Tilerī dārzs

Tilerī dārzs
Tilerī dārzs
	Tilerī dārzs Tilerī dārzs
Tips	Publisks parks
Atrašanās vieta	Parīzes 1. apgabals, Parīze, Francija
Koordinātas	48°51′50″N 2°19′34″E / 48.86389°N 2.32611°EKoordinātas: 48°51′50″N 2°19′34″E / 48.86389°N 2.32611°E
Izveidots	1564

Tilerī dārzs (franču: Jardin des Tuileries) ir publisks parks, kas atrodas starp Luvru un Konkordijas laukumu, Parīzes 1. apgabalā, Francijā. To 1564. gadā izveidoja Katrīna Mediči kā Tilerī pils dārzu, bet 1667. gadā tas tika atvērts sabiedrībai un pēc Franču revolūcijas kļuva par publisku parku. 19., 20. un 21. gadsimtā tā bija polulāra Parīzes iedzīvotāju un viesu satikšanās, pastaigu un atpūtas vieta.

Parka vēsture

Katrīnas Mediči Itālijas dārzs (16. gadsimts)

1559. gada jūlijā pēc sava vīra Henrija II nejaušas nāves karaliene Katrīna Mediči nolēma pamest savu rezidenci Turnelas namu, Parīzes austrumu daļā, netālu no Bastīlijas. Kopā ar dēlu, jauno Francijas karali Fransuā II un citiem bērniem, kā arī karaļnama galmu viņa pārcēlās uz Luvras pili. Piecus gadus vēlāk, 1564. gadā, viņa nolēma uzcelt jaunu rezidenci, kurā būtu vairāk vietas dārzam. Šim nolūkam Katrīna iegādājās zemi uz rietumiem no Parīzes, tieši pie Šarla V pilsētas mūra. Dienvidos tas robežojās ar Sēnu, bet ziemeļos ar faubourg Saint-Honoré — lauku ceļu, kas turpinājās Senonorē ielā. Jauno rezidenci nosauca par Tilerī pili.

Katrīna lika Florences ainavu arhitektam Bernāram de Karnesam izveidot itāļu renesanses dārzu apkārt pils teritorijai. Jaunas pils dārzs bija 500 metru gara un 300 metru plata slēgta teritorija, ko no jaunās pils atdalīja joslas. Tas bija sadalīts taisnstūra nodalījumos ar sešām alejā. Tālāk to rotāja strūklakas, labirints, grota un dzīvnieku fajansa attēli, kurus izgatavoja Bernāns Palisi, kuram Katrīna bija uzdevusi atklātķīniešu porcelāna noslēpumu.

Dārza tālāku attīstību pārtrauca pilsoņu karš. Pēc 1588. gada dārzi tika izlaupīti. Ap 1595. gadu Francijas karalis Anrī IV atgriezās pilī un daiļdārziekam Klodam Mollē lika atjaunot pils dārzus. Anrī IV lika uzcelt hamilu heb segtu lapeni dārza garumā, kā arī vienu no alejām sastādīja ar zīdkokiem. Viņš cerēja attīstīt zīda rūpniecību Francijā. Tika izveidots arī dekoratīvs taisnstūrveida ezers 65 x 45 metri ar strūklatu. Teritorija starp Tilerī pili un Šarla V grāvi tika pārvēsta par "Jauno dārzu" (Jardin Neuf) ar lielu strūklaku centrā. Lai gan Anrī IV nekad nav dzīvojis šajā pilī, kas tika nepārtraukti pārbūvēta, viņš pils dārzus izmantoja atpūtai.

Luija XIII un Luija XIV klasiskais franču dārzs (17. gadsimts)

Lenotra 17. gadsimta Tilerī dārzs, skatoties uz rietumiem pret topošajiem Elizejas laukiem

1610. gadā, kad nomira viņa tēvs, deviņus gadus vecais Luijs XIII kļuva par jauno Tilerī dārzu īpašnieku. Tas kļuva par viņa milzīgu rotaļu laukumu — viņš to izmantoja medībām un turēja nelielu eksotisku dzīvnieku zoodārzu. Dārzu ziemeļu pusē, viņa māte un reģents Marija de Mediči, uzcēla staļļus un jāšanas skolu Manége, kas pastāvēja līdz Francijas revolūcijai, kad to izmantoja kā revolucionārā parlamenta sēžu zāli.

Dārzs bija pilnībā norobežots, un to izmantoja tikai karaliskā ģimene, kad viņi dzīvoja šeit, bet, kad karalis un galms atradās ārpus Parīzes, dārzi tika pārvērsti par muižnieku izpriecu vietu. 1630. gadā parters dārza rietumu galā starp Luvru un Tilerī pili, kur atradās vecpilsētas mūru grāvis, tika pārvērsts par puķu dobju un celiņu parteru. Luijs XIV, kurš bija nākamais Tilerī pils dārzu saimnieks kopā ar saviem arhitektiem Luiju Le Vo un Fransuā d'Orbē beidzot pabeidza Tilerī pils būvniecību, izveidojot atbilstošu karalisko rezidenci. 1664. gadā Kolbērs, karaļa ēku pārvaldnieks, uzdeva ainavu arhitektam Andrē Lenotram pārprojektēt visu dārzu. Viņš nekavējoties sāka pārveidot Tilerī dārzu par klasisku franču stila dārzu (jardin à la française), kas balstījās uz simetriju, kārtību un ilgtermiņa perspektīvām.

Lenotra dārzi tika veidoti tā, lai tie būtu redzami no augšas, ēkas vai terasēm. Viņš likvidēja ielu, kas atdalīja pili un dārzu, un aizstāja to ar terasi, no kuras paveras skats uz puķu dobēm, ko robežoja ar zemiem buksusa dzīvžogiem un kas bija piepildīta ar ziedu zīmējumiem. Puķu dobes centrā viņš novietoja trīs dekoratīvus ezerus ar strūklakām. Abpus puķu dobēm viņš izveidoja divas citas alejas ar kastaņiem.

Dārza rietumu pusē, pie mūsdienu Konkordijas laukuma viņš izveidoja divas pakav-formas Fer á Cheval rampas un divas terases ar skatu uz astoņstūra Bassin Octogonal ezeru. Lenotrs vēlējās, lai viņa vērienīgā perspektīva no pils līdz dārza rietumu galam turpinātos arī ārpus dārza teritorijas. 1667. gadā viņš izstrādāja avēniju plānus ar divām koku rindām abās pusēs, kas būtu turpinājušies uz rietumiem līdz pat tagadējiem Elizejas laukiem. Terases veido dārza rietumu ieeju un nodrošina vēl vienu skatu, lai redzētu dārzu no augšas. Lenotrs kopā ar simtiem mūrnieku un dārznieku Tilerī dārzos strādāja no 1666. gada līdz 1672. gadam. 1682. gadā karalis tomēr pameta Tilerī pili un dārzus un pārcēlās uz Versaļas pili. 1667. gadā pēc pasaku autora Šarla Pero un citu lūgumiem Tilerī dārzs tika atvērts publikai. Līdz ar to tas kļuva par pirmo karalisko dārzu, kurš bija atvērts plašākai sabiedrībai.

Luijs XV un Luijs XVI – gaisa balonu lidojumi, iebrukums un revolucionāras ceremonijas

Pēc Luija XIV nāves piecus gadus vecais Luijs XV kļuva par Tilerī dārza īpašnieku. 1719. gadā no karaļa rezidences, Marlī pils tika atvestas divas lielas jātnieku statuju grupas — La Renommée un Mercure, ko veidojis tēlnieks Antuāns Kuazevokss, un tās tika novietotas pie dārza rietumu ieejas. Savukārt citu tēlnieku, Nikolā un Gijoma Kusto, Kornēla an Klēva, Sebastjēna Slodza, Tomā Renodēna un Kuazevoksa veidotās statujas tika novietotas gar Lielo aleju (Grande Allée). Lai atvieglotu piekļuvi dārzam, rietumu galā pāri grāvim tika izveidots iekārtais tiltiņš. Izveidojot Luijs XV laukumu (tagadējo Konkordijas laukumu), tika izveidots arī grandiozs priekšnams, lai gan ieeju dārza ziemeļu pusē, pirms Napoleons Bonaparts izveidoja Senonorē ceļu, aizšķērsoja rezidences, klosteri un privātie dārzi.

Atsevišķās brīvdienās, piemēram, 25. augustā, Svētā Luija dienā parkā tika organizēti koncerti ar uguņošanu. Parkā tika izvietoti nelieli pārtikas stendi, kur par nelielu samaksu varēja iznomāt krēstus. 1780. gadā tika izveidotas arī publiskās tualetes. 1783. gada 1. decembrī dārzā notika pirmais ūdeņraža balona lidojums, kuru veica Žaks Aleksandrs Sezārs Šarls un Nikolass Luiss Robērs. Karalis šo balonu lidošanu vēroja no pils torņa. Pirmajā gaisa balona izmēģinājumā piedalījās arī 1. ASV vēstnieks Parīzē Bendžamins Franklins. Balons un pasažieri droši nolaidās Nesles-la-Vallée, trīsdesmit vienu jūdzi no Parīzes.

1789. gada 6. oktobrī, kad sākās Franču revolūcija karalis Luijs XVI ar ģimeni, pret pašu gribu, tika nogādāti Tilerī pilī. No rīta dārzs rezervēts tikai karaliskajai ģimenei, bet pēcpusdienā atvērts sabiedrībai. Pēc neveiksmīgā karaļa mēģinājuma izbēgt no Francijas 1791. gada 21. jūnijā karalim un viņa ģimenei pilī tika piemērots mājas arests. Karaliskā ģimene parkā varēja pastaigāties 1791. gada 18. septembra vakarā Francijas jaunās konstitūcijas svinēšanas festivāla laikā, kad parka alejas tika izgaismotas ar piramīdām un laternu rindām. 1792. gada 10. augustā pilī iebruka cilvēku pūlis, karalis tika ieslodzīts, bet karaļa Šveices gvarde tika dzīta pa dārziem un noslepkavota.

Jaunā revolucionārā valdība, Nacionālais konvents, tikās Salle du Manège, bijušajā jāšanas akadēmijā dārzu ziemeļrietumu stūrī, kas bija lielākā sanāksmju zāle pilsētā. Nacionālais konvents Manēžā tiesāja Luiju XVI, un viņam tika piespriests nāvessods. Pēc tam, kad Tilerī dārzu kļuva par jaunās Francijas Republikas Nacionālo dārzu (Jardin National). Konvents lika statujas no bijušajiem Marlī, Verseļas un Fonteblo karaliskajiem dārziem nogādāt Parīzē un uzstādīt Nacionālajā dārzā. Statuju oriģināli tagad atrodas Luvrā, un kopijas atrodas savā vietā, Tilerī dārzā.

Pēc revolūcijas laika dārzi bija smagi cietuši, un daudzas ēkas tika nodedzinātas. Nacionālais konvents dārzu atjaunošanu uzdeva gleznotājam Žakam Luisam Dāvidam un viņa svainim, arhitektam Ogistam Ševalam de Senhūbertam. Viņi iecerēja dārzu, kas dekorēts ar romiešu portikiem, monumentāliem lieveņiem, kolonnām un citām klasiskām dekorācijām. Dāvida un Senhūberta projekts tā arī nekad netika pabeigts. Mūsdienās ir palikušas tikai divas eksedres, pusapaļas zemas sienas, kuras rotātas ar statujām un diviem dīķiem dārza centrā.

19. gadsimta sākums — Napoleona un restaurācijas perioda dārzs

Napoleons Bonaparts pārcēlās uz Tilerī pili 1800. gada 19. februārī, neilgi pirms pasludināšanas par sevi par imperatoru, un sāka veikt pils uzlabojumus, lai tā būtu piemērota imperatora rezidencei. Viņa galvenais papildinājums pils-dārza kompleksam bija Triumfa arka lielajā pagalmā starp Tilerī pili un Luvru. Tā tika veidota pēc Septimija Serva triumfa arkas parauga Romā, un tā bija paredzēta kā svinīga ieeja viņa pils, tā kļuva arī par centrālo daļu lielajā parādes laukumā.

1801. gadā Napoleons pavēlēja izbūvēt jaunu ielu gar Tilerī dārza ziemeļu malu. Šī jaunā iela ieņēma arī daļu no Terrasse des Feuillants, kuru bija aizņēmušas kafejnīcas un restorāni. Jaunā iela, kuras ziemeļu pusē rindojas arkādēm, tika nosaukta par Rivoli ielu pēc Napoleona uzvaras 1797. gadā.

Napoleons veica arī dažādus uzlabojumus dārza interjeā. Viņš turpināja izmantot dārzu militārām parādēm un īpašu notikumu svinēšanai, tostarp paša kāzu gājienam 1810. gada 2. aprīlī, kad viņš apprecējās ar Austrijas erchercogieni Mariju Luīzi.

Pēc Napoleona krišanas dārzā apmetās krievu un prūšu karaspēks, un atjaunotie monarhi pārcēlās uz Tilerī pili. 1830. gada jūlija revolūcijas laikā dārzs atkal kļuva par kaujas lauku, kurā iebruka monarhijas pretinieki. Karalis Šarls X tika aizstāts ar konstitucionālo karali Luiju Filipu. Luiss Filips, nelabprāt atļāva, ka gar viņa logiem staigātu Tilerī dārza apmeklētāji. Viņš izveidoja lielu puķu dārzu, ko aizsargāja grāvis, kas tika izveidots, lai izolētu viņa rezidenci pilī no populārajiem gājēju celiņiem. Tas viņu padarīja nepopulāru Parīzes iedzīvotāju vidū un veicināja viņa krišanu 1848. gadā.

Koncerti un promenādes — Luija-Napoleona un Trešās Republikas dārzs

1852. gadā pēc kārtējās revolūcijas un īslaicīgās Otrās republikas imperators Napoleons III kļuva par dārza īpašnieku un veica būtiskas izmaiņas. Viņš paplašināja karalisko ūdens rezervātu dārzā tālāk uz rietumiem līdz ziemeļu–dienvidu alejai, kas šķērsoja lielo apaļo baseinu. Viņš izrotāja dārzus ar eksotisku augu un ziedu dobēm, kā arī jaunām statujām. 1859. gadā viņš Terrasse du bord-de-l'eau pārvērta par rotaļu laukumu savam dēlam. Viņš arī uzbūvēja dvīņu paviljonus. Napoleona III pievienotie dārza rotājumi ietvēra iekštelpu handbola laukumu, Jeu de Paume un oranžēriju. Viņš uzcēla jaunu akmens balustrādi pie rietumu ieejas. Kad imperators neatradās Parīzē, parasti no maija līdz novembrim, viss dārzs, ieskaitot viņa privāto dārzu un rotaļu laukumu, tika atvērts sabiedrībai.

1870. gadā Napoleonu III sakāva un sagūstīja prūši, un Parīze bija Parīzes Komūnas sacelšanās vieta. Virs pils plīvoja sarkans karogs, un to varēja apmeklēt par 50 santīmiem. Kad ieradās armija un cīnījās par pilsētas atgūšanu, komunāri apzināti nodedzināja Tilerī pili, kā arī mēģināja nodedzināt arī Luvru. Pils drupas, kas vēl bija palikušas tika nojauktas 1883. gadā. Pils vieta starp diviem Luvras paviljoniem kļuva par dārza daļu. Tilerī dārzs tika papildināts desmitiem statuju. Tā kalpoja arī par vietu lieliem pilsoniskiem pasākumiem, piemēram, banketam, kas tika rīkots 1900. gada Parīzes Vispārējās izstādes laikā 1900. gada 22. septembrī. Dārzs bija piepildīts ar izklaidēm publikai: akrobāti, leļļu teātri, limonādes stendi, mazas laivas ezeros, izjādes ar ēzeļiem un rotaļlietu stendi. Tā bija tikšanās nozīmīgiem komerciāliem pasākumiem, piemēram, pirmais Parīzes automašīnu salons 1898. gadā. 1900. gada vasaras olimpiskajās spēlēs dārzos notika tika aizvadīti paukošanas sacensības.^[1]

20. un 21. gadsimts — dārzu restaurācija un atjaunonāšana

Pirmā pasaules kara laikā (1914—1918) Tilerī dārza dārznieki tika iesaukti armijā, un dārza uzturēšana tika samazināta līdz minimumam. Statujas ieskāva smilšu maisi. 1918. gadā dārzam trāpīja divi vācu tāldarbības artilērijas šāviņi.

Periodā starp pasaules kariem Jeu de paume tenisa korts tika pārvērsts par laikmetīgās mākslas galeriju. Oranžērī, kas sākotnēji tika izmantota citrusaugļu koku turēšanai ziemā, tika pārveidota arī par galeriju, kuras austrumu spārns bija veltīts astoņām Kloda Monē sērijas Ūdensrozēm gleznām. Gleznas tur tika uzstādītas 1927. gadā, neilgi pēc Monē nāves.

Otrā pasaules kara laikā vācieši Jeu de paume izmantoja kā zagtās vai konfiscētās mākslas noliktavu. Oranžērī muzejā bija apskatāma Hitlera iemīļotā vācu tēlnieka Arno Brēkera darbu ekspozīcija. Parīzes atbrīvošana 1944. gadā izraisīja ievērojamas cīņas starp vāciešiem un franču pretestību. Monē gleznas tika bojātas kauju laikā. 1946. gadā, pēc Otrā pasaules kara beigām, daudzus šedevrus no privātkolekcijām Vācijā atguva Francijas Mākslas atjaunošanas un pieminekļu komisija, un tie tika nogādāti Oranžērī muzejā, lai tos atdotu īpašniekiem vai izdzīvojušajiem ģimenes locekļiem.

Līdz 20. gadsimta 60. gadiem lielākā daļa skulptūru dārzā datētas ar 18. vai 19. gadsimtu. 1964.–1965. gadā Andrē Malro, prezidenta Šarla de Golla kultūras ministrs, novāca 19. gadsimta statujas, kas ieskāva Karuzēlas laukumu, un aizstāja tās ar Aristīda Mailola mūsdienu skulptūrām.

1994. gadā prezidents Fransuā Miterāns uzsāka Lielās Luvras projektu, kura ietvaros beļģu ainavu arhitekts Žaks Vircs pārveidoja Karuzēlas dārzu, papildinot to ar labirintiem un zemiem dzīvžogiem. 1994. gadā prezidenta Fransuā Miterāna uzsāktā Lielā Luvras projekta ietvaros beļģu ainavu arhitekts Žaks Vircs pārveidoja Karuzēlas dārzu, pievienojot labirintus un zemu dzīvžogu ventilatoru, kas izstaro no triumfa arkas laukumā.

1998. gadā prezidenta Žaka Širaka vadībā dārzā tika izvietoti Žana Dubufē, Anrī Lorāna, Etjēna Martēna, Henrija Mūra, Žermēna Rišjē, Ogista Rodēna un Deivida Smita modernās tēlniecības darbiem. 2000. gadā tika pievienoti arī dzīvo mākslinieku darbiem — Magdalēnas Abakanovičas, Luīzes Buržuā, Tonija Krega, Roja Lihtenšteina, Fransuā Morelē, Džuzepes Penones, Annas Rošetas un Lorensa Veinera darbi. 21. gadsimta sākumā franču ainavu arhitekti Paskāls Kribjē un Luijs Benehs strādāja, lai atjaunotu dažas no Andrē Lenotra dārza agrīnajām iezīmēm.

Sākot ar 2021. gada novembri, Grande Allée tika papildināta ar deviņdesmit divām gobām, lai atjaunotās tās vēsturisko izskatu.

Parka shēma

Galerija

Laukums pie Karuzēlas dārziem
Karuzēla Triumfa arka, kuru 1809. gadā lija uzbūvēt Napoleons par godu savām uzvarām
Lielais Baseins (Grand Bassin) jeb apļveida dīķis, kas sākotnēji bija daļa no privātā karaliskā dārza
Grand Carré ar trim dīķiem. Fonā — Orsē Muzejs
Grand Couvert, mežainā dārza centrālā daļa ar skatu uz Luvru
Rietumu vārti uz dārzu, ko projektējis Anžs Žaks Gabriels
Astoņstūra baseins un Grand Couvert, skatoties uz Luvru
Oranžērī muzejs, kas atrodas parka teritorijā
Jeu de Paume nacionālā galerija, tenisa korti, kurus pārveidoja par mākslas galeriju