Sarkanie spīķeri
| Spīķeri | |
|---|---|
 | |
 | |
| Vispārīga informācija | |
| Arhitektūras stils | eklektika (t.s. "ķieģeļu stils") |
| Pilsēta | Rīga |
| Valsts | Latvija |
Spīķeri (vācu: Speicher no latīņu: spīcāri) jeb Spīķeru kvartāls, vēlāk arī sarkanie spīķeri, ir vēsturisks arhitektūras noliktavu komplekss, kas atrodas Rīgā, Daugavas krastā, blakus Centrāltirgum un Dzelzceļa tiltam Latgales apkaimes pusē. Šobrīd ēku komplekss sastāv no 35 ķieģeļu ēkām.
Mūsdienās Daugavmalā esošās noliktavu ēkas ir pārveidotas par radošo kvartālu "Spīķeri", kur ir dažādi veikali, mākslas galerijas, koncertzāle, muzejs un mūsdienu kultūras centrs. Vasaras sezonā Spīķeru laukumā norisinās dažādi rīdzinieku un tūristu iecienīti kultūras un izklaides pasākumi, piemēram Rīgas krāmu tirdziņi, brīvdabas koncerti un kino seansi, mākslas preformances.
Gar Daugavu izvietota promenāde ar veloceliņu, kas savienota ar 11. novembra krastmalas pazemes pāreju un vecpilsētu.[1]
Nosaukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latviešu valodā vismaz jau no 18. gadsimta pilsētās būvētās noliktavu ēkas tradicionāli dēvēja par "spīķeriem". Apzīmējuma pamatā ir latīņu vārds "spīca, spīcārī, spīcārium" jeb vārpa (sastopams jau 12.-13. gadsimta tekstos), pēc tam - arī vācu vārds "Speicher" jeb klēts, noliktava.[2]
1860. gadā, kad Rīgas rāte izdeva noteikumus Daugavmalas teritorijas attīstībai, teritoriju, kas atrodas tagadējā Centrāltrigus un Spīķeru rajonā, noteica par izmantojamu tirdzniecības preču noliktavu un ēku apbūvei. So teritoriju nodēvēja par "noliktavu kvartālu" jeb "aņbaru kvartālu" no vācu valodā piešķirtā oficiālā nosaukuma "Ambaren Vierteln".[3] Latviešu valodā šai teritorijai kā vietvārdu plašāk lietoja jau pazīstamo vārdu "spīķeri", to papildinot ar norādi "kvartāls".
Teritoriju arī par "sarkanajiem spīķeriem" (krievu: красные амбары; vācu: rote Ambaren, rote Speichern) sāka dēvēt vēlāk - 19. un 20. gadsimtu mijā.[2] Tā laika rakstos gan vārdu "sarkanie" rakstīja ar mazo burtu, kas norāda, ka to izmantoja kā atsauci uz ēku ķieģeļu krāsu, nevis kā daļu no teritorijas nosaukuma.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau vismaz no 14. gadsimta Spīķeru tagadējā teritorija iekļāvās plašākā teritorijā, ko dēvēra par "Lastādiju" (tagadējā Latgales apkaime), kas vācu valodā nozīmē laivinieku, plostnieku un tirgotāju apmetni, kur tika izkrautas un iekrautas dažādas preces.[4] Lastādija pirmo reizi minēta 1348. gada vēsturiskajos materiālos.
Kad pēc Krimas kara Rīga zaudēja cietokšņa statusu, tika nolemts nojaukt pilsētas nocietinājumus, kā arī atcelt apbūves aizliegumu to teritorijā. Viena no apkārtnes nozīmīgākajām funkcijām bija tirdzniecība, balstoties uz Daugavmalas tirgu (tagadējā 11. novembra krastmalā) un tai iepretim novietoto Veco Rīgas ostu. Līdz ar to, arī no nocietinājumiem atbrīvotās teritorijas, kas atradās starp Elizabetes ielu un Kārļa baseinu (tagadējais Pilsētas kanāls), nolēma paredzēt tieši tirdzniecības vajadzībām. Teritorija atradās teicamā vietā preču kravu uzglabāšanai, jo sliežu ceļi to savienoja gan ar Rīgas dzelzceļa līniju, gan ostu. 1860. gadā Rīgas rāte izdeva noteikumus, norādot konkrētas vietas preču noliktavu un tirdzniecības ēku apbūvei, kā arī nosakot par obligātu homogēna apbūves rakstura attīstību teritorijā.[2]
1864. gadā pēc Baltijas provinču ģenerālgubernatora A. Suvorova pasūtījuma sākās teritorijas apbūve. Dokumentā ar Suvorova parakstu bija norādīts, ka noliktavām jābūt no ķieģeļiem un jāizskatās aptuveni vienādām. Uz dažām noliktavu ēkām ir saglabājušies Krievijas Impērijas ģerboņi.
Noliktavu kompleksa būvniecība tika pabeigta 1886. gadā. Viens no noliktavu ēku īpašniekiem bija tirgotājs Kuzma Muhins (tēlnieces Veras Muhinas vectēvs).
Pēc jauno Rīgas dzelzceļa kravas staciju atklāšanas 1903. gadā (Rīga – Preču I) un 1907. gadā (Rīga–Krasta), kravu pārvadājumi vairs nenotika caur Spīķeru kvartāliem. Īsi pirms Pirmā pasaules kara, kvartāla sliežu pievadus likvidēja un noliktavu ēkas savai sākotnējai funkcijai vairs neizmantoja.[2]
20. gadsimta 20.tajos gados vairākas noliktavas nojauca, un vairākas - pārveidoja, lai izveidotu pašreizējo Centrāltirgu.
Arī Otrā pasaules kara laikā tika sagrautas vairākas kvartāla ēkas.
No 58 noliktavu ēkām, kas tika uzceltas laika posmā no 1864. līdz 1886. gadam, mūsdienās saglabājušās tikai 13.[5]
Ēku arhitekti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Jānis Frīdrihs Baumanis,
- Kārlis Johans Felsko,
- Frīdrihs Vilhelms Hess,
- Roberts Pflūgs,
- Heinrihs Šēls,
- Reinholds Šmēlings.
Arhitekts un mākslas vēsturnieks Jānis Krastiņš uzskata, ka no mākslinieciskā viedokļa ir vērts pievērst uzmanību vairākām ēkām: Latgales ielā 4 - 14; Gaiziņa ielā 3; Spīķeru ielā 1, 8 un 9.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Спикери квартал Spikeri». Pribalt.info. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-09-14. Skatīts: 2018-11-13.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Spīķeru kvartāli Rīgā, arhitektūrā - Nacionālā enciklopēdija». enciklopedija.lv. Skatīts: 2023-10-01.
- ↑ «Zudusī Latvija - Rīga. Daugavmalas tirgus un osta». zudusilatvija.lv. Skatīts: 2023-10-01.
- ↑ «Spīķeri. Piemineklis Rīgas tirgoņiem». spikeri.lv (lv-LV). Skatīts: 2018-11-13.
- ↑ CitaRiga http://www.citariga.lv. «Sarkanie Spīķeri :: Daugavas ūdens ceļš :: Rīgas apskates vietas :: Cita Rīga». Cita Rīga (lv-LV). Skatīts: 2018-11-13.