Oto II Otons

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Oto II

Oto II (vācu: Otto II; 955. — 983. gada 7. decembris) bija Svētās Romas impērijas imperators no 973. līdz 983. gadam, imperatora Otona I jaunākais dēls, Otonu dinastijas pārstāvis.

Otona I un Itālijas Adelaides janākais un vienīgais izdzīvojušais dēls. Par jaunā prinča skolotāju imperators iecēlaļ savu ārlaulības dēlu, Maincas arhibīskapu Vilhelmu. Lai nodrošinātu dēla mantojuma tiesības, pirms došanās karagājienā uz Itāliju, kas beidzās ar viņa kronēšanu Romā par imperatoru, Otons I 961. gadā panāca Oto ievēlēšanu par Vācijas karalistes līdzvaldnieku. Lai uzlabotu attiecības ar Bizantijas impēriju, kuras valdnieks iebilda pret Otona I kronēšanu par imperatoru (uzskatot sevi par vienīgo leģitīmo imperatoru), Otons I uzsāka sarunas par sava dēla precībām ar Bizantijas princesi. Lai laulības būtu līdzvērtīgas, 967. gada 25. decembrī Oto Romā tika kronēts par līdzimperatoru. 972. gadā laulību sarunas beidzot noslēdzās un Oto apprecēja Bizantijas imperatora māsasmeitu, 12 gadus veco princesi Teofanu.

Pirmais varas posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tēva nāves 973. gada 7. maijā, 18 gadus vecais Oto kļuva par imperatoru, taču jau drīz tam nācās saskarties ar sava brālēna, Bavārijas hercoga Heinriha II ambīcijām, kas beidzās tikai 976. gadā, kad Oto armija piespieda Henriju bēgt uz Bohēmiju. Lai samazinātu Bavārijas hercogistes varu, Oto no tās atšķēla Karintijas hercogisti un Veronas markgrāfisti.

Nestabila situācija valdīja arī Romā, kur pāvestu Benediktu VI 974. gadā nogalināja Romas augstmaņu un antipāvesta Bonifācija VII atbalstītāji.

974. gadā Dānijas un Norvēģijas karalis Haralds Zilzobis, kas iepriekš bija impērijas vasalis, sacēlās pret Oto II. Pēc sākotnējās sakāves, impērijas armija uzvarēja, Oto II pasludināja Dānijas aneksiju un padzina Haraldu uz Norvēģiju.

Senais konflikts ar Franciju par Lotaringu 978. gadā noveda pie franču iebrukuma un impērijas senās galvaspilsētas Āhenes ieņemšanas. Oto iebruka Francijā un dažas nedēļas aplenca Parīzi, līdz 978. gada 30. novembrī bija spiests neveiksmīgo aplenkumu pārtraukt un atgriezties Vācijā.

Konflikti starp Oto māti Adelaidi un sievu Teofanu 978. gadā noveda pie Adelaides izraidīšanu uz Burgundijas karalisti, kurā valdīja viņas brālis. 980. gadā Teofanu dzemdēja troņmantinieku, nākamo imperatoru Oto III.

Itālijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Itālija ap 1000. gadu

Nestabilā situācija Romā 979. gadā lika pāvestam Benediktam VII aicināt Oto pēc palīdzības.

980. gada oktobrī imperators ar pavadoņiem šķērsoja Itālijas robežu. 981. gada 9. februārī viņš sasniedza Romu un atjaunoja pāvesta varu pilsētā. Romā imperators ar galmu nosvinēja Lieldienas, viņam pievienojas māte Adelaide, Burgundijas karalis Konrāds, Francijas hercogs Hugo Kapets ar augstmaņiem.

Oto II mēģināja nostiprināt impērijas varu Venēcijas republikā, kurā par varu cīnījās Svētās Romas impērijas un Bizantijas impērijas piekritēji. Pēc divu tirdzniecības embargo ieviešanas, Oto 983. gadā izdevās panākt Venēcijas pakļaušanos, taču viņa nāves dēļ Venēcijas iekļaušana impērijā nenotika.

Oto II mēģināja savai varai pakļaut visu Itālijas pussalu, kuras dienvidu zemes piederēja langobardiem un Bizantijai, kā arī nesen Sicīliju iekarojušajiem musulmaņiem. Viņa nodomus atbalstīja Teofanu, kas vēlējās pārņemt kontroli pār Bizantijas zemēm, pēc tam, kad viņas radinieku bija nogalinājis konkurējošas dinastijas pārstāvis. Pēc sākotnējiem panākumiem, Oto II 982. gadā Itālijas dienvidos cieta pilnīgu sakāvi neveiksmīgā kaujā pret musulmaņu armiju. Kaujā krita imperatoram lojālie langobardu augstmaņi, un bizantieši izmantoja iespēju palielināt savu ietekmi. Daudzu līdzgaitnieku nāve kaujā lika Oto II augstos amatos iecelt agrāk nežēlastībā kritušos dumpīgos augstmaņus.

Ziņas par imperatora sakāvi izraisīja problēmas impērijas Baltijas piekrastes zemēs, kur sākās slāvu sacelšanās, un impērija slāvu zemes zaudēja uz gandrīz 200 gadiem.

983. gada decembrī Oto II mira Lukā no malārijas un tika apglabāts Romas Svētā Pētera bazilikā. Troni mantoja trīs gadus vecais dēls Oto III, par kura reģenti līdz nāvei 991. gadā kļūst māte Teofanu, bet pēc tam — vecāmāte Adelaide.