Elvīra Šnore

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Elvīra Šnore
Personīgā informācija
Dzimusi 1905. gada 15. janvārī
Rīga, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Mirusi 1996. gada 26. septembrī (91 gads)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latviete
Dzīvesbiedrs Rauls Šnore
Zinātniskā darbība
Zinātne Arheoloģija
Alma mater Latvijas Universitāte
Pasniedzēji Francis Balodis

Elvīra Šnore, dzimusi Vilciņa, (dzimusi 1905. gada 15. janvārī, mirusi 1996. gada 26. septembrī) bija latviešu arheoloģe, vēstures zinātņu doktore un Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktore.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elvīra Šnore dzimusi 1905. gada 15. janvārī Rīgā amatnieka ģimenē. 1922. gadā uzsāka studijas Latvijas Universitātē un jau studiju laikā piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Franča Baloža vadībā. No 1928. gada līdz 1930.gadam kopā ar dzīvesbiedru dzīvo Krāslavā un strādā par skolotāju Krāslavas vidusskolā. 1930. gadā atgriežas Rīgā un sāk strādāt Valsts vēsturiskajā muzejā (tagad: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). 1933. gadā kļuva par arheoloģijas nodaļas vadītāju, šo amatu pildīja līdz 1944. gadam. 1920.gados apprecējās ar arheologu Raulu Šnori. Studiju nolūkā apmeklēja Parīzi, Stokholmu, Berlīni un citas Eiropas pilsētas.

Pēc Otrā pasaules kara turpināja strādāt Valsts vēstures muzejā, no 1946. gada jaunizveidotajā Latvijas Vēstures institūtā. Piedalījās I Slāvu arheoloģijas kongresā Varšavā, VII Starptautiskajā antropoloģijas un etnogrāfijas kongresā Maskavā (1964).

Mirusi 1996. gada 26. septembrī Rīgā, apbedīta I Meža kapos.

Zinātniskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau no 1930. gadiem Elvīras Šnores galvenās zinātniskās intereses saistījās ar dzelzs laikmeta latgaļu, sēļu un lībiešu materiālo kultūru. Nodarbojusies arī ar vairāku viduslaiku arheoloģijas problēmu pētniecību. 1932. gadā vadījusi pirmos patstāvīgos arheoloģiskos izrakumus. Kopumā viņas vadībā arheoloģiski pētīti ap 70 objektiem. Pētījusi Ķivtu apmetni, Ņukšu kapulauku, Asotes pilskalnu, Slates sila uzkalniņkapos u.c. Monogrāfija par Asotes pilskalnu (1961) ir plašākais, kāda atsevišķa pilskalna, pētījums Baltijā.

Aktīvi iesaistījusies arī Pļaviņu un Rīgas HES appludināmo zonu vienlaidus arheoloģiskajā izpētē 20. gadsimta 60.—70. gados (piemēram, Sēlpils pilskalns).

Elvīra Šnore bija vadošā Latvijas arheoloģe 20. gadsimta 40.—50. gados un viņai pieder lieli nopelni Latvijas arheoloģijas aktualizēšanā un izrakumu organizēšanā padomju okupācijas pirmajos gados.[1]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Andris Caune. Arheologi Elvīra Šnore (1905-1996) un Rauls Šnore (1901-1962): biobibliogrāfija vēstules laikabiedru atmin̦as. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1997. - 142 lappuses

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]