rezerves virsnieku savienības vadītājs (1934-1939)

Rīdigers fon der Golcs, pilnajā vārdā Gustavs Ādolfs Joahims Rīdigers fon der Golcs (vācu: Gustav Adolf Joachim Rüdiger Graf von der Goltz; dzimis 1865. gada 8. decembrī, miris 1946. gada 4. novembrī) bija Vācijas impērijas virsnieks, grāfs, 1919. gadā Austrumprūsijas robežām tuvajā Kurzemē un Ziemeļlietuvā dislocētā 6. rezerves korpusa komandieris. Aktīvi iesaistījās Latvijas brīvības cīņās no 1919. gada 1. februāra līdz 14. oktobrim.

Dzīves sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1865. gada 8. decembrī Cillihavā, Prūsijas karalistes Brandenburgas zemē. 1881. gadā iestājies Prūsijas Kara akadēmijā Berlīnē, pēc kuras iestājās 1. kājnieku gvardu pulkā 1885. gada martā, un novembrī paaugstināts par leitnantu, bet 1893. gada septembrī par pirmo leitnantu un nosūtīts uz 109. grenadieru pulku Karlsrūē. 1895. gadā nosūtīts uz Ģenerālštābu Berlīnē, 1896. gadā nosūtīts uz 9. armijas korpusa štābu Altonā. 1897. gada aprīlī paaugstināts par kapteini. 1900. gadā iecelts par 115. kājnieku pulka rotas komandieri Altenburgā. 1902. gadā nosūtīts uz 1. gvardes kājnieku divīzijas štābu, bet 1903. gadā uz 4. armijas korpusa štābu Magdeburgā. 1906. gadā nosūtīts uz Brandenburgas virspavēlniecības štābu Berlīnē. 1909. gadā iecelts par bataljona komandieri 4. kājnieku gvardes pulkā. 1911. gada janvārī paaugstināts par pulkvežleitnantu un augustā nosūtīts uz impērijas Ģenerālštābu, kur vadīja sekciju, bet jau novembrī iecelts par Kara akadēmijas štāba direktoru. 1913. gadā paaugstināts par pulkvedi un iecelts par 76. kājnieku pulka komandieri Hamburgā.[1]

Karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules karā 1914. gada 5-12. septembrī komandēja pulku Pirmajā Marnas kaujā. Novembrī nosūtīts uz Austrumu fronti un iecelts par 34. kājnieku brigādes komandieri un 1915. gada jūnijā par 5. gvardes brigādes komandieri. 1915. gada 7.-22. februārī cīnījās Otrajā Mazūrijas ezeru kaujā. Pārcelts atpakaļ uz Rietumu fronti, kur 1916. gada 1. maijā tika iecelts par 1. gvardes kājnieku brigādes komandieri un cīnījās Sommes kaujā no 1916. gada 1. jūlija līdz 16. novembrim. 1916. gada 18. augustā paaugstināts par ģenerālmajoru.

1917. gada jūnijā, gatavojoties Vācijas Pavasara ofensīvai, iecelts par 37. kājnieku divīzijas komandieri, bet 1918. gada februārī par Dancigā saformētās Baltijas jūras divīzijas (Ostsee-Division) komandieri. Ap 9500 kareivjus stipro divīziju veidoja 12. landesvēra (rezerves) divīzija, jēgeru bataljoni un velosipēdistu rotas. 1918. gada aprīļa sākumā to nosūtīja uz Somiju, kuras valdība Somijas pilsoņu karā pret boļševiku Sarkanajiem gvardiem lūdza Vācijas militāro palīdzību. 3. aprīlī vācieši izsēdās Hanko pussalā, ātri atbrīvoja Helsinkus no boļševikiem un līdz mēneša beigām nodrošināja Somijas neatkarību. Divīzija līdz 30. maijam Somiju atstāja, bet Golcs palika kā Vācijas valdības pārstāvis.

Golca panākumi Somijā ietekmēja lēmumu 1919. gada sākumā viņu iecelt par Kurzemē un Ziemeļlietuvā esošo Vācijas armiju komandieri, lai aizsargātu šos Austrumprūsijas pierobežu reģionus no boļševiku uzbrukuma. Fon der Golcs kļuva par 6. rezerves korpusa komandieri, 1919. gada 1. februārī ierodoties Liepājā. Viņš bija Liepājas okupācijas spēku militārais gubernators un reģionā esošo Vācijas armijas spēku un 1. gvardes rezerves divīzijas komandieris. Viņa brālis aktīvi iesaistījās brīvprātīgo vervēšanā Vācijā un Freikorps vienību sūtīšanā uz Kurzemi. Nelielā un vājā Dzelzsbrigāde, drīz izauga par šo algotņu veidotu Dzelzdivīziju, kas bija pakļauta Golcam. Lai arī juridiski pakļauts Latvijas Pagaidu valdībai, Golcam pakļāvās arī Baltijas landesvērs, ko veidoja vietējās vācbaltiešu vienības un latviešu spēki, Kalpaka un Baloža vadībā.

1919. gada 3. martā Golcs sāka pretuzbrukumu boļševikiem, dažās nedēļās sasniedzot Lielupes līniju un atbrīvojot Jelgavu. Vāciešu bruņoto vienību konflikti ar Ulmaņa Pagaidu valdību noveda pie 1919. gada 16. aprīļa puča, ko Golcam it kā nezinot veica vācbaltiešu un Freikorps vienības. Rezultātā izveidojās vāciešu intereses atbalstoša Niedras valdība. Pēc landesvēra un Dzelzdivīzijas veiktās Rīgas ieņemšanas 1919. gada 22. maijā Golca ambīcijas piesaistīja Antantes uzmanību, kas nevēlējās tālāku vāciešu ietekmes pieaugumu reģionā. Landesvērs un Dzelzdivīzija jūnija beigās cieta sakāvi Cēsu kaujās pret igauņu karaspēku, kam palīdzēja Ziemeļlatvijas brigāde. Lai novērstu Golca saistību ar šo uzbrukumu, Dzelzdivīzija bija pārgājusi Niedras valdības pakļautībā, un Landesvēra komandierim piešķirta Latvijas pilsonība.

Saskaņā ar 3. jūlijā noslēgto Strazdumuižas pamiera līgumu vācu karaspēkam līdz 5. jūlija vakaram bija jāpamet Rīga un visdrīzākā laikā jāatstāj Latvijas teritorija. Golcs sāka Vācijas armijas vienību nosūtīšanu uz dzimteni, taču lielākā daļa brīvprātīgo algotņu vēlējās palikt Latvijā. 21. septembrī Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvaldi nodeva Bermontam, un vācu vienības iekļāvās Rietumu brīvprātīgo armijas sastāvā.

Pakļaujoties Antantes kategoriskajai prasībai, Vācija beidzot atsauca Golcu no Latvijas 1919. gada oktobrī.

Vācijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada martā Golcs Vācijā piedalījās neveiksmīgajā Kapa pučā. Vēlāk nodarbojies ar jaunatnes militāro audzināšanu. No 1934. līdz 1939. gadam vadīja Vācijas rezerves virsnieku savienību.

1920. gadā izdoti Golca memuāri Meine Sendung in Finnland und im Baltikum, kuros aprakstīta viņa militārā un politiskā darbība Somijā un Latvijā. Golca atmiņas ar mainītu nosaukumu 1936. gadā piedzīvoja atkārtotu izdevumu — Als politischer General im Osten.

Miris 1946. gada 4. novembrī Bavārijā.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Goltz, Rudiger von der, Meine Sendung in Finnland und im Baltikum, Leipzig: K.F.Kochler Verlag, 1920.
  2. Goltz, Rudiger von der, Als politischer General im Osten, Leipzig, 1936.
  3. Paluszyński, Tomasz, Walka o niepodległość Łotwy 1914-1921, Warszawa 1999.
  4. Paluszyński, Tomasz, Walka o niepodległość Estonii 1914-1920, Poznan 2007.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]