Saliešu dinastija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Saliešu dinastijas ciltskoks
Svētā Romas impērija 1032. gadā, pēc Burgundijas karalistes pievienošanas

Saliešu dinastija (vācu: Salier) bija viduslaiku vācu augstmaņu dinastija, kuras četri pārstāvji no 1024. līdz 1125. gadam bija Svētās Romas impērijas imperatori. Cēlusies no Frankijas hercogu dzimtas. Saliešu dinastijas sākotnējo varenību novājina investitūras strīds ar Romas pāvestiem un augstmaņu dumpji.

Dinastijas aizsācējs Konrāds Sarkanais (922—955) apprecēja imperatora Otona I meitu Liutgardi un 944. gadā tika iecelts par Lotaringas hercogu, taču pēdējos divus dzīves gadus piedalījās dumpī pret imperatoru. Viņa vienīgais dēls, 948. gadā dzimušais Oto bērnības lielāko daļu pavadīja imperatora galmā. 978. gadā Oto tēvocis, imperators Oto II viņu iecēla par Karintijas hercogu un Veronas markgrāfu, taču abus titulus viņam nācās zaudēt 985. gadā par labu Bavārijas hercogam. Pēc Bavārijas hercogistes hercoga Heinriha II nāves 955. gadā Oto saņēma atpakaļ Veronas markgrāfisti. Pēc imperatora Oto III negaidītās nāves 1002. gadā, Oto bija viens no kandidātiem karaļa vēlēšanās, taču atsauca savu kandidatūru, par ko tika atlīdzināts ar Karintijas hercoga titula atjaunošanu. Oto bija četri dēli: Bruno (996. gadā kļuva par pāvestu Gregoru V), Konrāds (pēc Oto nāves 1004. gadā kļuva par Karintijas hercogu), Vilhelms (no 1028.—1047. bija Strasburgas bīskaps) un Heinrihs (Špeijeras grāfs, nākamā imperatora Konrāda II tēvs).

Valdnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Heinrihs III, imperatora Konrāda II vecākais dēls, Bavārijas hercogs no 1026. gada, Vācijas karalis no 1028. gada, Itālijas un Burgundijas karalis no 1039. gada. Oficiāli kronēts par Svētās Romas impērijas imperatoru 1046. gada 25. decembrī. 1040. gadā iebruka Bohēmijas kņazistē, taču cieta sakāvi. 1042. gadā devās veiksmīgā karagājienā pret Ungārijas Karalisti. Kā imperators, saglabāja tiesības iecelt baznīcas bīskapus. 1046. gadā Heinrihs devās uz Itāliju, kur par varu cīnījās trīs Romas pāvesti vienlaikus. Heinrihs visus trīs atcēla no amata un par pāvestu iecēla vācieti Klementu II. Jaunais pāvests tad kronē Heinrihu un viņa sievu Agnesi par imperatoru un imperatori. 1049. gadā imperatoram izdevās apspiest dumpjus Holandē un Lotaringā. 1051. gada karagājiens uz Ungāriju beidzās ar smagu sakāvi. 1052. gadā sadumpojās Bavārijas hercogs Konrāds, kurš pēc sakāves aizbēga uz Ungāriju. 1053. gadā troņmantinieks, nākamais imperators Heinrihs IV tika ievēlēts par Vācijas karali. 1056. gadā imperators saslima un nomira.
  • 1050. gadā dzimušais Heinrihs IV jau pirms tēva nāves, 1053. gada novembrī tika ievēlēts par Vācijas karali. Uzreiz pēc tēva nāves 1056. gadā viņš kļuva par Itālijas un Burgundijas karali. Par imperatoru Romā kronēts 1084. gada 31. martā. 1105. gada 31. decembrī bija spiests no troņa atteikties par labu dēlam. 1066. gadā Heinrihs atbrīvojās no reģenta aizbildniecības un sāka valdīt patstāvīgi. Heinriha varu ievērojami iedragāja 1074. gadā sākušais investitūras strīds ar Romas pāvestu, kas noveda pie viņa izslēgšanas no baznīcas, atcelšanas no troņa un impērijas augstmaņu sacelšanās. 1077. gadā pāvests pieņēma imperatora atvainošanos un atjaunoja viņu tronī. Tikmēr dumpīgie augstmaņi par karali 1077. gadā ievēlēja Švābijas Rūdolfu II (1077-80), kam sekoja Luksemburgas Hermanis (1081-1088) un Frankonijas Konrāds (1087-1098), ar kuriem imperators nepārtraukti karoja. 1080. gadā imperatoru atkal izslēdza no baznīcas, taču viņam izdodas panākt antipāvesta Klementa III (1080-1100) ievēlēšanu. Heinrihs četras reizes aplenc Romu, beidzot padzenot pāvestu Gregoru. Pēc pirmās sievas nāves 1087. gadā, Heinrihs apprecēja Eupraksiju, Kijevas kņaza Vsevoloda I meitu, kas pieņēma vārdu Adelaide. 1090. gadā beidzot izdevās apspiest augstmaņu sacelšanos, un Heinrihs trešo reizi devās karot uz Itāliju, taču tika sakauts. 1093. gadā troņmantinieks Konrāds sadumpojās un tika pasludināts par Itālijas karali. Dumpja dēļ imperators palika Itālijā līdz 1097. gadam. 1098. gadā imperatoram izdevās panākt Konrāda atcelšanu no Itālijas troņa un jaunākā dēla, Heinriha pasludināšanu par troņmantinieku. 1104. gadā arī Heinrihs sadumpojās pret tēvu, kurš atkal bija izslēgts no baznīcas. Dumpiniekiem izdevās arestēt imperatoru un piespiest viņu atteikties no troņa. 1106. gadā gāztā imperatora lojālisti izveidoja armiju, un viņam izdevās izbēgt no apcietinājuma. 1106. martā viņš sakāva sava dēla armiju, taču jau augustā mira.
  • Heinrihs V, Vācijas karalis no 1099. gada un Svētās Romas impērijas imperators no 1111. gada līdz savai nāvei 1025. gadā. 1022. gadā noslēdza Vormsas konkordātu ar pāvestu, tā izbeidzot investitūras strīdu. Kā jaunākais dēls nebija plānojis mantot troni, taču brāļa Konrāda dumpis mainīja mantošanas kārtību. 1104. gadā ar pāvesta un augstmaņu atbalstu sacēlās pret tēvu. Pirmajos varas gados iesaistīts konfliktos Bohēmijā, Ungārijā un Polijā. Tikmēr atjaunojās konflikts ar pāvestu par investitūras tiesībām. Heinrihs turpināja iecelt baznīcas augstmaņus, par spīti pāvesta protestiem. 1110. gadā Heinrihs V devās uz Itāliju, kur panāca izlīgumu ar pāvestu un 1111. gada 12. februārī viņš tika kronēts par imperatoru, taču kronēšanas laikā konflikts uzliesmoja no jauna. Pāvests atteicās veikt kronēšanu un tika arestēts kopā ar 16 kardināliem. Konflikta laikā imperators tika ievainots. Heinrihs atstāja Romu kopā ar sagūstīto pāvestu, kurš 13. aprīlī tomēr kronēja viņu par imperatoru. 1114. gadā Heinrihs apprecēja Anglijas karaļa Henrija I meitu Matildi. Pēc ilgstošiem konfliktiem ar virkni Romas pāvestu, beidzot tika uzsāktas sarunas, kas 1122. gada septembrī beidzās ar Vormas konkordāta parakstīšanu. 1125. gada 23. maijā imperators mira ar vēzi. Tā kā Heinriham V nebija bērnu, par nākamo valdnieku tika ievēlēts ar Saliešu dinastiju nesaistītais Lotārs III Zuplinburgs, pēc kura nāves 1137. gadā par nākamo valdnieku tika ievēlēts Saliešu radinieks no Hoenštaufenu dinastijas.