Tranzē

Tranzē, vēlāk arī Tranzē-Rozeneki (vācu: von Transehe-Roseneck) ir vācbaltiešu dzimta, kas 16. gadsimta vidū ieceļoja Livonijā un vēlāk izplatījās arī Zviedrijā, Igaunijā un Krievijā.

Vēsture

Pēc dzimtas leģendas, tās pamatlicējs Tīss (Matīss) Tranzē esot pārcēlies uz Livoniju protestantu vajāšanu laikā Spāņu Nīderlandē un miris Livonijas kara sākumā 1558. gadā. Viņa dēls Gerhards (ap 1555—1599) bija Kurzemes un Zemgales hercogistes luterāņu mācītājs Gramzdā (1582, 1592) un Skrundā. Viņa dēli poļu—zviedru karu laikā pārgāja Zviedrijas dienestā. Vecākais dēls Heinrihs bija Kuldīgas (1619) un Salacgrīvas (1631) luterāņu mācītājs, Vilhelms Dītrihs Tranzē — Smiltenes luterāņu draudzes mācītājs, Joahims Tranzē par militārajiem nopelniem 1641. gadā tika iecelts Zviedrijas dižciltīgo kārtā, pēc precībām ar Magdalēnu Rozeneku papildināja savu uzvārdu kā Tranzē-Rozeneks. Visaugstāko sabiedrisko stāvokli no dēliem sasniedza Valērijs Tranzē (1596—1669), kas kļuva par Zviedru Vidzemes ģenerālrevidentu un tika uzņemts Zviedrijas dižciltīgo sarakstā 1663. gadā.

Valērija fon Tranzē dēls Gerhards (miris 1675) paplašināja dzimtas īpašumus Vidzemē, bet viņa mazdēls Aleksandrs Kristaps Tranzē (1691—1731) tos spēja saglabāt pēc Vidzemes kapitulācijas un inkorporācijas Krievijas impērijā 1710.—1721. gadā. Viņam bija divi dēli — Kārlis Augusts (1717—1778), kurš ieguva Vecvāles (Alt-Sackenhof, 1775) muižu, un Oto Johans Tranzē (1721—1791), kurš ieguva Dzelzavas (Selsau, 1765) un Ērgļu muižu (Erlaa, 1782).^[1]

Dzelzavas un Jaungulbenes dzimtas atzars

Oto Johans Tranzē (1721 Rozas muižā—1791 Dzelzavā) apprecējās ar Dzelzavas īpašnieka barona Oto Reinholda Īgelštrēma meitu Sofiju Helēnu fon Īgelštrēmu (Igelstroem, 1737 Dzelzavā—1784 Dzelzavā). 1758. gadā ģimene pārnāca dzīvot uz Dzelzavu, 1765. gadā kļuva par Dzelzavas un Kroņmuižas īpašniekiem, vēlāk viņš nopirka Ērgļu un Katrīnas muižas. Pēc Oto Johana Tranzē nāves Dzelzava piederēja viņa dēlam landrātam Kārlim Oto Tranzē (1761—1837). Muižu mantoja viņa vecākais dēls Frīdrihs fon Tranzē (1802—1868), kas 1833. gadā Brenguļos salaulājās ar Elīzu fon Tranzē (1815—1856). Nākamais Dzelzavas īpašnieks bija viņa dēls Kārlis Frīdrihs fon Tranzē-Rozeneks (1841—1903). Pēc viņa nāves muižas 1905. gadā pārgāja Frīdriha Tranzē brāļadēla Aleksandra Georga Astafa (1865—1946) īpašumā. Viņam bija 5 meitas un dēls Georgs Frīdrihs Baltazars Tranzē (dz. 1903 Rīgā), kas pēc 1920. gada agrāras reformas pārcēlās uz Vāciju.^[2]

Jaungulbenes muižas īpašnieks Oto Vilhelms Leopolds fon Tranzē-Rozeneks (1806—1879) pēc Heinriha Šēla projekta 1875. gadā uzcēla dzimtas namu Aleksandra bulvārī 3a (tagad Brīvības bulvārī 32) Rīgā, bet 1878. gadā uzcēla Jaungulbenes muižas pili. Viņa dēls Pauls fon Tranzē-Rozeneks (1853—1928) bija Rīgas Mākslas biedrības biedrs, viņš Jaungulbenes pilī iekārtoja bagātīgu Vīnes un Minhenes gleznošanas skolas gleznu, kā arī skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu kolekciju. Pēc 1905. gada revolūcijas viņš šo kolekciju pakāpeniski pārveda uz Rīgu, 1908. gadā lielu daļu atdāvināja Rīgas Pilsētas muzejam (tagad gleznas atrodas mākslas muzejā "Rīgas birža").

No Tranzē dzimtas Jaunbrenguļu atzara nācis ievērojamais vācbaltiešu dabas pētnieks, viens no pirmajiem Latvijas ornitologiem Nikolajs fon Tranzē (1886—1969).

Īpašumi

Līdz 1920. gadam dzimtai piederēja šādas muižas:

Dzelzavas muiža un Kroņmuiža (Selsau, Kronenhof) no 1765. gada,
Vecvāles muiža (Sackenhof) no 1775. gada,
Ērgļu pilsmuiža (Schloß Erlaa) no 1782. gada,
Jaungulbenes muiža (Neu-Schwanenburg) no 1806. gada,
Augulienas muiža (Roseneck) no 1806. gada,
Jaunbrenguļu muiža (Neu-Wrangelshof) no 1817. gada,
Ozolu muiža, Lamberta muiža (Ohselshof, Lambsdorfshof) no 1834. gada,
Lēdmanes muiža, Jaunelkšņu muiža (Ledmannshof, Elkendorf) no 1835. gada,
Biksējas muiža (Wilkenpahlen) no 1850. gada,
Olu muiža (Ohlenhof) no 1851. gada,
Cempmuiža (Zempen) no 1861. gada,
Alsviķu muiža, Tūjas muiža, Nēķena muiža, Rēzakas muiža, Karvas muiža (Alswig, Kragenhof, Nötkenshof, Rehsack, Korwenhof) no 1885. gada.