Rīgas bērnu dzelzceļš
Rīgas bērnu dzelzceļš, arī Latvijas bērnu dzelzceļš, bija viens no 52 PSRS strādājošiem bērnu dzelzceļiem, kurus pilnībā apkalpoja bērni, lai apgūtu dzelzceļnieku profesijas. Šo dzelzceļu uzbūvēja un finansēja "Baltijas dzelzceļš", tā speciālisti vadīja Jauno tehniķu pulciņu, kurš gatavoja personālu darbiem Bērnu dzelzceļā. Dzelzceļa līnija atradās Rīgā, Mežaparka apkaimē.
Latvijas bērnu dzelzceļš Mežaparkā tika atklāts 1956. gadā 25.jūnijā, uzsācis pārvadājumus 22.jūlijā, slēgts 1997. gada maijā. Sliedes demontētas 2002. gadā. Bijušo sliežu trase ar koka gulšņiem un piketu stabiņiem redzama vēl mūsdienās. Saglabājušies arī peroni bijušo staciju vietās, strupceļu prizmas, kā arī krūmiem aizaugusi betonēta bedre lokomotīvju apkopes vietā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šaursliežu dzelzceļa būvniecība bija viens no Mežaparka attīstības posmiem pēc Otrā Pasaules kara.
Šaursliežu dzelzceļš sākās pie Meža prospekta iepretim krustojumam ar Inčukalna ielu un beidzās mežā netālu no Jaunmīlgrāvja rajona. Tā garums bija 2 km un 100 metri. Tam bija divas galastacijas: Komjauniešu stacija pie Meža prospekta un Skolas stacija, kā arī Pionieru pietura līnijas vidū. Pionieru stacijas ēka nodega jau 1960. gados, bet vilcieni vēl ilgi pieturēja pie tās perona.
Līnijai bija divi atzari: viens uz lokomotīvju apkopes un remonta vietu, otrs savienojās ar platsliežu pievedceļu no Sarkandaugavas stacijas. Savienojuma vietā (netālu no Viestura prospekta) bija trijsliežu posms — apvienotā 1524 mm un 750 mm līnija. Šis bija viens no diviem kādreiz bijušiem trijsliežu posmiem Latvijā (otrs bija Alsungā, starp Alsungas Ziemeļu un Dienvidu stacijām).
Vilcienu "Draudzība", stacijas un ceļu apkalpoja tikai bērni no 10 gadu vecuma, kuri ziemas laikā apmeklēja Jauno tehniķu pulciņu pie "Baltijas dzelzceļa". Pulciņa audzēkņi turpināja izglītību Rīgas Dzelzceļnieku skolā (katru gadu ap 60) un Ļeņingradas dzelzceļa transporta inženieru institūtā. Dzelzceļa arodu šeit apguva 320 bērni no 12 gadu vecuma.
Bērnu dzelzceļš strādāja ceturtdienās un sestdienās no 13.00 līdz 18.00, svētdienās no 10.00 līdz 18.00, no maija līdz septembrim, un pārvadāja ap 2000 pasažieru mēnesī jau pirmajos darba gados. Dzelzceļa peļņa katru gadu bija 500—900 rubļi[1].
1981. gadā līnija nosaukta Latviešu sarkano strēlnieku vārdā.
1980. gadu beigās bija plāni pagarināt trasi vēl apmēram par kilometru — garām Mežaparka Lielajai estrādei līdz Ķīšezeram, lai to varētu izmantot arī satiksmei, ne tikai bērnu izpriecu braucieniem, tā palielinot peļņu. Arī Jaunatnes progresa savienības lietišķo darījumu centrs plānoja šeit ieguldīt līdzekļus un materiāli ieinteresēt Baltijas dzelzceļa pārvaldi bērnu dzelzceļa tālākai attīstībai.[1]
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Komjauniešu stacija tika pārdēvēta par Jauniešu staciju, bet Skolas stacija — par Alejas staciju.
Pēc līnijas slēgšanas tās ritošo sastāvu daļēji nodeva Dzelzceļa muzejam un Gulbenes—Alūksnes bānītim. Divi vagoni tika atstāti ar domu ierīkot tajos kafejnīcu, bet tika izdemolēti un nodoti metāllūžņos. Arī staciju ēkas tika izdemolētas un vēlāk nodedzinātas.
2005. gadā saskaņā ar tiesas lēmumu, kas uzliek Rīgas domei piespiedu nomas attiecības ar bērnu dzelzceļa ēku īpašnieku Aldi Lezdiņu, tā atbalstīja 2588 kvadrātmetru liela zemesgabala iznomāšanu zem bijušā bērnu dzelzceļa ēkām Mežaparkā par Ls 0,20 par kvadrātmetru gadā. Ēkas, no kurām palikuši tikai grausti, agrāk bija Latvijas dzelzceļa īpašumā, bet uzņēmums bija nolēmis tos pārdot. Zeme Lezdiņam tika iznomāta ar noteikumu, ka ēkas drīkst izmantot tikai to agrākajam mērķim, bet viņam uzdots zemesgabalu un mežu uz tā iekārtot. Ēku renovāciju tika atļauts veikt atbilstoši noteiktā kārtībā akceptētajam būvprojektam. Lezdiņš piedāvāja Rīgas domei dzelzceļa ēkas pārveidot par pansiju, bet kādreizējā sliežu ceļa vietā izveidot skrituļslidošanas trasi, bet viņa priekšlikums netika atbalstīts[2].
Jauniešu stacijas ēkas krāsmatas stāvēja vēl 2009. gadā, kamēr 2010. gadā zem sniega smaguma sabruka pavisam. 2014. gada rudenī Jauniešu stacijas gruveši pilnībā novākti, mūsdienās tur ir palicis tikai betonēts laukums.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Mežaparka bērnu dzelzceļš Latvijas Dzelzceļnieku biedrība
- Bērnu dzelzceļš aizmirsts Diena
- Dzelzceļš Rīgā. Īsa vēsture
- Fotogalerija[novecojusi saite]
- Foto
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Iveta Tomsone. «Latvijas bērnu dzelzceļam — 35 gadi». www.periodika.lv. Diena, 1991-07-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-05-15. Skatīts: 2020-03-11.
- ↑ LETA. «Iznomās zemi zem bērnu dzelzceļa ēkām Mežaparkā». delfi.lv (latviešu), 2005-07-04. Skatīts: 2020-03-11.
 | Šis ar Rīgu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
 | Šis ar dzelzceļu Latvijā saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |