Reformācija Livonijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Reformācija Livonijā bija kustība 16. gadsimtā, kuras mērķis bija reformēt katoļu baznīcu. Livonijā izplatījās galvenokārt tieši Mārtiņa Lutera paustās idejas un, atdaloties no Romas katoļu baznīcas, nostiprinājās luterticība. Par Reformācijas sākumu Livonijā tiek uzskatīta Andreasa Knopkena iecelšana Sv. Pētera draudzes mācītāja amatā 1522. gadā pretēji domkapitula gribai.

Livoniju daudzi autori min kā pirmo vai vismaz vienu no pirmajiem reģioniem, kur Lutera idejas izplatījās ārpus Vācijas teritorijas. Reformācija norisinājās lielākoties pilsētās, vācu iedzīvotāju vidū. Reformācijas centrs Livonijā bija Rīga — lielākā un nozīmīgākā Livonijas pilsēta. Rīgā par reformatoru nosacītu uzvaru var uzskatīt 1525. gadu, bet Lībekā tikai 1530., Brandenburgā un Saksijā1539., Dānijā un Norvēģijā1536. gadu.[1]

Reformācijas cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 15. gadsimtā Rīgā ieplūda Jana Husa paustās idejas, vēlāk populāri šeit bijuši arī Roterdamas Erasma darbi. Pirmie, kas sāka sludināt Lutera idejas — Andreass Knopke un Silvestrs Tegetmeijers — bija teologi, tātad cilvēki, kuri izprata šīs idejas, un kurus vadīja tieši ticība. Arī fakts, ka reformācija sākās lielajās pilsētās, nav nejaušs, jo tieši šeit koncentrējās izglītotie ļaudis, kuri pazina humānisma idejas, un šeit arī bija liela garīdznieku koncentrācija, tātad šeit cilvēki varēja diskutēt un saprast jaunās teoloģiskās idejas. Turklāt Livonijas lielajās pilsētās vadošo lomu ieņēma vācu tautības cilvēki, kuri nebija sarāvušas saites ar pašu Vāciju, kura bija reformācijas izcelsmes vieta.

Ir maz ticams, ka reformācijas cēlonis Livonijā varētu būt materiāli apsvērumi — sekularizējot baznīcas īpašumus iegūt zemi savā īpašumā un aplaupīt baznīcas. Iepriekšējā kārtība daudz vieglāk ļāva dižciltīgajiem iekļūt baznīcas sistēmā, tādejādi gūstot ļoti lielas materiālās priekšrocības, bez mazākā riska. Turklāt svētbilžu grautiņos lietas netika izšķērdētas vai piesavinātas, lielais vairums vērtīgo lietu tika iznīcinātas, bet citas nodotas koplietošanai (piemēram, tā rodoties pirmajai publiskajai bibliotēkai Rīgā). Zināmas merkantilas tieksmes gan varēja būt tiem, kas bija parādā Ordenim vai bīskapiem.

Politiskas intereses reformācijas atbalstīšanai bija vasaļiem, kuri atbalstīja rīdziniekus, bet pašiem rīdziniekiem šāds, tīri politisks motīvs ir apšaubāms. Lai gan reformācija pavēra ceļu, lai atbrīvotos no viena no diviem kungiem, Rīgas pilsoņi to bija mēģinājuši darīt, ik pa laikam iesaistoties karos ar viņiem. Reformācija bija iemesls, kāpēc rīdzinieki tagad pieslējās ordenim, nevis bīskapam kā agrāk. Centienos iegūt tikai vienu kungu nebija nekā jauna un nav ticams, ka tie varētu būt galvenais cēlonis reformācijai Livonijā.

Reformācijas gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamākās personas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Johans LomillersRīgas rātes sekretārs, uzsāka saraksti ar M. Luteru un panāca, ka viņš livoniešiem veltīja trīs darbus: „Den auserwählten lieben Freunden Gottis, allen Christen zu Righe, Revell u. Tarbhte in Lifland, mein lieben Herren und Brüdern in Christo”, 127. psalma skaidrojumu „Der hundert und sieben und zwanzigst psalm, ausgelegt an die Christe zu Rigen ynn Liffland” un „Eyne Chrisliche vormanung von euserlichem Gottis dienste unde eyntrcht, an die in Lieffland”, kurā iekļauti arī M. Hofmaņa un citu autoru darbi.

Pretestība un luterānisma pieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja sākumā Rīgas arhibīskaps bija Jaspers Linde, vecs un nevarīgs vīrs, tad viņa koadjutors Johans VII Blankenfelds uzsāka aktīvu pretdarbību un sūtīja sūtņus pie ķeizara un pāvesta. Rīdzinieki šos sūtņus arestēja un rezultātā viens pārgāja luterticībā. Kad J. Blankenfelds pats kļuva par arhibīskapu, viņš padzina luterāņu mācītājus no Kokneses un Limbažiem. Taču tam opozīcijā nostājās Rīga un sekoja nākamais baznīcu grautiņu vilnis. Tikpat ass konflikts noritēja arī Tērbatā.

Tā kā draudēja karš, Livonijas ordeņa mestrs V. Pletenbergs sasauca landtāgu. Landtāgā vienojās, ka jāsaglabā iepriekšējā politiskā kārtība. Pilsētas, kas, kaut ko atņēmušas baznīcai jāsoda, bet pilsētas neparakstīja recesu. Rīga iespējams pieslietos Prūsijai, tāpēc Pletenbergs piekrita būt par vienīgo pilsētas galvu un 1525. gadā atļāva ticības brīvību Rīgā.

Arhibīskaps Blankenfelds meklēja palīdzību ārzemēs, tāpēc tika arestēts un pats bija spiests iestāties ordenī.

1528. gadā par Rīgas arhibīskapu kļuva Tomass Šēnings, kurš meklēja palīdzību vācu zemēs un noslēdza līgumu ar Rīgu, bet to neratificēja. 1530. gadā T. Šēnings atjaunoja politisko varu, bet par koadjutoru pieņēma Prūsijas hercoga brāli Vilhelmu, kas bija protestants.

1554. gadā landtāgs atļāva ticības brīvību Livonijā, no daudzām pilsētām katoļi tika padzīti, baznīcas un īpašumi konfiscēti, lielākajās pilsētās uz laiku aizliedza dievkalpojumus.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Zanders O. Senās Rīgas grāmatniecība un kultūra Hanzas pilsētu kopsakarā (13.—17. gs.).- R., 2000.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]