Heinrihs II Svētais

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Heinrihs II
Heinrich II der Heilige (vācu)
Kronung Heinrich II.jpg
Heinrihs II
Vācijas karalis
Amatā
1002. gada 7. jūnijā — 1024. gada 13. jūlijā
(kronēts 1002. gada 7. jūnijā, Maincā)
Priekštecis Oto III
Pēctecis Konrāds II
Itālijas karalis
Amatā
1004. gada 15. maijā — 1024. gada 13. jūlijā
(kronēts 1004. gada 15. maijā, Pāvijā)
Priekštecis Ardvins
Pēctecis Konrāds II
Svētās Romas impērijas imperators
Amatā
1014. gada 14. februārī — 1024. gada 13. jūlijā
Priekštecis Oto III
Pēctecis Konrāds II

Dzimšanas dati 972. gada 6. maijā
Bādabaha vai Hildesheima
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1024. gada 13. jūlijā
Getingene
(tagad Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Apglabāts Bambergas katedrāle, Bamberga
Dinastija Otonu dinastija
Tēvs Heinrihs II Ķildīgais
Māte Burgundijas Gizela
Dzīvesbiedrs(-e) Svētā Luksemburgas Kunigunde, Luksemburgu dinastija
Reliģija katolisms
Impērija ap 1000. gadu, ar pakļautajām Bohēmijas un Polijas zemēm austrumos.
Imperatora un viņa sievas kapavieta

Heinrihs II Svētais (vācu: Heinrich II der Heilige; dzimis 972. gada 6. maijā, miris 1024. gada 13. jūlijā) pēdējais Otonu dinastijas Svētās Romas impērijas valdnieks, Romiešu karalis no 1002. gada, Svētās Romas impērijas imperators (latīņu: Romanorum imperator) no 1014. gada līdz savai nāvei. Vienīgais kanonizētais Vācijas karalis. Kanonizēts 1147. gadā, bet viņa sieva Luksemburgas Kunigunde 1200. gadā. Pēc viņa nāves par nākamo valdnieku tika ievēlēts Saliešu dinastijas pārstāvis Konrāds II.

Heinrihs bija imperatora Oto II otrās pakāpes brālēns un Bavārijas hercogistes hercogs (kā Heinrihs IV) no 995. gada. Viņa tēvs, hercogs Heinrihs II bija regulāri centies sagrābt varu impērijā, tāpēc vairākus gadus atradās ieslodzījumā, kamēr jaunais Heinrihs tika gatavots baznīcas karjerai.

Pēc Oto III nāves Itālijā Heinrihs neveiksmīgi centās panākt, lai augstmaņi viņu ievēl par impērijas nākamo valdnieku. 1002. gada 9. jūlijā viņš panāca savu kronēšanu par romiešu karali un pēc vairāku troņa pretendentu sakaušanas 1004. gada 15. maijā kronējās par Itālijas karali.

Atšķirībā no Oto III, kas Itālijā vēlējās Romas impērijas atjaunošanu, Heinrihs vairāk koncentrējās uz vācu zemēm un savas varas gados tikai trīs reizes devās uz Itāliju. 1014. gada 14. oktobrī Heinrihs II beidzot tika Romā kronēts par imperatoru, taču imperators arī turpmāk Itālijas politikā iejaucās minimāli. Tā kā daudzi vācu augstmaņi sākumā neatbalstīja Heinrihu II, savas varas nostiprināšanai viņš paļāvās uz baznīcas bīskapiem. Viņš arī piespieda pāvestu papildināt Nīkajas ticības apliecinājuma tekstu, kas bija viens no iemesliem, kas noveda pie 1054. gada Lielās Shizmas.

1004. gadā viņš palīdzēja Bohēmijas kņazistes valdniekam Jaromiram pret poļu uzbrukumu un panāca Bohēmijas iekļaušanos impērijā. Heinrihs savas varas laikā ilgstoši karoja ar Polijas hercogu Boļeslavu I.

1013. gada beigās Heinrihs II devās uz Itāliju, kur 1015. gadā beidzot sakāva pašpasludināto Itālijas karali, langobardu augstmani Ardvinu. 1020. gadā pāvests ieradās Vācijā, lai personīgi lūgtu imperatoru trešo reizi atgriezties Itālijā un palīdzēt sakaut pieaugošo Bizantijas varu Itālijas pussalas dienvidos. 1022. gadā Heinriha II vadītās armijas iebruka dienvidos, taču, negūstot izšķirošas uzvaras, atgriezās ziemeļos.

1024. gada 13. jūlijā viņš nomira, neatstājot bērnus. Heinriha II sieva nomira 1040. gadā.