Receptīvā estētika ir virziens literatūras teorijā un kritikā, kas, ietekmējoties no fenomenoloģijas, izveidojās un spēcīgi attīstījās Vācijā un arī ASV 20.gs. 60. un 70. gados. Receptīvā estētika literatūras pētniecības un teksta interpretācijas centrā izvirza lasītāju un lasīšanas aktu, teksta iedarbību uz lasītāju; receptīvā estētika uzsver tieši lasītāja lomu teksta nozīmju veidošanā. Saskaņā ar receptīvās estētikas pamatprincipiem, tekstam nav vienas noteiktas nozīmes — nozīme veidojas, mijiedarbojoties tekstam un lasītājam, un literārs darbs eksistē kā literārs darbs tikai lasījumā.
