Heinrihs II Svētais

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Heinrihs II
Heinrich II der Heilige
Kronung Heinrich II.jpg
Heinriha II kronēšana
Vācijas karalis
Amatā
1002. gada 7. jūnijā — 1024. gada 13. jūlijā
(kronēts 1002. gada 7. jūnijā, Maincā)
Priekštecis Oto III
Pēctecis Konrāds II
Itālijas karalis
Amatā
1004. gada 15. maijā — 1024. gada 13. jūlijā
(kronēts 1004. gada 15. maijā, Pāvijā)
Priekštecis Ardvins
Pēctecis Konrāds II
Svētās Romas impērijas imperators
Amatā
1014. gada 14. februārī — 1024. gada 13. jūlijā
Priekštecis Oto III
Pēctecis Konrāds II

Dzimšanas dati 972. gada 6. maijā
Bādabaha vai Hildesheima
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1024. gada 13. jūlijā
Getingene
(tagad Lejassaksija, Karogs: Vācija Vācija)
Apglabāts Bambergas katedrāle, Bamberga
Dinastija Otonu dinastija
Tēvs Heinrihs II Ķildīgais
Māte Burgundijas Gizela
Dzīvesbiedrs(-e) Svētā Luksemburgas Kunigunde, Luksemburgu dinastija
Reliģija katolisms

Heinrihs II Svētais (vācu: Heinrich II der Heilige; dzimis 972. gada 6. maijā, miris 1024. gada 13. jūlijā) pēdējais vācu Otonu dinastijas Svētās Romas impērijas valdnieks, Romiešu karalis no 1002. gada, kronēts Svētās Romas impērijas imperators (latīņu: Romanorum imperator) no 1014. gada līdz savai nāvei. Vienīgais kanonizētais Vācijas karalis. Kanonizēts 1147. gadā, bet viņa sieva Luksemburgas Kunigunde 1200. gadā. Pēc Heinriha II nāves par nākamo valdnieku tika ievēlēts Saliešu dinastijas pārstāvis Konrāds II.

Heinrihs bija pāragri mirušā imperatora Oto III otrās pakāpes brālēns un ietekmīgās Bavārijas hercogistes hercogs (kā Heinrihs IV) no 995. gada augusta. Viņa tēvs, hercogs Heinrihs II Ķildīgais bija regulāri organizējis sazvērestības, lai sagrābtu varu gados jauno Oto II un Oto III pārvaldītajā impērijā. Kamēr tēvs atkārtoti tika sodīts un atradās ieslodzījumā, jaunais Heinrihs tika gatavots baznīcas karjerai. Heinriham II Ķildīgajam 985. gadā atgūstot varu Bavārijā, arī dēlam nācās pamest baznīcas pasauli un atgriezties Bavārijā. Heinrijs bija lojāls Oto III, divreiz pavadot viņu uz Itāliju un atsakoties iesaistīties vācu augstmaņu sazvērestībās pret imperatoru. Pēc Oto III nāves Itālijā Heinrihs centās panākt, lai augstmaņi viņu ievēl par impērijas nākamo valdnieku. 1002. gada 9. jūlijā viņš panāca savu kronēšanu par romiešu karali un pēc vairāku troņa pretendentu sakaušanas 1004. gada 15. maijā kronējās par Itālijas karali.

Troņa iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Oto III mira 1002. gada janvārī, konfliktu plosītajā Itālijā. Viņa līķi caur Lombardiju nācās vest, atvairot bruņotus uzbrukumus. Impērijas nākotne šajā brīdī bija ļoti atkarīga no nākamā valdnieka spējām to saturēt kopā. Oto III mira neprecējies, bez bērniem. Tuvākais dinastiskais mantinieks uz troni bija Oto māsas Matildes nepilngadīgais dēls, kas bija dzimis laulībā ar zemākas šķiras augstmani, un netika uzskatīts par nopietnu pretendentu. Spēcīgākie troņa pretendenti bija Karintijas hercogs Oto, kas bija Oto I mazdēls un Bavārijas hercogs Heinrihs, kas bija Oto I jaunākā brāļa mazdēls, un tādējādi tiešs Heinriha I vīriešu līnijas pēcnācējs. Hercogs Oto atteicās no troņa pretenzijām par labu Heinriham. Taču, sekojot senajām tradīcijām, karali bija jāievēl augstmaņiem, kuru vidū Heinriham trūka atbalsta.[1]

Kad Oto III mirstīgās atliekas sasniedza Augsburgu, Heinrihs sagrāba imperatora varas simbolus, un, solot dažādas privilēģijas, nesekmīgi centās panākt augstmaņu atbalstu.

Šajā laikā Saksijā izvirzijās vēl viens troņa kandidāts, Meisenes markgrāfs Ekhards, viens no veiksmīgākajiem impērijas karavadoņiem. Viņš bija karojis pret musulmaņiem Itālijā, 998. gadā sakāvis dumpīgos romiešus, atsitis slāvu vendu uzbrukumus, pakļāvis Bohēmijas kņazisti un karojis pret Polijas kņazu Boļeslavu. Arī Švābijas hercogs Hermanis II izvirzīja savu kandidatūru. Tā kā Heinriham trūka atbalsta, tad pēc rakstura mierīgais Švābijas jercogs tika uzskatīts par piemērotu kompromisa kandidātu. Tikmēr Ekhards tika nogalināts sadursmē ar kādas naidīgas ģimenes pārstāvjiem.

Pēc Ekharda nogalināšanas Heinrihs varēja rēķināties ar Bavārijas, Austrumu Frankonijas un Saksijas augstmaņu atbalstu, kamēr Hermani atbalstīja Švābijas un Rietumu Frankonijas augstmaņi, Lotaringas augstmaņiem paliekot svārstīgiem. Šajā brīdī izšķirošo lomu noslēlēja Maincas arhibīskaps. 1002. gada jūnija sākumā Heinriham izdevās sasniegt Maincu, kur notika viņa ievēlēšana par karali un sekojošā kronēšana 7. jūnijā. Lai panāktu Hermaņa atbalstītāju pakļaušanos, Heinrihs iebruka Švābijā, tad devās uz Tīringeni, kur jūlijā viņa varu atzina Veimāras grāfs Vilhelms. 23. jūlijā Merseburgā Heinrihs tikās ar Saksijas augstmaņiem un bīskapiem. Ieradies bija arī Polijas hercogs Boļeslavs. Augstmaņu sapulce bija gatava zvērēt uzticību jaunajam karalim tikai pēc tam, kad tika saņemti solījumi ievērot viņu privilēģijas. Heinrihs turpināja ceļot pa vācu zemēm, cenšoties iegūt uzticības apliecinājumus. 1002. gada 8. septembrī Āhenē, sēžot Kārļa Lielā tronī, Heinrihs saņēma Lotaringas augstmaņu uzticības solījumu. Visbeidzot arī 1. oktobrī Hermanis ieradās pie Heinriha un personīgi zvērēja uzticību. Hermanis saglabāja visus savus īpašumus, taču viņam bija jāizmaksā kompensācija Strasburgai, kuru bija izpostījusi viņa armija.[2]

Dumpis Lombardijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Heinriha varu atzina Venēcijas republika, kas panāca jau Oto II laikā noslēgtā līguma turpināšanos. No Itālijas nāca impērijai lojālo augstmaņu lūgumi apspiest Lombardijas pilsētu dumpjus. Jau mēnesi pēc Oto III nāves Lombardijā sākās dumpis. 1002. gada 15. februārī Ivrejas markgrāfu Arduīnu vietējie augstmaņi ievēlēja par Itālijas karali, kam sekoja kronēšana Pāvijā. Vietējie augstmaņi un iedzīvotāji Arduīnā saskatīja vietējo valdnieku, kas tos labāk aizstāvēs pret baznīcas patvaļu un svešo vācu imperatoru varu. Ravennas arhibīskaps, Modēnas, Veronas un Verčelli bīskapi atklāti pretojās Arduīna varai. Itāļu delegācija devās pie Heinriha, lūdzot tam atjaunot kārtību. 1002. gada decembrī Heinrihs uz Itāliju nosūtīja Karintijas hercogu Oto, kura pakļautībā atradās arī Veronas markgrāfiste. Arduīns veica ātru uzbrukumu, ieņemot Veronu, sakaujot savus pretiniekus un nodrošinot savu varu.[3]

Konflikts ar Boļeslavu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Polijas kņazs Boļeslavs Drosmīgais pēc tēva troņa mantošanas 992. gadā turpināja spēcigas valsts veidošanu. Slāvu ciltis pie Odras, Vartas un Vislas upēm atradās viņa varā. Laulības saites viņam nodrošināja labas attiecības ar Bohēmijas, Ungārijas un Kijevas Krievzemes valdniekiem. Oto III bija Boļeslavu atbrīvojis no ikgadējās nodevas maksāšanas impērijai, un pāvests Silvestrs II nodrošināja poļu baznīcas neatkarību, izveidojot Gņezno arhibīskapiju. Pēc Oto III nāves Boļeslavs iekaroja visu Ostmarku līdz Elbai, pēc tam iekaroja Bauceni, Štrēlu, Meiseni, sasniedzot Veiselsteras upes līnju. Boļeslavs ieradās augstmaņu sapulcē Merseburgā, cerot iegūt apstiprinājumu saviem iekarojumiem, taču Meisenes margkrāfiste tika uzticēta nogalinātā Ekharda brālim un Boļeslava pusbrālim Guncelinam, liekot Boļeslavam atvilkt poļu kareivjus līdz Švarcelsteres līnijai.[4]

Tikmēr Bohēmijas kņazistē sākās cīna par varu. Impērijas vasalis, kņazs Boļeslavs Sarkanais tika padzīts un viņa vietā tronī kāpa viņa radinieks Vladivojs, kas arī tika gāzts 1003. gada sākumā. Šo brīdi izmantoja Polijas Boļeslavs, lai iebruktu Bohēmijā un tronī atjanotu Boļeslavu Sarkano. Bohēmijas kņazs sāka sodīt savus proetiniekus tik aktīvi, ka tie sāka lūgt Polijas Boļeslava palīdzību. Viņš izmantoja šo izdevību, lai gāztu Boļeslavu Sarkano un pats kļūtu par Bohēmijas kņazu. Šāda uzvedība aizvainoja Heinrihu II, kurš pieprasīja Boļeslavam atzīt sevi par Heinriha vasali. Boļeslavs prasību noraidīja, saglabājot savu neatkarību.[5]

Heinrihs situāciju Bohēmijā bija spests akceptēt, jo 1003. gada beigās vācu zemēs sākās jauns augstmaņu dumpis, kurā iesaistījās arī viņa brālis Bruno. Konfliktā iesaistījās arī Boļeslavs, 1004. gada sākumā iebrūkot Bavārijā. Vācu augstmaņi drīz lūdza piedošanu Heinriham. Bruno tika piedots, viņš kļuva par brāļa padomnieku un vēlāk par Augsburgas bīskapu.[6]

Jaunais imperators neturpināja Oto III ideju par Romas impērijas atjaunošanu. Impērijas teritoriju plosīja vietējie strīdi starp laicīgo un baznīcas aristokrātiju. Nepārtraukti konflikti notika arī šo grupu iekšienē. Heinrihs vairāk koncentrējās uz vācu zemēm un savas varas gados tikai trīs reizes devās uz Itāliju. 1014. gada 14. oktobrī Heinrihs II beidzot tika Romā kronēts par imperatoru, taču imperators arī turpmāk Itālijas politikā iejaucās minimāli. Tā kā daudzi vācu augstmaņi sākumā neatbalstīja Heinrihu II, savas varas nostiprināšanai viņš paļāvās uz baznīcas bīskapiem. Viņš arī piespieda pāvestu papildināt Nīkajas ticības apliecinājuma tekstu, kas bija viens no iemesliem, kas noveda pie 1054. gada Lielās Shizmas.

Imperatora un viņa sievas kapavieta

1004. gadā viņš palīdzēja Bohēmijas kņazistes valdniekam Jaromiram pret poļu uzbrukumu un panāca Bohēmijas iekļaušanos impērijā. Heinrihs savas varas laikā ilgstoši karoja ar Polijas kņazu Boļeslavu I.

1013. gada beigās Heinrihs II devās uz Itāliju, kur 1015. gadā beidzot sakāva pašpasludināto Itālijas karali, langobardu augstmani Ardvinu. 1020. gadā pāvests ieradās Vācijā, lai personīgi lūgtu imperatoru trešo reizi atgriezties Itālijā un palīdzēt sakaut pieaugošo Bizantijas varu Itālijas pussalas dienvidos. 1022. gadā Heinriha II vadītās armijas iebruka dienvidos, taču, negūstot izšķirošas uzvaras, atgriezās ziemeļos.

1024. gada 13. jūlijā viņš nomira, neatstājot bērnus. Heinriha II sieva nomira 1040. gadā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]