Eklektika (arhitektūra)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Neogotiskās eklektikas paraugs: Bīriņu muižas pils Latvijā.
Neorenesanses eklektikas paraugs: Cesvaines pils.

Eklektika ir arhitektūras virziens arhitektūras vēsturē, kas attīstījās 19. gadsimta vidū un ilga līdz pat Pirmajam pasaules karam. Atbilstoši eklektisma filozofijai šī virziena arhitekti atdarināja dažādus vēsturiskus stilus, tos papildinot un kombinējot. Tāpat kā renesanse, klasicisms vai citi vēsturisko formu valodā sakņotie stili, eklektika bija viens no historisma paveidiem.

Ņemot par pamatu tikai kāda viena vēsturiskā stila formas, radās dažādi eklektisma neostili – neogotika, neorenesanse, neobaroks utt. Tie nebija atsevišķi stili, bet vienīgi dažādu arhitektoniski dekoratīvo formu iespējamības vienotā mākslas stilā. Visbiežāk vienā celtnē vienlaicīgi izmantoja vairāku vēsturisko stilu formālos elementus. Taču nekad tā nebija akla atdarināšana vai kopēšana, tāpat kā renesanse nebija antīkās mākslas tiešs pārcēlums citā laikmetā. Viena no eklektisma arhitektūras pērlēm ir Rīgas bulvāru loks. Izcili eklektisma stila ansambļi ir Vīnes, Parīzes, Oslo un daudzu citu Eiropas lielpilsētu centrālo daļu apbūve.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eklektisma ideju uzplaukumu veicināja tolaik populārās romantisma vēsmas zinātnē, filozofijā un ētikā. 19. gadsimts bija strauja rūpniecības uzplaukuma, pilsētu izaugsmes un pirms tam nepieredzēti aktīvas būvniecības laikmets. Eklektisms radīja tikai sev raksturīgo mākslinieciskās izteiksmes un kompozīcijas paņēmienu kopumu – arhitektonisko formu un apdares detaļu piesātinājumu, līdzvērtīgumu, sadrumstalotību un izkārtojumu vienmērīgā ritmā.

Neogotikas stila būves Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eklektisms Latvijas arhitektūrā sākās ar virkni neogotisku muižu kungu māju jeb "piļu" celtniecību, no kurām uzskatāmākie piemēri ir:

Vairākas neogotiskas Latvijas baznīcas tapušas pēc Rīgas pilsētas arhitekta J. D. Felsko projektiem:

un Daugavpils pilsētas arhitekta Vilhelms Neimaņa projektiem:

Trīs sarkano ķieģeļu neogotiskās baznīcas ar diviem torņiem celtas pēc būvinženiera Floriana fon Viganovska projektiem:

Neoromānikas stila būves Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neoromānika Latvijā kļuva populāra 19. gadsimta nogalē, bet 20. gadsimta sākumā sāka celt vairākas iespaidīgas laukakmeņu baznīcas Latgalē:

un ķieģeļu neoromānikas baznīcas Latgalē, Rīgā un Liepājā:

Neobaroka stila būves Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neobizantiskā (krievu bizantiešu) stila būves Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairums Latvijas pareizticīgo baznīcu celtas Baltijas rusifikācijas laikā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tā sauktā krievu-bizantiešu stila formās, kas sakrita ar eklektisma uzplaukumu:

Jauktā (apaļloka) stila būves Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no savdabīgākajiem eklektisma mākslinieciski formālajiem paveidiem, kurā vienotā mākslinieciskā sistēmā saauga gan no Bizantijas arhitektūras, gan romānikas, gan renesanses formālās valodas patapināti elementi, bija tā sauktais apaļloka stils (Rundbogenstil). Tas sastopams visdažādākās nozīmes sabiedrisko, dzīvojamo un rūpniecības ēku arhitektūrā:

Neorenesanses stila būves Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]