Pāriet uz saturu

Vaļhaizivs

Vikipēdijas lapa
Vaļhaizivs
Rhincodon typus (Smith, 1829)
Vaļhaizivs
Vaļhaizivs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseSkrimšļzivis (Chondrichthyes)
ApakšklasePlātņžauņi (Elasmobranchii)
VirskārtaHaizivis (Selachimorpha)
KārtaPaklājhaizivjveidīgās (Orectolobiformes)
DzimtaVaļhaizivju dzimta (Rhincodontidae)
ĢintsVaļhaizivis (Rhincodon)
SugaVaļhaizivs (Rhincodon typus)
Izplatība
Vaļhaizivs Vikikrātuvē

Vaļhaizivs jeb vaļu haizivs (Rhincodon typus) ir vienīgā vaļhaizivju ģints (Rhincodon) un vaļhaizivju dzimtas (Rhincodontidae) suga, kas mājo siltajos tropu un mērenās joslas okeāna ūdeņos un jūrās līdz 700 metru dziļumam.[1] Tā ir sastopama Atlantijas okeānā, Klusajā okeānā un Indijas okeānā.[1]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vaļhaizivs pārvietojas no vienas barošanās vietas uz nākamo, migrējot ļoti lielus attālumus
Vaļhaizivij ir ļoti plata mute un mazas acis

Vaļhaizivs mīt plašā teritorijā siltajos tropu un mērenās joslas ūdeņos starp 30° paralēli ziemeļos un 35° paralēli dienvidos.[2] To var novērot apmēram 124 valstu krastos.[2] Vaļhaizivij pamatā ir pelaģisks dzīves veids un raksturīgi sezonāli barošanās reģioni.[1]

Katru gadu laikā no marta līdz jūnijam vaļhaizivis migrē uz Austrālijas rietumu piekrasti, kur tās barojas ar planktonu Ninalū rifa ūdeņos.[3] Iecienītas barošanās vietas atrodas arī pie Āfrikas dienvidu, dienvidaustrumu un Madagaskaras ziemeļu krastiem. Īpaši bieži tās var novērot pie Be salas Madagaskaras ziemeļrietumos, pie Bazarutu nacionālā parka salām Mozambikā un pie Tanzānijas Mafijas, Pembas un Zanzibāras salām. Ļoti retos gadījumos tās iepeld līdz Izraēlas ostas pilsētai Elatai Sarkanās jūras Akabas līcī. Vaļhaizivis var vērot arī Kačhas līcī pie Indijas krastiem, Filipīnās pie Lusonas salas dienvidrietumu un dienvidu krastiem, Indonēzijā pie Udžunkulona Nacionālā parka krastiem Javas salas rietumos. Bet Centrālamerikas krastos vaļhaizivis barojas pie Belizas barjerrifa, Meksikas Katočes raga un Hondurasas Utilas salas. Lielākais vaļhaizivju bars līdz šim novērots 2011. gadā Meksikas Jukatanas štatā pie Katočes raga, pie kura krastiem bars barojās ar mazo tunzivju (Euthynnus alletteratus) ikriem.[4]

Lai gan vaļhaizivis pamatā uzturas atklātā jūrā, tomēr tās samērā bieži iepeld arī seklos piekrastes ūdeņos, nelielos līčos un labprāt uzturas upju grīvu tuvumā. Vaļhaizivs spēj ienirt dziļāk par 700 metriem, kur ūdens temperatūra ir tikai 7,8 °C.[5]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaļhaizivs ir lielākā zivs pasaulē. Tās vidējais garums ir 9,7 metri, svars 9 tonnas.[6] Lielākā zināmā vaļhaizivs tika noķerta 1947. gadā Pakistānā, Karāči ostas piekrastes ūdeņos. Tās garums sasniedza 12,65 m garumu, apkārtmērs 7 m, bet svars 21,5 tonnas.[6] Pastāv leģendas un stāsti par milzīgām vaļhaizivīm, kas bijušas pat 23 metrus garas un svērušas 100 tonnas, tomēr šāda lieluma vaļhaizivju eksistencei trūkst pierādījumu.[7]

Tā kā vaļhaizivs barojas, filtrējot ūdeni, tai ir milzīga mute, kuras platums lielākajiem indivīdiem var sasniegt 1,5 metrus. Tās mutē ir 10 žaunu bārkšu joslas barības filtrēšanai un 300—350 zobu rindas. Vaļhaizivij ir 5 lieli žaunu loki un mazas acis, kas atrodas pie platās mutes. Uzreiz aiz acīm atrodas mazās šļāktuvītes. Tās ķermenis ir pelēks ar baltu vēderu un gaišiem, pelēkdzelteniem raibumiem un svītrām uz pelēkās muguras. Šie raibumi katrai vaļhaizivij ir unikāli un individuāli, kas ļauj tās atpazīt pat lielā barā. Uz sāniem tai ir trīs labi redzamas, reljefas garenjoslas. Tās āda var būt 10 cm bieza. Vaļhaizivij ir divas muguras un divas krūšu spuras. Jaunām vaļhaizivīm astes spura ir izteikti nesimetriska — augšējā daļa ir lielāka nekā apakšējā. Pieaugušiem indivīdiem spura kļūst simetriskāka un atgādina pusmēnesi.[7]

Barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vaļhaizivs barojoties mēdz vienkārši peldēt uz priekšu ar atvērtu muti, ļaujot ūdenim plūst cauri žaunām
Jaunas vaļhaizivis ar nirējiem var uzsākt zemūdens rotaļu

Vaļhaizivs barojas, filtrējot ūdeni caur muti.[8] Tā ir viena no trijām haizivju sugām, kas barojas šādā veidā. Pārējās ir milzu haizivs (Cetorhinus maximus) un lielmutes haizivs (Megachasma pelagios). Tā barojas ar aļģēm, planktonu, kriliem, Ziemsvētku Salas sarkano krabju (Gecarcoidea natalis) kāpuriem,[9] maziem kalmāriem un citiem bezmugurkaulniekiem, kā arī mazām zivtiņām un zivju ikriem.[10] Daudzajām zobu rindām barošanās procesā nav nekādas nozīmes. Vaļhaizivs filtrējamo ūdeni uzņem divējādi - ar atvērtu muti vienkārši peldot uz priekšu un ļaujot ūdenim plūst cauri žaunām vai ūdeni kampjot, muti atverot un aizverot, un sakampto porciju izfiltrējot cauri žaunu bārkstīm, kas pārveidojušās tādā veidā, lai uzķertu barību. Ūdens cauri žaunām plūst nevis perpendikulāri pret tām, bet gandrīz paralēli. Ūdens iztek laukā, bet barības vielas plūst dziļāk mutē virzienā uz rīkli.[11] Ir novērots, ka vaļhaizivs mēdz "klepot", tādējādi iztīrot žaunu bārkstis no barības. Lai barotos, vaļhaizivs ir ļoti mērķtiecīga un aktīva, izvēloties bagātīgas barības ieguves vietas.[12]

Reprodukcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaļhaizivs olas iznēsā olvadā un pēc kāda laika dzemdē dzīvus mazuļus, kas ir jau 40—60 cm gari. Kāda mātīte nebrīvē 1996. gadā dzemdēja 300 mazuļus.[13] Reizēm mazuļi nedzimst visi uzreiz, bet ilgstošākā laikā pakāpeniski.[14] Valda uzskats, ka vaļhaizivs dzimumbriedumu sasniedz 30 gadu vecumā. Tās kopējais mūža ilgums ir 70—100 gadi.[15] Filipīnu piekrastē 2009. gadā tika noķerts vismazākais vaļhaizivs mazulis, kas bija tikai 38 cm garš. Šis atklājums liecina, ka vaļhaizivis pie Filipīnu krastiem iespējams ne tikai barojas, bet arī dzemdē mazuļus.[16]

Attiecības ar nirējiem

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz savu lielo augumu, vaļhaizivs cilvēkam kopumā nav bīstama. Tā ir draudzīga un līdzsvarota, atļaujot nirējam pat pieķerties pie spuras un vizināties,[17] lai gan zinātnieki un dabas pētnieki tomēr neiesaka tā darīt. Jaunas vaļhaizivis ar nirējiem reizēm rotaļājas un ir ļoti uzmanīgas pret tiem. Vairāki laikraksti 2011. gadā ziņoja par kādu neuzmanīgu nirēju, kurš pie Meksikas krastiem gandrīz tika iesūkts vaļhaizivs milzīgajā mutē, bet kuram tomēr izdevās izvairīties no incidenta neievainotam.[18]

Aizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaļhaizivis ilgstoši savās sezonālajās barošanās vietās ir tikušas komerciāli zvejotas. Nevienam nav skaidrs, cik liela ir vaļhaizivju populācija mūsdienās, bet Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (angļu: IUCN) to ir atzinusi par aizsargājamu sugu. Filipīnas bija pirmā valsts, kas uzsāka vaļhaizivju aizsardzību, un 1998. gadā aizliedza to zvejniecību. 2001. gadā aizsardzības pasākumiem pievienojās Indija,[15] 2007. gadā Taivāna.[19] Neskatoties uz zvejniecības aizliegumiem, daudzās Āzijas teritorijās joprojām medī vaļhaizivis, Filipīnas un Taivānu ieskaitot.

2010. gada Meksikas līča naftas izplūdums apdraudēja lielu daļu vaļhaizivju populācijas, kas šajā vietā ierodas katru gadu baroties. Neskatoties uz bīstamību, neviena mirusi vaļhaizivs Meksikas līcī netika atrasta.[20]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 Rhincodon typus Smith, 1828
  2. ↑ 2,0 2,1 Whale Shark (Rhincodon typus) Distribution & migration
  3. ↑ Movements of whale sharks ( Rhincodon typus ) tagged at Ningaloo Reef, Western Australia[novecojusi saite]
  4. ↑ An Unprecedented Aggregation of Whale Sharks, Rhincodon typus, in Mexican Coastal Waters of the Caribbean Sea
  5. ↑ «IUCN: Rhincodon typus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 23. janvārī. Skatīts: 2012. gada 13. jūnijā.
  6. ↑ 6,0 6,1 Wood, Gerald (1983). The Guinness Book of Animal Facts and Feats. p. 256. ISBN 978-0-85112-235-9.
  7. ↑ 7,0 7,1 «Whale Shark Anatomy». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 1. janvārī. Skatīts: 2012. gada 13. jūnijā.
  8. ↑ «Skrimšļzivis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2012. gada 13. jūnijā.
  9. ↑ Shark-cam captures ocean motion
  10. ↑ Jurassic Shark (2000) documentary by Jacinth O'Donnell; broadcast on Discovery Channel, 5 August 2006
  11. ↑ «Feeding anatomy, filter-feeding rate, and diet of whale sharks Rhincodon typus during surface ram filter feeding off the Yucatan Peninsula, Mexico». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 30. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 23. augustā.
  12. ↑ Building a Better Mouth Trap
  13. ↑ The whale shark, Rhincodon typus, is a livebearer: 300 embryos found in one ‘megamamma’ supreme[novecojusi saite]
  14. ↑ Schmidt, Jennifer; Chien, C-C, Sheikh, SI, Meekan, MG, Norman, BM and Joung, S-J.. "Paternity analysis in a litter of whale shark embryos.". Endangered Species Research 12: 117–124.
  15. ↑ 15,0 15,1 Whale Shark (Rhincodon typus) Issues Paper
  16. ↑ «Tiny Whale shark pup caught and released in the Philippines». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2012. gada 13. jūnijā.
  17. ↑ Sharks of the World
  18. ↑ Open wide: The diver who nearly got swallowed by a whale shark
  19. ↑ COA bans fishing for whale sharks
  20. ↑ Whale Sharks Killed, Displaced by Gulf Oil?

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vaļhaizivs
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vaļhaizivs&oldid=3860372"