Veronas arēna
| Veronas arēna | |
|---|---|
| Arena di Verona | |
 Veronas arēnas panorāma | |
 | |
| Vispārīga informācija | |
| Tips | Amfiteātris |
| Arhitektūras stils | senā Roma |
| Atrašanās vieta |
Verona,  Itālija |
| Koordinātas | 45°26′20″N 10°59′40″E / 45.438889°N 10.994444°EKoordinātas: 45°26′20″N 10°59′40″E / 45.438889°N 10.994444°E |
| Pabeigta | 30. gads |
Veronas arēna (itāļu: Arena di Verona) ir antīkais romiešu amfiteātris, kas uzcelts Veronā, Itālijā, ap 30. gadu gladiatoru cīņām, jūras kaujām (naumahijām) un cirka priekšnesumiem. Tā atrodas pilsētas lielākajā laukumā — Piazza Bra. Veronas arēna ir pasaulē pazīstama kā koncerta laukums.
Veronas amfiteātris ir trešais lielākais romiešu amfiteātris (pēc Kolizeja un Kapujas amfiteātra). Tas ir viens no labāk saglabātajām šāda veida celtnēm. 2000. gadā kopā ar pārējiem Veronas vēstures pieminekļiem amfiteātris tika iekļauts UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Diskusijas par celtniecības laiku[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kā rakstīja Beltrams, rakstisku avotu trūkums par amfiteātra celtniecību ļoti apgrūtina tā drošu hronoloģiju, jo iepriekš dažādi pētījumi sniedza atšķirīgu celšanas laiku. Ticams celtniecības laiks variēja no 1. līdz 3. gadsimtam, kaut arī tagad ir pierādīts, ka tas nevarēja būt jaunāks par 1. gadsimtu.[1]
Pašlaik arēnu var salīdzināt ar Pulas amfiteātri, jo pēc saviem stilistiskajiem un tehniskajiem parametriem tas ir līdzīgs Veronas amfiteātrim. Līdzīga ir arī ģeogrāfiskā un kultūras zona. Šī līdzība liek uzskatīt ka abus amfiteātrus ir projektējis viens arhitekts un tos ir cēluši tie paši celtnieki. Amfiteātra celtne Pulā tiek datēta ar Augusta valdīšanas laiku, tāpēc arī pilnīgi iespējams, ka arī arēna ir celta apmēram tajā pašā laikā.
Amfiteātra datēšanu palīdz izprast arī atrastā, no tufa veidotā, gladiatora galva dabiskā lielumā. Galvu ieskauj bruņucepure ar divām apaļām acu atverēm, kurās ir redzamas acis. Sejas aizsegs sastāv no divām daļām, kuras ir savienotas tieši sejas vidū. Šīs paragnatīdas sākas ausu rajonā un paplašinās, nosedzot visu seju, izņemot acis. Šāds bruņucepuru tips bija izplatīts Augusta valdīšanas beigās jeb aptuveni starp 10. un 20. gadu. Bet jau pēc 40. gada tas mainījās, tādējādi sašaurinot celtniecības laiku starp Augusta valdīšanas beigām un Klaudija valdīšanas sākumu. Ņemot vērā to, ka skulptūras tika izveidotas amfiteātra celtniecības beigās, var uzskatīt, ka arēnas celtniecība bija pabeigta ap 30. gadu, kā to apstiprināja vēsturnieks Pirro Markoni. Papildus bruņucepurei arī citas detaļas, šķiet, norāda uz amfiteātra celtniecību šajā periodā.
Romas laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Amfiteātra senā vēsture kopumā nav zināma, kaut arī par to var spriest no dažiem faktiem, kas attiecas uz Romas laika Veronu. Pilsēta bija ierauta karā starp Vitellio un Vespasiānu: pēdējais būtībā izvēlējās pilsētu par savu cietoksni, jo to ieskāva atklāts lauks, kurā varēja izmantot kavalēriju. Tomēr pilsētas mūru izmantošana bija apgrūtināta blakus esošā amfiteātra dēļ, kas bija celts vēl miera laikā. Tādēļ tika pieņemts lēmums izveidot cietokšņa valni un izrakt aizsarggrāvi uz dienvidiem no pilsētas. Tādējādi, šo darbu realizācija liecina par to, ka 69. gadā amfiteātris jau bija uzcelts.
Imperators Galliens bija iesaistīts ilgstošos karos, lai apstādinātu 3. gadsimtā barbaru iebrukumu, kuru laikā viņš izmantoja Veronu savā jaunajā elastīgās aizsardzības taktikā, kas kļuva par aizsardzības pamatu Milānā, Veronā un Akvilejā. Vēlāk viņš izlēma paplašināt pilsētas mūrus, un tikai septiņu mēnešu laikā, 265. gadā, viņš uzbūvēja 1300 metrus aizsargmūri,[2] kas beidzot iekļāva sevī arī amfiteātri, kas atrisināja tā dominējošo stāvokli attiecībā uz republikāniskā perioda mūriem, kā tas ir atspoguļots Porta Borsari vārtu uzrakstā. 1874. gadā Antonio Pompejs pie arēnas veica izrakumus, kuru laikā tika atrastas Galliena sienu paliekas. Tās gāja tikai 5 metru attālumā no amfiteātra. Tāpat tika konstatēts, ka siena aiztaisīja notekūdeņu novadīšanas kolektoru, kaut arī amfiteātri varēja turpināt izmantot izrādēm, jo tika izveidots alternatīvs risinājums: liela centrālā aka, kura tika atrasta 18. gadsimtā. Un tomēr ūdens drenāža vairs nebija tik efektīva, un no tā laika sākās amfiteātra erozijas fāze.
Kaut arī nav konkrētu pierādījumu tam, ka amfiteātris tika izmantots kristiešu mocekļu nonāvēšanai, taču Maffei uzskatīja, tieši šeit Firms un Rustiks 304. gadā mira mocekļa nāvē, un, savukārt, bīskaps Prokuls palūdza pieņemt mocekļa nāvi, bet kā pārāk vecs tika izsmiets un padzīts no pilsētas.
312. gadā Verona atkal nonāca epicentrā karā starp Konstantīnu un Maksenciju, kad pēdējais iebarikadējās pilsētā, bet Konstantīna armija to aplenca. Kaujas notika tieši amfiteātra rajonā, kurš tika izmantots par bastionu, jo bija daudz augstāks par Galliena aizsargmūri. Amfiteātra priekšā notika divas svarīgākās šīs kampaņas sadursmes: aplenkto izlaušanās, kas ļāva Rurīcijam Pompeānam doties meklēt palīgspēkus, un nakts kauja, kurā Konstantīnam nācās karot uz divām pusēm, pret aplenktajiem un pret atnākušiem papildspēkiem, kur viņam tomēr izdevās gūt uzvaru.
Vēlākie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ar kristietības nostiprināšanos notika atteikšanās no gladiatoru cīņām, bet varas struktūru neefektivitāte celtnes saglabāšanā kļuva par iemesliem atteikties no tās. Visdrīzāk fasādes sabrukšana ir saistīta ar Ziemeļitālijas seismisko aktivitāti viduslaikos un pašu postošāko zemestrīci 1117. gadā, kad ārējā gredzena arkas sabruka (no tām mūsdienās ir saglabājušās tikai 4 arkas). Pēc zemestrīces amfiteātris kļuva pa celtniecības materiālu ieguves vietu citām pilsētas būvēm.
Viduslaikos tā arēnā dedzināja ķecerus, rīkoja turnīrus un festivālus, bet 18-19. gadsimtā — vēršu cīņas.
No 1913. gada amfiteātris kļuva par vietu regulārām operas uzvedumu izrādēm.
Arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Celtne tika uzcelta aiz pilsētas robežām un sastāvēja no četriem eliptiskiem gredzeniem (iekšējās asis 44,43 un 73,68 metri, ārējās kopā ar nojaukto ceturto gredzenu — 109,52 un 138,77 metri). Sākotnēja fasāde bija apdarināta ar balto un rozā Valpoličellas kaļķakmeni. Amfiteātra saglabājusies fasāde ir veidota no akmens, cementa, upes oļiem un ķieģeļu gabaliem.
Amfiteātra iekšpusē ir pilnībā saglabājusies kaveja. Celtne bija paredzēta ne vairāk, kā 30 000 skatītājiem. Skatītāju vietas ir izveidotas pēc sengrieķu parauga marmora kāpņu veidā ar 44 rindām.
Amfiteātris atradās uz neliela mākslīga paaugstinājuma (mūsdienās atrodas zemāk par ielas līmeni). Starp Ārējo gredzenu un podiuma pamatni ir 1,60 m kritums. Ūdens drenāža, kas ir ļoti svarīga tāda mēroga celtnei, tika nodrošināta ar trim gredzenveida kanalizācijas kolektoriem, kas atradās zem koncentrisko galeriju (pildīja pirmā stāva nesošo konstrukciju funkciju) grīdas. Abas pārējās kanalizācijas caurules gāja krusteniski gar celtnes lielo un mazo asi, un nogādāja notekūdeņus Adidžes upē (viena no tām tika izpētīta ap 100 m garumā). Šī kanalizācijas sistēma bija ļoti efektīva, pateicoties arī saviem lielajiem izmēriem. Tā tika būvēta no mūrētām akmens sekcijām, kas mijās ar trim ķieģeļu horizontālām rindām. Bet lielas akmens plāksnes kalpoja par pārsedzēm. Analoģiska tehnoloģija tika pielietota arī pilsētas kanalizācijas izveidei.
Pieminekļa ārējais izskats mūsdienās būtiski atšķiras no oriģināla, jo ir zudusi ārsiena, kas veidoja patieso monumentālo fasādi, un tās funkciju pilda iekšējā nesošā siena. Vienīgo saglabājušos ārsienas daļu, tā saucamo Alu, veido četras palikušās arkas. Ārsienai nebija svarīgas nesošās funkcijas, bet tā kalpoja par dekoratīvo fasādi. Fasādes trīs arku rindas atspoguļoja uz ārpusi divas iekšējās galerijas un augšējo platformu, darot tās nojaušamas ārējam vērotājam. Tādējādi, sarežģītie iekšējie apjomi atrod telpisko un estētisko izpausmi ārpusē.
Operas izrādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Veronas arēna ir pazīstama ar saviem operu un koncertu uzvedumiem, kas tajā tiek rīkotas. Tas ir pats lielākais pasaules koncerns, kas uzņem 600 000 skatītāju gadā.
Pateicoties celtnes īpašai akustikai, 1913. gadā to atkal sāka izmantot. Par godu Džuzepes Verdi simtgadei šeit pēc operdziedoņa un impresario Džovanni Zenatello un viņa kolēģa Ottone Rovato iniciatīvas tika iestudēts operas "Aīda" uzvedums. Kopš tā laika festivāls tika rīkots vairāk kā 70 reizes, ar laiku kļūstot par ikgadēju.
Mūsdienās ik gadus periodā no jūnija līdz augustam tiek novadīti četri dažādi scēniskie uzvedumi. Jūlija vidū izrādes notiek gandrīz katru dienu. Ziemas mēnešos operas un baleta izrādes notiek Akadēmiskajā Filharmonijā.
Vietas uz amfiteātra akmens pakāpieniem maksā būtiski lētāk, kā īpaši izveidotajos krēslos arēnas apakšējā daļā. Pēc saulrieta tiek iedegtas sveces. Arēnas ietilpība operas iestudējumiem vēl nesen bija paredzētas 20 000 skatītājiem, bet, vadoties no drošības apsvērumiem, vietu skaits samazināts līdz 15 000 vietām.
Arēna kļuva par uzstāšanās vietu daudziem pasaules mēroga operdziedoņiem. Tieši šeit uz itāļu skatuves debitēja Marija Kalla, 1947. gadā uz arēnas nodziedot Džokondu tāda paša nosaukuma Ponkjelli operā. Bez Kallasas dažādu gadu festivālos piedalījās Džuzeppe di Stefano, Tito Gobbi, Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo, Renāte Tebaldi, Anatolijs Solovjaņenko, Vladimirs Atlantovs, Eugēnijs Nesterenko, Kristiāns Johansons un daudzi citi dziedātāji.
Operu iestudējumos piedalījās tādi diriģenti, kā Donato Rencetti, M.Eklunds, Z.Peško u.c.
No estrādes zvaigznēm pazīstamāko koncertu 2012. gadā prezentēja Adriāno Čelentāno, divos vakaros nodziedot savas populārākās dziesmas. Biļetes uz abiem koncertiem tika pārdotas 30 minūšu laikā. Kopsummā pasākumu apmeklēja vairāk kā 30 000 cilvēku. Koncerts kļuva par nozīmīgu notikumu ne tikai Veronai, bet visai Itālijai.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Veronas arēna.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
