Ziemeļu jūrasceļš

Šis raksts ir par jūrasceļu gar Āzijas ziemeļu piekrasti. Par Ziemeļamerikas ziemeļu piekrasti skatīt rakstu Ziemeļrietumu jūrasceļš.

Ziemeļu jūrasceļš (zils; ap 14 000 km) salīdzinājumā ar tradicionālo dienvidu jūrasceļu caur Suecas kanālu (sarkans; ap 23 000 km)

Ziemeļu jūrasceļš (krievu: Северный морской путь) vai Ziemeļaustrumu jūrasceļš ir kuģniecības koridors gar Ziemeļu Ledus okeāna Eiropas un Āzijas krastu, kas savieno Eiropas un Tālo Austrumu ostas.

Maršruts

Jūrasceļa maršruts iet pa Barenca, Karas, Laptevu, Austrumsibīrijas, Čukču un Beringa jūrām. Krievijas likumdošanā tā robežas administratīvi noteiktas no Novaja Zemļas šaurumiem (Karas Vārti, Matočkinšars, Jugorskijšars) vai Želaņijas raga meridiāna (68°35′E) rietumos līdz koordinātām Beringa šaurumā 66°N un 168°58′37″W (Dežņova rags). Jūrasceļa akvatorija iedalās vairākos sektoros un to pārrauga Ziemeļu jūrasceļa administrācija. Attālums pa jūrasceļu no Karas Vārtiem līdz Provideņijas ostai ir ap 5600 km. Ziemeļu jūrasceļš nodrošina arī Krievijas Federācijas Arktikas piekrastes ostas, kā arī kravu piegādi pa lielajām Sibīrijas upēm (Oba, Jeņiseja, Ļena, Indigirka, Kolima u.c.)

Līdz 2019. gadam navigācija pa Ziemeļu jūrasceļu sākās jūlijā, bet 2020. gadā jau maijā; beidzās navigācija parasti novembrī, bet 2021. gadā tā turpinājās līdz janvāra beigām.

Vēsture

Pomori vasarās kuģoja no Arhangeļskas uz Obas grīvlīci, kur Tazas upes krastos nodibināja tirgotāju pilsētu Mangazeju. Vēlāk pomoru klātbūtnes liecības atklāja arī tālāk austrumos līdz pat Taimiras pussalai.

Pieņēmumi par iespēju apkuģot Āziju gar tās ziemeļu krastu kļuva populāri 16. gadsimtā. Pirmā ekspedīcija Ziemeļaustrumu jūrasceļa meklējumos uz Ķīnu notika 1553.—1554. gadā angļu jūrasbraucēja Hjū Viloubija (Hugh Willoughby) vadībā. Ekspedīcija netika tālāk par Novaja Zemļu un Viloubijs tās laikā gāja bojā. No 1594. līdz 1597. gadam Amsterdamas tirgoņi finansēja trīs ekspedīcijas, kurās vadošais stūrmanis bija Villems Barencs. Pēdējai no tām izdevās sasniegt Karas jūru, kur kuģis iestrēga ledū Ziemeļu salas ziemeļrietumu piekrastē. Ekspedīcijas dalībnieki airu laivās atgriezās uz kontinentu, bet Barencs mira un ir apglabāts Novaja Zemļas austrumu krastā. Piekrasti no Pečoras līdz Obas ietekai nodēvēja par Jauno Holandi (Hollandia Nova), bet tālāk uz austrumiem par Jauno Rietumfrīziju (Westfrisija Nova). 1648. gadā Semjons Dežņovs izbrauca cauri jūras šaurumam starp Čukotku un Aļasku.

No 1733. līdz 1743. gadam Krievijas Admiralitāte pēc Vitusa Bēringa ierosmes noorganizēja Lielo Ziemeļu ekspedīciju, kuras uzdevums bija apsekot Sibīrijas piekrasti no Pečoras grīvas rietumos līdz Čukču pussalai austrumos. Septiņas atsevišķas ekspedīcijas pētīja katra savu posmu un rezultātā neizpētīta palika tikai Taimiras ziemeļrietumu piekrastes daļa. No 1820. līdz 1824. gadam ekspedīcija Ferdinanda Vrangeļa un Pjotra Anžū vadībā pētīja Sibīrijas ziemeļaustrumu piekrasti. 1874. gadā angļu kapteinis Džozefs Viginss (Joseph Wiggins) at tvaikoni "Temza" (Thames) veica kuģojumu no Sanderlendas līdz Jeņisejas līcim. 1875. gadā kuģojumu līdz Diksona salai Jeņisejas līcī veica zviedru ekspedīcija Ādolfa Nordenšelda vadībā. 1878.—1879. gadā zviedru ekspedīcija Ādolfa Nordenšelda vadībā ar kuģi "Vega" kā pirmā apkuģoja visu Ziemeļu Ledus okeāna Āzijas piekrasti, sasniedzot Koļučinas līci Čukotkas piekrastē, kur pārziemoja.

Virzienā no austrumiem uz rietumiem pirmie pa Ziemeļu jūrasceļu ar pārziemošanu pie Taimiras krastiem caurkuģoja Borisa Viļkicka vadītā hidrogrāfiskā ekspedīcija ar ledlaužiem "Taimira" un "Vaigačs" 1914.—1915. gadā. 1919. gadā pēc admirāļa Aleksandra Kolčaka rīkojuma izveidoja Ziemeļu jūrasceļa komiteju, kuru pēc Kolčaka sakāves iekļāva Sibīrijas revolucionārās komitejas (Sibrevkom) sastāvā. Vienā navigācijā Ziemeļu jūrasceļu pirmā pieveica Oto Šmita ekspedīcija ar ledlauzi "Fjodors Litke" 1934. gadā no Arhangeļskas līdz Beringa šaurumam, bet pretējā virzienā — ledus klases tvaikonis "Aleksandrs Sibirjakovs" kapteiņa Nokolajeva vadībā 1934. gadā.

Pirmā komerciālā transporta operācija Ziemeļu jūrasceļā visā tā garumā bija kokmateriālu transportkuģu Vanzetti un Iskra reiss no Ļeņingradas uz Vladivostoku 1935. gadā no 8. jūlija līdz 9. oktobrim. Ziemeļu jūras ceļu apsargāja 1937. gadā izveidotā Ziemeļu flote. Otrā pasaules kara laikā pa Ziemeļu jūrasceļu no Klusā okeāna uz Barenca jūru nogādāja Klusā okeāna flotes karakuģus, kas nodrošināja Sabiedroto valstu militārās piegādes Padomju Savienībai. Stratēģisko materiālu piegādei izmantoja arī Narjanmaras, Igarkas, Dudinkas, Diksonas un Tiksi ostas, pārvadājot ap 4 miljoniem tonnu kravas. 1930.— 1940. gados gar Ziemeļu ledus okeāna piekrasti un Arktikas salās izveidoja plašu polāro hidrometeoroloģisko staciju tīklu. 1970.—1980. gados ekspluatācijā nodeva vairākus atomledlaužus, kas ļāva atsevišķos posmos nodrošināt navigāciju visu gadu.

Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Ziemeļu jūrasceļu atvēra starptautiskai kuģniecībai, bet kopš 2009. gada sakarā ar globālo sasilšanu tas kļuva pievilcīgs starptautiskām, īpaši Ķīnas jūras transporta kompānijām.

Kopš 2014. gada stipri pieauguši ogļūdeņražu izvešanas apjomi no Jamalas pussalas pa Ziemeļu jūrasceļu: ja 2014. gadā kravu plūsmas rādītāji bija aptuveni 4 miljoni tonnu, tad 2022. gadā tie bija 34 miljoni tonnu. 2022. gadā 85% no visām piegādēm veidoja eksportētā sašķidrinātā dabasgāze, nafta un gāzes kondensāts. Ar Sabetas ostu Jamalā savienotie maršruti veidoja 91% no kravu pārvadājumiem.

Ziemeļu jūrasceļa attīstību gada lielāko daļu ierobežo Dmitrija Lapteva jūras šauruma dziļums pie Jaunsibīrijas salām. Kuģuceļā tas ir 11-16 metri, kas ierobežo pieļaujamo kuģu iegrimi ar 6,7 metriem, turklāt šaurumā pūš spēcīgi vēji un peldošie ledus gabali ir īpaši lieli. Vasaras mēnešos iespējama apbraukšana pa ziemeļos esošo dziļāko Saņņikova šaurumu, kurš tā izmantošanas laikā tomēr arī ir seklākā vieta Ziemeļu jūrasceļā (14 līdz 24 metri, dažādi avoti nosauc atšķirīgus skaitļus).