Sasunas Dāvids

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par eposu. Par citām jēdziena Sasunas Dāvids nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Armēnijas piemiņas monēta ar Sasunas Dāvida pieminekli (1994)
Eposam veltīta padomju pastmarka

Sasunas Dāvids (armēņu: Սասունցի Դավիթ Sassunzi Dawit), arī armēņu: Սասնա ծռեր Sasna cřer, "Sasunas pārgalvji" vai "Sasunas neprāši", ir Armēnijas eposs par varoni Sasunas Dāvidu un viņa radiniekiem, kas balstīts uz vēsturiskā fona un sācis rasties ap astoto gadsimtu.[1][2] Nostāsti gadsimtu gaitā tika nodoti mutvārdos, pirmo reizi pierakstīti 1873. gadā un kopš 1936. gada ir pazīstami ar nosaukumu Sasna cřer kā nacionālais eposs.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garegins Srvadztjancs

Armēņu apustuliskās baznīcas bīskaps Garegins Srvandztjancs pirmais 1873. gadā nomaļā ciematā austrumu Turcijā pierakstīja tur zināmo nostāsta versiju.[3] Viņš, uzturot kontaktu ar valdību zinātniekiem nepieejamām armēņu apdzīvotām teritorijām, uzzināja par senām nacionālam varonim Sasunas Dāvidam veltītām leģendām un publicēja pirmos fragmentus nākamajā gadā Konstantinopolē.[4] 1889. gadā vienu no eposa versijām krieviski daļēji iztulkoja V. Brjusovs.[5]

Apmēram 60 gadus vēlāk, 1936. gadā, literāts Manuks Abegjans un viņa kolēģi sāka pārstrādāt un publicēt stāstījumu ar nosaukumu Sasna cřer. Darbā ir vairāk nekā 2500 lappuses, publikāciju sagatavoja valsts izdevniecība Erevānā 1944. (I daļu) un 1951. gados (II daļu). Grāmata guva lielu popularitāti, un tā pēdējos izdevumos tika izdota ar nosaukumu "Sasunas Dāvids".

Eposu ar Akopa Kodžojana (1883-1959) ilustrācijām izdeva 1961. gadā Erevānā, tās iedvesmojušas armēņu tradīcijas un folklora. 1966. gadā Amerikas armēņu autors Leons Zavens Surmeljans pārtulkoja eposu angļu valodā. 2006. gadā Elizabete Jakobi to pārtulkoja vācu valodā.

2010. gadā Armēnijā eposs tika ekranizēts pilnmetrāžas multfilmā.[6] 2021. gadā ASV tiek plānots izlaist piedzīvojumu filmu "David of Sasun".[7]

2012. gadā "Sasunas Dāvids" tika iekļauts UNESCO cilvēces nemateriālā mantojuma sarakstā.[8]

Publicētā forma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eposs nekad pirms 20. gadsimta nav bijis vienots un arī tagad tā teksts nav kanonizēts. Pastāv akadēmisks izdevums ar eposa 50 variantiem, kas pierakstīti dažādās Armēnijas vietās, UNESCO piemin 160 variantus.[8] Tās formas, kas tulkojumos pazīstamas ārpus Armēnijas, ir kolektīvas kompilācijas rezultāts. Visbiežākajā versijā eposs tiek dalīts 4 daļās — "zaros", kuri iedalīti katrs vēl divās daļās un dažāda daudzuma dziedājumos. Pastāv arī citi iedalījuma varianti gan armēniski, gan tulkojumos, atšķiras varoņu vārdi vai to transkripcija, dažādos variantos netiek pieminēti daudzi notikumi. Kopīgs paliek princips — varoņi cīnās ar tautas un valsts naidniekiem, pa ceļam kārtojot savas lietas, bet neviens no viņiem nav eņģelis, un arī naidnieki netiek tēloti tikai melnās krāsās. Daži no eposa daudznozīmīgā nosaukuma tulkojuma variantiem ir "Sasunas pārgalvji" vai pat "Sasunas dullie" galveno varoņu bērnības huligānisma dēļ. Eposā sastopamas pārdabiskas tautas, kā kadži un devi, ar kurām cilvēkiem izveidojušās labvēlīgas vai sliktas attiecības.

Daudzi eposa personāžu vārdi saistās ar nedaudz mainītiem reālu vēsturisku personu vai dievību vārdiem, taču viņu darbības laiks, veids un ģeogrāfija eposā ļoti reti saistāmi ar reālajiem vai mītiskajiem.[4]

Tulkojumos reizēm parādās sižetiskas izmaiņas varoņu ētiskas pielabošanas dēļ, tā, vienā no tulkojumiem krievu valodā Dāvids pārguļ ar bijušo līgavu pirms tam, kad atrod sev citu, nevis kā oriģinālā pa ceļam pie šīs otrās.

"Sasunas Dāvids" uzrakstīts ritmiskā prozā ar jamba un anapesta miju, atsevišķas epizodes rakstītas kā dziesmas.[9]

Vēsturiskais fons[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau mīta sākumā ir redzams anahronisms, kurš jauc arābu iekarojumu un asīriešu laiku. Sennahirims, arābu kalifs, attiecināms uz ķēniņu Sanheribu, kurš dzīvoja ap 700. gadu pirms mūsu ēras. Stāstā ir daudz pagānisma elementu, kas liecina par persiešu Sasanīdu perioda ietekmi. Piemēram, armēņu vārds "Mher" (Mers) attiecināms uz dievu Mitru. Sasunas pilsēta kalnos tagad atrodas ārpus Armēnijas teritorijas, Turcijas dienvidaustrumu Batmanas provincē. Iebrucēji, kas tika nosaukti eposā par ēģiptiešiem, ir sinonīms arābu iebrukumam, kas apgrūtināja iekarotās nemusulmaņu zemes ar ārkārtējiem nodokļiem. Sultāns Misras Meliks, kas eposā rādīts kā ienaidnieks, veido arābu un islāma pretpolu kristiešu Armēnijai. ("Misr" - Ēģiptes pašnosaukums arābu valodā.) Reālajā vēsturē Ēģipte nekad neiekaroja Sasunas apkaimi, un darbības laikā notikušās cīņas norāda uz armēņu sacelšanos pret arābiem,[2] kas notika 747.—750. un 774.—775. gados. Pēdējo eposa daļu ir iedvesmojusi senā persiešu Šāhnāmes leģenda. Ilgstošo cīņu par brīvību pret arābu kalifātu beidzot ar panākumiem vainagoja karalis Ašots I. Vēlāk karalis Gagiks Bagratuni (989-1017) padarīja armēņu karalisti par ziedošu.

Bieži tiek izteikts viedoklis, ka eposa saturu lielā mērā radījusi Sasunas kalnu rajona cīņa pret arābu valdīšanu.[10]

Darbības galvenie notikumi[11][12][13][labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eposa ilustrācija (Akops Kodžojans)

Pirmais zars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sanasars un Bagdasars

Pirmā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bagdādes kalifs uzzina, ka viņa vasalim, armēņu ķēniņam Gagikam, ir ārkārtīgi skaista meita Covinara. Viņš pieprasa, lai Gagiks atdotu savu meitu kalifam. Gagiks sākotnēji atsakās to darīt, bet, nespējot pretoties kalifa karaspēkam, piekāpjas. Pirms došanās uz Bagdādi, Covināra izdzer divas saujas ūdens no avota, kas uz īsu laiku viņai brīnumaini parādās. No šīm divām saujām viņa ieņem divus bērnus. Saskaņā ar kalifa un Gagika līgumu Covinara dzīvo atsevišķā Bagdādes pilī. Šeit viņa dzemdē divus zēnus — Sanasaru un Bagdasaru. Brīnumaini dzimušie dvīņi izceļas ar savu spēku un asprātību, tie aug neparasti ātri. Kad viņi paaugas, kalifs nolemj nonāvēt Covinaru kopā ar tās bērniem, bet sastop pretestību no Sanasara un Bagdasara, ar kuriem tā armija nespēj tikt galā. Tad kalifs atceļ savu nodomu. Pēc kāda laika viņš atkal dodas karā pret Armēniju, bet šoreiz tiek uzvarēts. Bēgot, viņš sola upurēt elkiem Sanasaru un Bagdasaru kā maksājumu. Pēc tam, kad to caur sapni uzzinājusi Covinara, dvīņi atstāj Bagdādi, dodoties uz Armēniju. Pamestā vietā viņi aizsāka nākošo Sasunas cietoksni, tomēr, nepabeidzot būvniecību, viņi dodas tālāk. Atrodot patvērumu pie karaļa Tevadorosa, viņi pēc kāda laika ir spiesti atstāt to. Pēc dvīņu lūguma karalis viņiem dod pavadībai „četrdesmit māju” - viņa nabadzīgākos iedzīvotājus. Dvīņi kopā ar šiem nabagiem atgriežas Sasunā, dibina pilsētiņu un pabeidz būvēt cietoksni. Savos ceļojumos Sanasars nolaižas jūras dibenā, kur viņš atrod brīnišķīgo zirgu Džalali, kā arī ieroču komplektu, ieskaitot Zibens zobenu, kas nokritis no debesīm. Pēc kāda laika Bagdasars savam brālim atzīstas, ka nevar gulēt naktī: viņu sauc uz Bagdādi kalifa galvenais elks. Brāļi kopā dodas uz Bagdādi cīnīties ar kalifu. Pēc gūtās uzvaras viņi atbrīvo savu māti Covinaru, un kopā ar to dodas uz Berd-Kapotinu (“Zilo cietoksni”) pie sava vectēva karaļa Gagika. No Gagika viņi saņem zemes dāvinājumu. Atstājot savu vectēvu, brāļi atgriezās Sasunā un pakāpeniski paplašina savu teritoriju. Sasuna aug, kļūstot par lielu pilsētu.

Armēnijas attēlu grāmata Sasna Tun ("Sasunas nams") ar stāstu par Sanasaru un Bagdasaru, Teherānas armēņu skolu centrālkomiteja, Teherāna 1982.

Otrā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Četrdesmitbizīgā Dehcuna, noburtas kadžu valsts valdnieka meita, padzird par Sanasara slavu. Vēlēdamās piesaistīt varoņa uzmanību, viņa nosūta tam vēstuli, kas kļūdas dēļ nonāk pie cita brāļa — Bagdasara. Starp dvīņiem rodas strīds, kas tomēr nenoiet līdz naidīgumam. Pēc samierināšanas ar brāli Sanasars aizbrauc pie Dehcunas, kas atrodas kadžu valsts galvaspilsētā Varapilī. Izpildot divus kadžu ķēniņa noteikumus, Sanasars saņem trešo — cīnīties ar sešdesmit pehlevaniem (varoņiem). Sanasars, uzveicis četrdesmit pretiniekus, jūtas noguris un nespēj turpināt cīņu. Bagdasars steidzas palīdzēt un nogalina atlikušos pretiniekus. Bet kadžu karalis uzstāda jaunu noteikumu — apmeklēt Zaļo pilsētu, kas izrādās bez ūdens. Zaļajā pilsētā brāļi nogalina ļauno višapu (čūskzivi), kurš bloķēja pavasara iestāšanos, un atbrīvo tam paredzēto upuri — meiteni, kas vēlāk kļūst par Bagdasara līgavu un tad sievu. Pēc atgriešanās Varapilī, brāļi negaida jaunus uzdevumus no kadžu ķēniņa. Tā vietā viņi ar spēku piespiež Dehcunu doties uz viņu valsti. Pa ceļam viņus panāk Dehcunas māsa — Bagdasara līgava. Ierodoties Sasunā, brāļi vienlaicīgi svin kāzas. Bagdasars un viņa sieva dodas uz Bagdādi. Sanasars joprojām paliek Sasunas valdnieks. Sanasars rada trīs dēlus — Vergo, Ovanu un Meru. Turpmāk eposā tos sauc par Smērētāju Vergo, Skaļo Ovanu un Vecāko Meru.

Otrais zars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mers Vecākais

Pirmā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sanasars nomirst. Izmantojot to, Misras Meliks, kaimiņvalsts Misras valdnieks, uzliek Sasunai meslus. Mers Vecākais pakāpeniski aug. Piecpadsmit gadu vecumā viņš atbrīvo Sasunu no cilvēkēdāja lauvas, saplēšot to ar kailām rokām. Pēc kāda laika, virsnieks Tēvocis Toross dodas uz Manazkertas cietoksni pie ķēniņa Tevadorosa aicināt to atdot savu meitu Armaganu Meram. Tevadoross ziņo, ka Hlatas pilsētas karalis — pārdabiskais Baltais Devs — tur Armaganu gūstā. Mers dodas uz Hlatu, uzvar cīņā Balto Devu, atbrīvo ieslodzīto Armagānu un apprec viņu Sasunā.

Otrā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Misras Meliks sūta Meram izaicinājumu. Mers to pieņem un ierodas Misrā. Tomēr viņa cīņā ar Misras Meliku neviens nespēj gūt uzvaru. Mers un Meliks zvēr mieru un brālību. Sasuna vairs nav Misras vasaļvalsts. Pēc kāda laika Misras Meliks nomirst. Saskaņā ar šo zvērestu Mers tagad ir spiests rūpēties par viņa ģimeni. To izmanto Melika atraitne Ismila. Aizbildinoties ar aizsardzību pret prinču nepaklausību, viņa sauc Meru pie sevis. Viņai izdodas piesaistīt Meru caur gultu un dzemdēt no viņa dēlu, ko nosauc vīra vārdā par Misras Meliku. Septiņus gadus pēc aiziešanas Mers atgriežas Sasunā un beidzot samierinās ar sievu. Viņam ir dzimis mantinieks, likumīgs dēls — Sasunas Dāvids. Drīz pēc Dāvida dzimšanas Mers un Armagana mirst.

Trešais zars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dāvids

Pirmā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mazajam Dāvidam nav izredžu izdzīvot Sasunā, un tēvocis Skaļais Ovans nosūta viņu uz Misru. Šeit Dāvidu baro un pasargā Ismila. Tomēr paaudzies Dāvids rada ļoti daudz rūpju savam brālim — Misras Melikam, pašreizējam Misras valdniekam. Viņš vairākkārt mēģina nogalināt Dāvidu, taču katru reizi izdodas iejaukties Ismilai. Galu galā, gribot izglābt zēnu, viņa nosūta to atpakaļ uz Sasunu. Misras Meliks piekrīt ļaut Dāvidam iet, bet dod viņam divus ceļabiedrus, kuriem slepeni pavēl nogalināt puisi. Tomēr, cīnoties ar saviem pavadoņiem, Dāvids ņem virsroku. Ieradies Sasunā, Dāvids vispirms apmetas ar tēvoci Ovanu un kļūst par ganu Sasunā. Tomēr sasunieši ir ļoti neapmierināti ar viņu, un Dāvidam ir jāatstāj pilsēta. Viņu uz savu māju atved Tēvocis Toross, kurš māca zēnu un iekārto par ganu Daštupadrialas ciematā. Šeit Dāvids veic varoņdarbu. Sekojot četrdesmit devu pēdām, kuri bija nolaupījuši ganāmpulku, viņš nogalina visus pārdabiskos laupītājus un pēc tam uzaicina visus apkaimes iedzīvotājus sadalīt savā starpā devu salaupīto. Pēc Vecās Dārznieces ieteikuma Dāvids piespiež savu tēvoci Ovanu parādīt viņam Covasaru, kādreizējo sava tēva Mera Vecākā medību vietu. Šeit viņš atjauno tēva Marutam veltīto templi, kuru kādreiz sagrāva Misras Meliks. Jaunais Meliks nosūta Holbaši kopā ar 500 jātniekiem, lai izlaupītu atjaunoto templi. Holbaši izpilda šo uzdevumu, bet atpakaļceļā Dāvids viņu pārķer un iznīcina karaļa armiju. Misras Meliks sūta jaunu pulku ar 1000 kareivjiem, ko vada Kozbadins, ar uzdevumu pakļaut Sasunu un savākt no tās meslus par septiņiem gadiem. Dāvids tiek galā arī ar šiem pretiniekiem. Pēc tam Misras Meliks sasauc visus savus vasaļus atbalstam, sapulcē milzīgu armiju paša vadībā vēršas pret Sasunu. Viņam pretī stājas Tēvocis Toross ar saviem dēliem un drīz arī pats Sasunas Dāvids. Deivids aicina Meliku uz personisku cīņu. Pateicoties Melika viltībai, Dāvids gandrīz dabū galu, nonākot slazdā. Tomēr viņš tiek ārā no slazda un uzspiež Melikam dueli, kurā viņš kļūst par uzvarētāju. Pēc karaļa nāves Misras armija atgriežas mājās.

Otrā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skaļais Ovans grib izprecināt Hlatas valdnieci Čimškiku Sultāni savam brāļadēlam. Tikmēr Handuta, karaļa Vačo-Mardžo meita, uzzina par Dāvidu un nolemj pārņemt tā sirdi. Viņa nosūta trīs dziesminiekus uz Sasunu, lai tie apdziedāru viņas skaistumu Dāvida priekšā. Dziesminieki, lai gan ne uzreiz veiksmīgi, izpilda šo uzdevumu. Deivids dodas apmeklēt Handutu. Pa ceļam viņu pie sevis iemāna Čimškika. Dāvids piekrīt dalīt gultu ar savu bijušo līgavu, bet no rīta to nožēlo. Viņš turpina ceļu un ierodas pie Handutas. Tikmēr septiņu karaļu armija sāk karu pret Vačo-Mardžo. Dāvids iznīcina okupantu armiju, nejauši nogalinot savu brālēnu Paronu Asthiku, Smērētāja Vergo dēlu. Dāvids aizved Handutu uz Sasunas cietoksni un apprec viņu, neraugoties uz Čimškikas pretestību un izaicinājumu uz cīņu, kuru Dāvids apsola pieņemt. Drīz viņš dodas ceļojumā un aizkavējas ilgus gadus. Viņa prombūtnes laikā piedzimst un aug Dāvida dēls, Mers Jaunākais. Paaudzies Mers dodas meklēt savu pazudušo tēvu. Tiklīdz viņš izbrauc no mājām, tā satiek Dāvidu, kurš atgriežas dzimtenē. Nepazinuši viens otru, Mers cīnās ar Dāvidu. Rezultātā abi paliek dzīvi, bet Dāvids nolād savu dēlu, kurš pacēlis roku pret tēvu. Dusmīgais Mers dodas uz Kaputkohu pie sava vectēva Vačo-Mardžo. Dāvids, atceroties veco izaicinājumu, dodas pie Čimškikas, lai cīnītos ar viņu. Kamēr Čimškika gatavojas cīņai, Dāvids peldas ezerā. Šeit viņa meita nogalina viņu ar saindētu bultu, atriebjoties par apvainojumu, kas nodarīts viņas mātei. Dāvida ķermenis tiek nogādāts Sasunā. Uzzinot par sava vīra nāvi, Handuta metas zemē no augsta jumta un nositas.

Ceturtais zars[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mers Jaunākais

Pirmā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Dāvida nāves Tēvocis Toross un Skaļais Ovans, baidoties par Sasunas drošību, nolemj uzaicināt palīgos Dāvida dēlu Meru Jaunāko. Viņi dodas uz Kaputkohu un galu galā atrod Meru. Paņēmuši zēnu līdzi, viņi atgriežas Sasunā, pa ceļam sakaujot bijušo Dāvida ienaidnieku armiju, kas aplenc viņu naktsvietu. Sasunā Mers uzliek tēva bruņas un jāj uz zirga Džalali, kas kalpo visām četrām Sasunas varoņu paaudzēm. Viņš dodas kopā ar Ovanu un Torosu uz Hlatu, lai atriebtu sava tēva nāvi. Sasunieši iznīcina pilsētu un nogalina Čimškiku Sultāni.

Otrā daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sasunas Dāvida statuja Erevānā

Mers dodas ceļojumā. Viņš nonāk Bagdādes ķēniņa Pahača valdījumos un apprec tā meitu, skaisto Goāru. Tūlīt pēc kāzām Mers dodas cīnīties ar Misras karali, kurš prasa meslus no viņa sievastēva. Mers ne bez pūlēm uzvar Misras karali. Pēc kāda laika viņš saņem vēstuli no Skaļā Ovana, kurš lūdz Meru pasargāt Sasunu no Kozbadina četriem mazdēliem. Mers atgriežas Sasunā un izrēķinās ar sava vectēva ienaidnieka atvasēm. Atgriežoties pie savas sievas, viņš satiek prinčus no Alepo, kurus izraidījusi no dzimtās pilsētas viņu māsa — cilvēkēdāja. Mers dodas uz Alepo, nogalina kanibāli, pēc kā turpina savu ceļu uz Bagdādi, lai noliektu galvu pie Bagdasara kapa, un visbeidzot atkal dodas mājās. Pa ceļam viņš palīdz Džziru pilsētai, kas vairākkārt cietusi no plūdiem. Mers iegāž upē lielu klinti un tā upi sadala uz pusēm. Uz šīs pašas klints viņš būvē Brdžabalaknu (“Raibo cietoksni”). Atgriežoties Bagdādē pēc septiņiem gadiem, Mers atrod Goāru mirušu. Viņš aizved sievas ķermeni uz Sasunu, kur uzzina par Ovana nāvi. Mers apglabā Goāru pie savas ģimenes. Drīz viņš pamana, ka zeme viņu vairs netur — Mera kājas iestieg zemē. Mers dodas uz Vana ezeru, kura krastā viņš atrod Kraukļu klinti. Uzsitis klintij ar savu zobenu, viņš ar triecienu rada plaisu, kurā ieiet līdz ar zirgu Džalali. Plaisa aizveras, atstājot viņu iekšā. Tēvocis Toross, pārdzīvojis visus eposa varoņus, nomirst no bēdām.

Pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju laikā 1959. gadā Erevānas stacijas ēkas priekšā tika uzcelta Sasunas Dāvida bazalta statuja. Pasaku zirgs Džalali traucas ar zobenu vicinošo nacionālo varoni mugurā. Monuments, ieskaitot pjedestālu, ir apmēram 12,5 metrus augsts un 3,5 t smags. Tas atrodas ovāla ūdens baseina centrā, kura diametrs ir 25 metri. Darbu veica tēlnieks Jervands Kočars (1899-1978).[14] Pirmā pieminekļa versija no ģipša, arī Kočara veidota, tika steigā uzstādīta jau 1939. gadā, taču 1941. gadā autoru arestēja un pieminekli iznīcināja.[15]

Sasunas Dāvida statuja uzstādīta arī Fresno, ASV Kalifornijā.[16]

Politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā par ārvalstu armēņu ziedojumiem PSRS tika izveidota tanku kolonna "Sasunas Dāvids", kas piedalījās karā PSRS pusē.[17]

Armēnijā aktīvi darbojās militarizēta grupa "Sasunas pārgalvji", kura pieprasa lielāku Armēnijas neatkarību no Krievijas un Turcijas. Kopš 2018. gada tā pārgājusi uz parlamentārām cīņas metodēm.[18][19][20]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sasuntzi Davith, Armenian folk epic. Encyclopaedia Britannica.
  2. 2,0 2,1 TV Tropes: Literature / David of Sasun
  3. "Գարեգին Սրվանձտյանցը և հայկական հերոսավեպը (Գ. Սրվանձտյանցի ծննդյան 150-ամյակի առթիվ) (armēniski)
  4. 4,0 4,1 Армянский эпос: Давид Сасунский. Рецензия.
  5. М. Лозинский. Валерий Брюсов и его перевод «Давида Сасунского»
  6. Youtube: Սասնա Ծռեր - Սասունցի Դավիթ (2010) Մուլտֆիլմ
  7. Фильмы » Давид Сасунский
  8. 8,0 8,1 Performance of the Armenian epic of 'Daredevils of Sassoun' or 'David of Sassoun'
  9. Кавказский Узел: "Сасунци Давид" ("Давид Сасунский")
  10. Aрмянский эпос «Давид Сасунский» включен в список нематериального культурного наследия ЮНЕСКО
  11. Национальный эпос армянского народа "Давид Сасунский" - вариант Н. Зарьяна в переводе Н. Любимого
  12. Текст эпоса, об эпосе, словарь терминов
  13. Давид Сасунский, четыре ветви. 1939. gada Lipskerova, Deržavina un Kočetkova tulkojums krievu valodā
  14. Yervand Kochar - Incomparable Talent Evoked the National Spirit of Armenia
  15. Всё об Армении: Давид Сасунский
  16. Armeniapedia: David of Sasun
  17. Танковая колонна «Давид Сасунский»
  18. В Ереване "Сасунские храбрецы" считают свою миссию завершенной
  19. Из вооружённой группы «Сасунские храбрецы» превратятся в армянскую партию
  20. Армянские «храбрецы»: выставить Россию и получить войну на три фронта