Raudas meteorpapīrs
.jpg)
Ar sarkanu pasvītrojumu atzīmēta Rauda.
Raudas meteorpapīrs ir melna papīrveidīga masa, kas 1686. gadā tika atnesta ar vēju un Kurzemē pie Raudas (mūsdienās Rauži) Embūtes draudzes novadā nokrita zemē. Šis meteorpapīrs ilgu laiku bija daudzu zinātnieku pētījumu objekts un, lai gan ir mikrobiāla seguma paraugs, joprojām šāda veida objektus mēdz saukt par meteorpapīru.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1686. gada 31. janvārī netālu no Raudas ciema Embūtes draudzes novadā tuvu pie Lietuvas robežas uz pulkvedim Zēfeldam piederošas zemes strādnieki, kas ņēma no tur esošā dīķa ūdeni, atgriežoties pēc pusdienām turpināt savu darbu, ieraudzīja teritoriju apkārt dīķim apklātu ar ogļu melnām loksnēm, bet kaimiņš pastāstīja, ka liela puteņa laikā tās kopā ar sniegu krita zemē no debesīm. Daudzi ļaudis tad gāja uz turieni skatīties notikušo, un drūzmējās ap melno papīram līdzīgo masu, kur daži gabali bija galda lielumā un pirksta biezumā. Melnā masa bija mitra un smirdīga, līdzīgi pūstošām aļģēm jūras krastā, bet izžuvušā veidā bija bez smakas. Visi baidījās pieskarties šai masai, uztverot to kā kādu pārdabisku brīnumu. Taču tajā brīdī kāds nabaga latvietis gāja uz tuvāko muižu lūgt maizi iztikai, un paņēma gabalu no šīs masas, lai parādītu muižas ļaudīm ko īpašu, jo toreiz tā tika uzskatīta kā papīrs. Tad arī muižas ļaudis gāja skatīties neparasto parādību. Viņi tur redzēja guļam lielus gabalus galda lielumā lielā daudzumā un vietām pat vienu otram virsū. Nākamajā dienā ziemeļu vējš saplēsa visas šīs plāksnes sīkos gabaliņos un izmētāja pa apkārtni. Drīz pēc tam 4. februārī daļa šī papīra iepakotā veidā ar godājama jurista starpniecību tika aizsūtīta Georgam Krīgeram, lai tas organizētu diskusiju un dotu vērtējumu šai parādībai un materiālam. Viņam tas viss likās dīvains: matērija bija melna, it kā izlaista caur uguni. Dienas gaismā vietām tā bija biezāka, vietām plānāka, līdzīga dzēšlapai vai tipogrāfijas papīram. Pirms tam apakšpusē vietām bija pielipusi zāle, kas tika attīrīta, kas liek domāt, ka sākumā šī masa bija gulējusi zālē. Pēc konsistences tā ne ar ko neatšķīrās no papīra (izņemot melno krāsu). Tāpēc arī tika nosaukta par papīru, jo nelīdzinājās ne koku, ne citām lapām.
Krīgers izteica pieņēmumu, ka tas varētu būt ar vēju atnests papīrs no kāda vētrā cietuša kuģa. Viņš veica tā laika meteoroloģisko analīzi. Astroloģiski tas bija laiks, kad Jupiters un Marss atradās opozīcijā. Bet 27. janvārī uz Kurzemi no dienvidiem atnāca spēcīgs vējš un pastāvīgi pastiprinājās ar sniegu un brāzmām, virzoties uz ziemeļiem, un 28. augustā Zviedrijā, Lapzemē un Somijā zaudēja savu spēku. Kurzemē 28. janvāris pagāja klusu. Bet 29. janvārī no ziemeļaustrumiem uznāca milzīga vētra, gandrīz pretēji iepriekšējam vējam. Vētra ātri apbēra Kurzemi ar sniegu, ka nevarēja paglābties pat uz ielas. Nākošajā, 30. janvārī joprojām pūta ziemeļu vējš, bet jau mērens, un tā turpinājās līdz 31. janvārim, kad no debesīm nokrita papīrs. Meteoroloģiskie dati tika ņemti no iepriekšējiem pierakstiem Annotatis Meteorologicis. Attiecīgi, Krīgers pieņēma, ka ziemeļaustrumu vējš, kas izcēlās Lapzemē, varēja izraisīt vētru Somu līcī, un no turienes atnest šo papīru, kas pirms tam samērā ilgu laiku puva jūras mēslojumā, un no tā arī radās šāda krāsa un smaka. Šis vējš samazinoties un pieaugot varēja triju dienu laikā atpūst šo papīru ar nedaudz sniega un krusas.
1686. gadā šī nebija vienīgā šāda veida parādība. Šajā pat gadā neilgi pirms Lieldienām, kad jau izkusa sniegs, pie Embūtes uz zemes, kur pirms gada auga mieži, tika atrasts liels daudzums melnu lodīšu: mazu un lielu. Ļaudis tos sauca par par melnajiem zirņiem vai pupiņām. Taču iekšpusē tās bija baltas, un tās varēja griezt kā sausu sūkli. Ja tās aizdedzina, tad smaka bija šausmīgāka nekā dedzināti zirņi. Šādi melnie zirņi tika atrasti arī citās vietās. Par šo no debesīm nokritušo papīru Krīgers uzrakstīja rakstu savā 1687. gada kalendārā. Par Lieldienu melno zirņu un pupiņu lietu no debesīm viņš ievietoja rakstu nākamajā 1688. gada kalendārā.
Pēc diviem gadiem (1688. gadā) sakarā ar šo incidentu Kēnigsbergas Leopolda akadēmijas biedrs, medicīnas profesors Filips Jēkabs Hartmans uzrakstīja lielu traktātu par meteoru ķermeņiem rakstā ar nosaukumu "Exercitatio de generatione mineralium, vegetabilium et animalium in aëre, Occasione Annonae et Telae Coelitus Delapsarum Anno MDCLXXXVI. In Curonia, Auctore Philippo Jacobo Hartmann/ Phil. & Med. D.P.P.Regiomont. Academiae Leopoldinae imperialis Naturae Curiosorum Colleega Anno MDCLXXXIX." Rakstā viņš sīki aprakstīja notikumu gaitu, melnā papīra un melno zirņu dabu un izvērtēja vajadzību sīkāk apskatīt šo fenomenu un pieiet brīnumiem ar zinātniskām metodēm.
Pēc tam jau 18. gadsimtā ārsts no Kuldīgas Johans Georgs Veigands ar saviem komentāriem publicēja par šo notikumu rakstu 1725. gada Breslavas dabas un medicīnas rakstu krājumā (Sammlung von Natur und Medicin), bet 1740. gadā Zedlers savā «Universālajā leksikonā» tam veltīja šķirkli ar nosaukumu «papīra sniegs» (Papierschnee).
19. gadsimtā Ernsts Hladni, aprakstot dažādu laiku meteorītu krišanas gadījumus, savā 1819. gada darbā "Annalen der Physik und der Physikalischen Chemie" meteorītu sarakstā ievietoja arī Raudas meteorpapīru ar šī gadījuma aprakstu, klasificējot to kā mīksto meteoru. Šajā pat gadā Teodors Grothuss, ievērojams Kurzemes ķīmiķis, atcerējās, kā lasīja sava agri mirušā tēva dabas objektu kolekcijā paciņu ar melnā papīra saturu. Tur bija uzraksts: «Papīrs nokrita no debesīm 1685, gadā (acīmredzot, drukas kļūda) Raudā», un iekšā bija divas nelielas papīra lapas ap 1,5 collas garas un tik pat platas, kas atgādināja apdedzinātu papīru, tikai no stingrāka materiāla. Tad Grothuss nelielai masas daļai veica ķīmisko analīzi un konstatēja tur silīciju, dzelzi, kalcītu, oglekli, talku vai alaunu, kā arī triju komponentu pēdas, kas toreiz likās raksturīgi meteorītiem: sērs, niķelis un hroms. No tā viņš izdarīja secinājumu, ka papīram līdzīgajai masai, kas Kurzemē nokrita pirms 134 gadiem, ir meteoru izcelsme. To visu viņš publicēja 1819. gadā Šveigera «Ķīmijas un fizikas žurnālā» (Journal fūr Chemie un Physik in Verbindung). 1820. gada maijā Grothuss, drīz pēc tam, kad viņš vēl nedaudz šīs vielas atrada pie kāda sava paziņas, iedeva lielu tās daļu Bercēliusam, lai tas varētu teikt savu izšķirošo viedokli par niķeļa saturu paraugā. Bercēliuss drīz vien uzrakstīja Grothusam, ka nespēja tur atrast nekādas niķeļa pēdas. Tad Grothuss vēlreiz izanalizēja daļu masas un atzina, ka niķeļa tur tiešām nav, bet iepriekš viņš bijis kādu daudzumu dzelzs sulfīda noturējis par niķeļa sulfīdu nelielā pētāmās vielas daudzuma dēļ. Bet vēl pirms Bercēliusa atbildes Grothusam 1821. gada 6. martā atsūtīja vēstuli Baldones aptiekārs Hermans, kurā salīdzināja Baldones ārstnieciskās dūņas ar Raudas meteorpapīru. Salīdzinot abas šīs vielas Grothuss atzina, ka tās ir atšķirīgas, jo no papīra neizdalās amonjaks. Savu jauno pētījumu rezultātus Grothuss publicēja 1821. gada «Ķīmijas un fizikas žurnāla» 3. sējumā.
Tajā pat laikā, neiepazinies ar Grothusa jaunajiem pētījumiem Hladni 1821. gada Gilberta «Fizikas annālēs», atsaucoties uz Grothusa iepriekšējiem pētījumiem, salīdzināja Raudas meteorpapīru ar irdeniem, melniem meteorītu akmeņiem, kas nokrita pie Alesas 1806. gada 15. martā, interpretējot to kā krītošo zvaigžņu vielu. Pēc tam Leopolda zinātņu akadēmijas prezidents Ness fon Ezenbeks 1825. gada Roberta Brauna “Botāniskajos rakstos” (Botanischen Schriften), atsaucoties uz sākotnējiem Grothusa pētījumiem, Raudas meteorpapīru pieskaitīja iespējamiem aerofītiem, bet Hartmana ilustrācijas līkloču līnijas pielīdzināja Lihtenberga figūrām.
Pēc kāda laika Raudas meteorpapīra pētījumiem pieslēdzās Kristiāns Ērenbergs. Iemesls tam bija profesora L.M. Kerstena publikācija Poggendorfa “Fizikas un ķīmijas annālēs ”, par ādveidīgas augu masas ķīmisko analīzi no Švarcenbergas apkārtnes, kas saturēja silīciju, mangānu un dzelzs oksīdu. Par līdzīgiem filcveidīgiem un vatveidīgiem pļavu, purvu un dīķu klājumiem viņš jau bija zinājis, bet tik blīvu un ādainu vēl nebija sastapis. Izpētot tā sastāvu, viņš tur konstatēja daudz kramaļģu un dažas mīkstās aļģu formas, kas izskaidroja silīcija un dzelzs klātbūtni. Un tad viņam ienāca prātā doma izpētīt Kurzemes meteorpapīru. Karaliskajā mineraloģijas kabinetā bija daži ļoti sīki melnā papīra fragmenti no Hladni kolekcijas, bet Grothusa atsūtītais ap collu lielais fragments atradās zem stikla. Jau no pirmā skatiena varēja redzēt, ka pamatmasu veidoja Conferva crispata, zaļaļģu kladoforu suga, kuru starpā bija Nostoc sp., zilaļģu, nostokāļu suga. Taču vajadzēja noskaidrot, kas nodrošināja Grothusa atklāto silīcija un dzelzs klātbūtni. Detalizēta izpēte pakāpeniski ļāva atklāt 29 dažādas kramaļģu, aļģu u.c. sugas. Bez tam izdevās konstatēt dafnijas čaulu. Kopumā tika atrastas šādas sugas: Stauroneis phoenicenteron (Nitzsch) Ehrenberg, 1843, Synedra ulna (Nitzsch) Ehrenberg, 1832, Cocconeis pediculus Ehrenberg, 1838, Tabellaria vulgaris Ehrenberg, 1839, Gomphonema truncatum Ehrenberg, 1832, Gomphonema clavatum Ehrenberg, 1832, Gomphonema acuminatum Ehrenberg, 1832, Fragilaria rhabdosoma Ehrenberg, 1832, Pleurotaenium trabecula Nägeli, 1849, Desmidium swartzii C.Agardh ex Ralfs, 1848, Staurastrum hexacerum Wittrock, 1872, Staurastrum granulosum Ralfs, 1848, Staurodesmus glaber (Ralfs) Teiling, 1948, Raphidiastrum bifidum (Ehrenberg) Palamar-Mordvintseva, 1982, Euastrum margaritaceum Ehrenberg, Euastrum crenulatum Ehrenberg, Euastrum ansatum Ehrenberg ex Ralfs, 1848, Tessararthra moniliformis, Artlirodesmus quadricaudatus, forma ecaudis, Odontella filiformis Ehrenberg, 1838, Hystrichosphaera furcata (Ehrenberg) O.Wetzel, 1933, Xanthidium aculeatum Ehrenberg ex Ralfs, 1848, Staurastrum paradoxum Meyen ex Ralfs, 1848, Staurastrum dilatatum Ehrenberg ex Ralfs, 1848, Staurastrum margaritaceum Meneghini ex Ralfs, 1848, Pandorina morum (O.F. Müll.) Bory, Peridinium cinctum (O.F.Müller) Ehrenberg, 1832?, virpotājs?, virpotāja ola?, Daphnia pulex Leydig, 1860?.
Šis saraksts ir īpašs ar to, ka tajā bija formas, kas kādu laiku atradās gaisā un tik labi saglabājās 152 gadu laikā, ka ne tikai kramaļģu čaulas, bet arī organiskās daļas ir labi redzamas. No 29 sugām tikai pirmajām astoņām ir krama apvalks, bet visām pārējām ir organisks apvalks. Viens no tām bija virpotājs un viena virpotāja ola. Īpaši pārsteidzoša bija labi saglabājusies Pandorina, kuras apvalks ir ļoti maigs. Parasti fosilās aļģes saglabā tikai minerālo skeletu, taču šīs atliekas saglabāja mumificētas organiskās daļas. Vēl interesanti ir tas, ka dažas mūsdienās ļoti retas kramaļģes bija ļoti izplatītas tajā laikā. Tā, piemēram, Staurastrum dilatatum un Pentasterias margaritacea Ērenbergam trāpījās tikai divas vai trīs reizes, bet meteorpapīrā tās ir izplatītas sugas. Dīvaini, ka ir saglabājies Pentasterias margaritacea mīkstais zaļais ķermenis, kad iepriekš bija zināmi tikai tukši apvalki, bet tagad pirmo reizi ir zināma pusotru gadsimtu sena mūmija. Izplatītākās formas, izņemot Conferva, kas veido pamatmasu, ir Fragilaria rabdosoma kopā ar Gomphonema sugām. No bezskeleta aļģēm īpaši izplatīti ir Euastrum margaritaceum un Euastrum crenulatum. Pārējās formas ir sastopamas reti. Kopumā Ērenbergs secināja, ka meteorpapīrs nav radies gaisā (kosmosā), bet ir acīmredzami ir purvainas vietas produkts, un paliek jautājums par to, vai šis papīrs ir izveidojies netālu vai arī ir atnests no liela attāluma (varbūt pat pāri jūrai).[1]
Vēlāk 1893. gada pavasarī Zigfrīds Štokmeijers atrada līdzīgu meteorpapīru plūdu laikā pie Vīnes Reihsbrukes tilta. Vēl pirms tam 1860. gados Alberta Grunova herbārijā nonāca līdzīgs meteorītpapīrs "Triften der Donau bei Wien" (atpeldējis pa Donavu pie Vīnes). 1925. gadā Pauls Magdeburgs savā darbā aprakstīja, kā Zygogonium aļģes kopā ar Mougeotia un Chroococcus aļģēm veido dubļaini zaļas masas, kuras bieži vien izžūst un guļ uz purvainās augsnes, veidojot tā saucamo meteorītpapīru. Bet 1686. gada notikums netiek aizmirsts, un profesors Ārons Orens no Ebreju Universitātes Jeruzalemē 2010. gada izdevumā par mikrobiālajiem segumiem atkal atgādina kā 31. janvārī Kurzemē pie Raudas no debesīm nokrita papīrs.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Christian Gottfried Ehrenberg, Mikroskopische Analyse des curländischen Meteorpapiers von 1686 und Erläuterung desselben als ein Produkt jetzt lebender Conserven und Infusorien, Königlichen Akademie der Wissenschaften, Berlin, 1839.