Staņislavs Ježijs Lecs (poļu: Stanisław Jerzy Lec; dzimis 1909. gada 6. martā, miris 1966. gada 7. maijā) bija poļu dzejnieks, satīriķis un aforismu autors.
Dzimis Austroungārijas pilsētā Ļvivā, ebreju izcelsmes barona, baņķiera Benno Leca de Tuša (Benno Letz de Tusch) ģimenē. Izceļoties Pirmajam pasaules karam ģimene pārcēlās uz Vīni, kur Staņislavs gāja skolā. Vēlāk ģimene atgriezās Ļvivā, kur Staņislavs Ježijs Lecs beidza Ļvivas Universitāti. Starp pasaules kariem iesaitījās Polijas literārajā dzīvē, 1929. gadā publicēdams pirmo darbu un Varšavā darbojoties kreisi noskaņotu mākslinieku aprindās.
Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai Lecs atgriezās Ļvivā, kas pēc PSRS iebrukuma tika iekļauta Ukrainas PSR. Lecs darbojās komunistiskajā presē. Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Lecs tika ieslodzīts darba nometnē Ternopolē. Izbēdzis no gūsta, un līdz vācu varas iestāžu padzīšanai darbojās komunistiskajās nelegālajās organizācijās, bet vēlāk komunistiskās Polijas armijā (Ludowe Wojsko Polskie).
Pēc kara tika iecelts par Polijas kultūras atašeju Vīnē. 1950. gadā, viļoties pastāvošajā varā, emigrēja uz Izraēlu, tomēr nespēja tur iedzīvoties, un 1952. gadā atgriezās Polijā. Pēc Boleslava Beruta nāves un politiskā režīma liberalizācijas atkal tika atzīts no varas iestāžu puses.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Staņislavs Ježijs Lecs.
