Pāriet uz saturu

Ziemeļu ziloņronis

Vikipēdijas lapa
Ziemeļu ziloņronis
Mirounga angustirostris (Gill, 1866)
Ziemeļu ziloņronis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
ApakškārtaSuņveidīgie (Caniformia)
VirsdzimtaAirkāji (Pinnipedia)
DzimtaRoņi (Phocidae)
ĢintsZiloņroņi (Mirounga)
SugaZiemeļu ziloņronis (Mirounga angustirostris)
Izplatība
Ziemeļu ziloņronis Vikikrātuvē

Ziemeļu ziloņronis (Mirounga angustirostris) ir liela auguma roņu dzimtas (Phocidae) jūras zīdītāju suga. Tā tuvākais radinieks ir dienvidu ziloņronis (Mirounga leonina). Izplatīts plašā areālā Klusā okeāna austrumos gar Ziemeļamerikas krastiem.[1]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vairošanās kolonija Kalifornijas piekrastē Balto akmeņu bākas apkaimē
Ziloņroņi Jaungada salā, priekšplānā tēviņš un divi mazuļi
Astoņu gadu vecumā tēviņa snuķis ir pilnībā attīstījies (foto uzņemts Jaungada salā)
Mazuļi piedzimst melni

Ziemeļu ziloņronis mājo Klusā okeāna austrumu daļā, uz ziemeļiem no 27° paralēles (no Lejaskalifornijas štata Meksikā līdz Aļaskas līcim (ASV un Kanādas piekrastēs)).[1] Lielāko daļu laika ziemeļu ziloņronis pavada jūrā un uz sauszemes uzturas, lai dzemdētu mazuļus, pārotos un nomainītu kažoka matojumu. Dzīvnieki apmetas vientuļās saliņās un klusās kontinenta pludmalēs. Galvenās vairošanās vietas atrodas Kalifornijas un Lejaskalifornijas ziemeļdaļas piekrastēs.[1][2]

Zināmas 15 vairošanās vietas, no kurām 12 atrodas salās.[1] Nozīmīgas kolonijas ASV krastos atrodamas Čenela salās, Jaungada salā, Balto akmeņu bākas apkaimē, Morobejas nacionālajā parkā un Faralonu salās, bet Meksikas krastos Gvadalupes un Sedrosas salā. Pēdējos gados vairošanās pludmaļu areāls paplašinājies ziemeļu virzienā. 1981. gadā izveidojās jauna vairošanās kolonija Reiza ragā Kalifornijas ziemeļdaļā.[3] Kopš 1990. gadu vidus neliels skaits mazuļu dzimuši pie Cietokšņa klintīm un Oregonas piekrastēs pie Arago raga.[1][4] 2009. gadā pirmais ziloņroņa mazulis piedzima arī Britu Kolumbijas piekrastē pie Reisa klintīm. Kalifornijas un Lejaskalifornijas populācijas ir savstarpēji izolētas.[1]

Ziloņroņiem atkarībā no dzimuma ir atšķirīgas barošanās migrācijas. Kad tēviņi pamet vairošanās pludmales, tie gar krastu dodas uz ziemeļiem, uzturoties piekrastes joslā no Vašingtonas štata līdz Aleutu salu rietumdaļai.[5][6] Mātītes pēc vairošanās sezonas dodas atklātā okeānā ziemeļu un rietumu virzienā, barojoties plašā Klusā okeāna ziemeļrietumu areālā. Rietumu virzienā mātītes reizēm sasniedz Havaju salas.[5] Ļoti retos gadījumos ziloņroņi novēroti Klusā okeāna rietumdaļā, piemēram, pie Marianas salām,[7] Japānas krastiem un Komandoru salām.[1][8][9]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu ziloņronis ir liela auguma ronis, un par to lielāks ir tikai dienvidu ziloņronis. Kā visiem roņiem arī ziloņronim nav ārējās ausis. Sugai raksturīgs dzimumdimorfisms — tēviņi ir izteikti lielāki nekā mātītes (apmēram 3—10 reizes lielāki[10]). Tēviņa ķermeņa garums 4—5 m, svars 1500—2300 kg, ļoti lieli tēviņi var sasniegt 3700 kg.[11] Mātītes ķermeņa garums 2—3,1 m, svars 600—900 kg.[10][12][13]

Ziemeļu ziloņronis kopumā ir tumši brūns, bet novērojama toņu dažādība. Uz muguras kažoks ir tumšāks, pavēderē gaišāks. Tēviņi parasti ir tumšāki nekā mātītes, kuras var būt arī ar rudu tonējumu. Matojums abiem dzimumiem ļoti īss, un neilgu periodu pēc vecā matojuma nomešanas tā nav vispār, jo kopā ar matojumu nolobās arī ādas virskārta.[10][12][13]

Tikko dzimuši mazuļi ir melni. Matojums nomainās uz gaišāku pēc tam, kad māte ir beigusi to zīdīt. Tēviņiem iezīmīga pazīme ir snuķis, mātītēm tāda nav. Salīdzinot abas ziloņroņu sugas, garāks snuķis ir ziemeļu ziloņronim. Snuķis sāk attīstīties, kad tēviņš sasniedz divu gadu vecumu, bet pilnībā ir attīstījies 8 gadu vecumā. Tēviņiem, salīdzinot ar mātītēm, ir arī lieli ilkņi, kurus izmanto savstarpējās cīņās.[10][12]

Pakaļējās airkājas savienotas un vienmēr atrodas izstieptas uz aizmuguri (tās nevar palocīt apakšā zem ķermeņa). Priekšējās airkājas relatīvi īsas ar lokaniem pirkstiem. Ziloņronis var pakasīties vai uzmest sev virsū smiltis.[13]

Ieniršana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms ieniršanas ziloņronis no plaušām izpūš visu gaisu un, atrodoties zem ūdens 20—70 minūtes, nepieciešamo skābekli uzņem no asinīm un ķermeņa audiem. Asinis ir bagātas ar hemoglobīnu, bet audi ar mioglobīnu, kas nodrošina spēju uzkrāt lielu skābekļa daudzumu. Zinātniekiem izbrīnu izraisa arī dzīvnieka spēja nepārtraukti nirt — 24 stundas diennaktī vairākus mēnešus pēc kārtas. Iespējams, niršana ir sava veida gulēšana, jo šajā laikā to vielmaiņa ir ļoti lēna.[10]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Uz sauszemes ziloņronis uzturas lielās kolonijās
Matojuma maiņas laikā tēviņu agresivitāte vienam pret otru mazinās
Matojums nomainās kopā ar ādas virsējo kārtu
Mātīte zīda trīs mazuļus, no kuriem viens vai divi nav viņas pašas mazuļi
Drīz pēc mazuļa dzimšanas mātīte sapārojas atkal

Ziemeļu ziloņronis 90% savas dzīves pavada okeānā un tikai 10% laika uz sauszemes, lai vairotos un mainītu matojumu. Turklāt jūrā dzīvnieks 90% laika pavada ieniris zem ūdens un 10% uz ūdens virsmas. Ziemeļu ziloņronis var ienirt ļoti dziļi: vidēji 500–600 m un līdz 1735 m.[5][10] Uz un no ierastajām sauszemes apmešanās vietām dzīvnieki migrē divas reizes gadā. Pirmo reizi (no decembra līdz martam), lai pārotos un dzemdētu mazuļus, otro reizi (dažas nedēļas laikā no aprīļa līdz augustam), lai mainītu kažoka matojumu. Otrā reize atkarībā no dzimuma un īpatņa vecuma notiek atšķirīgos laikos.[1][10] Ziemeļu ziloņronis uz sauszemes uzturas smilšanās, oļainās vai dūņainās pludmalēs, visbiežāk izvēloties neapdzīvotu saliņu krastus. Okeānā tas ir vienpatis, bet uz sauszemes uzturas lielās kolonijās. Vairošanās sezonas laikā starp tēviņiem izveidojas stingra hierarhija, bet matojuma maiņas laikā agresivitāte mazinās.[10]

Ienaidnieki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziloņroņa galvenie ienaidnieki ir lielā baltā haizivs un zobenvalis. Tie galvenokārt uzbrūk jaunajiem dzīvniekiem, bet reizēm medī arī lielos tēviņus, ja tie ir savainoti vai citu iemeslu novājināti.[10][14]

Barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad ziloņronis dodas jūrā baroties, tas bez atpūtas un miega nirst, medī un pārvietojas uz jaunām barošanās vietām.[10] Tēviņiem un mātītēm ir atšķirīgi barošanās ieradumi un barības izvēle. Tēviņi uzturas krasta tuvumā, katru gadu atgriežas vienās un tajās pašās barošanās vietās un galvenokārt barojas ar bentiskajiem organismiem pie okeāna gultnes. To medījums ir arī lielāks, piemēram, haizivis un rajas. Mātītes klejo, sekojot medījumam, un necenšas atgriezties vecajās barošanās vietās. Tās barojas atklātā jūrā ar pelaģiskajiem organismiem vertikālajā ūdens slānī, galvenokārt ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, kalmāriem.[5][10][12] Kopumā ziloņroņi medī dažādas zivis, vēžveidīgos, kalmārus un himērveidīgās skrimšļzivis.[6][15][16]

Salīdzinoši mātītes ienirst dziļāk nekā tēviņi, līdz 1735 m (vidēji līdz 500 m), un paliek arī ilgāk zem ūdens.[5][17] Medījot zemūdens tumsā, ziloņroņi medījuma atrašanās vietu galvenokārt nosaka ar jutīgo vibrisu palīdzību un daļēji arī ar redzi.[5]

Kad ziloņroņi uzturas uz sauszemes, tie nebarojas (ne tēviņi, ne mātītes), bet izmanto zemādas tauku slānī (trānā) uzkrātās barības vielas.[10][12] Valda uzskats, ka ziloņronis nekad nedzer, bet nepieciešamo ūdeni izdala no taukiem. Turklāt ķermeņa funkcijām pietiek ar nelielu mitruma daudzumu, piemēram, urīns izdalās ļoti koncentrēts. Ziloņronis pirms iznāk krastā, saēdas akmeņus, bet, kad dodas atpakaļ jūrā baroties, no tiem atbrīvojas. Zinātnieki šo fenomenu nav īsti spējuši izskaidrot, bet to saista ar ilgstošo badošanos, kamēr dzīvnieki atrodas uz sauszemes.[10]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairošanās sezona ilgst no decembra līdz martam. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā, bet visbiežāk pirmais mazulis dzimst 4 gadu vecumā. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 6—7 gadu vecumā, bet ļoti reti sapārojas pirms sasnieguši 9—10 gadu vecumu. Ziemeļu ziloņronim raksturīga poliginija. Pirmie uz sauszemes ierodas tēviņi, katram ieņemot noteiktu pludmales teritoriju. Vēlāk, kad ierodas mātītes, dominantie tēviņi savā teritorijā pārņem kontroli pār noteiktu mātīšu grupu, nepieļaujot citu tēviņu tuvošanos.[10][18] Veiksmīgs tēviņš vienā sezonā sapārojas ar 30—100 mātītēm.[19] Mazāk dominanti tēviņi uzturas kolonijas malās, klejo apkārt un pie mazākās iespējas cenšas sapāroties, tādēļ tie nepārtraukti konfliktē ar dominantajiem tēviņiem. Ja mātītei tuvojas šāds tēviņš, tā skaļi rēc un sauc dominanto tēviņu, kurš nelūgto viesi padzen. Klejojošie tēviņi parasti bēg, bet reizēm iesaistās nežēlīgā, brutālā cīņā ar vēlmi pārņemt dominantā tēviņa harēmu.[10][19] Spēcīgam tēviņam viņa dzīves laikā ir vairāk kā 500 mazuļu. Kopumā sapārojas tikai daži tēviņi un ir ļoti daudzi tēviņi, kas savā mūžā nesapārojas nevienu reizi.[20] Tēviņu agresīvo cīņu karstumā mazuļi reizēm tiek nobradāti.[18][20]

Pārošanās notiek apmēram 19 dienas pēc mazuļu dzimšanas. Parasti piedzimst viens, retumis divi mazuļi. Pirmos 3 mēnešus pēc sapārošanās embrija attīstība nenotiek, tādējādi grūsnības periods kopumā ilgst apmēram gadu. Tikko dzimis mazulis sver apmēram 47 kg. Pēc 24—28 dienām, kad māte to beigusi zīdīt, tas sver 147 kg un ir 1,5 m garš. Pēc zīdīšanas māte mazuli atstāj krastā un dodas jūrā baroties. Jaunie ziloņronēni veido nelielas grupas un uzturas krastā papildu 12 nedēļas. Šajā laikā tie iemācās peldēt un ik pa laikam iepeld dziļākos piekrastes ūdeņos, lai barotos. Ziloņroņu jaunajiem tēviņiem raksturīga "piena zagšana", ja ir iespēja, viņi zīž mātītes, kuras joprojām ir krastā un zīda savus mazuļus. Tādējādi mazulis aug stiprāks, veselīgāks un lielāks kā citi jaunie tēviņi, jo varējis ilgāk baroties ar trekno ziloņroņa pienu.[10]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 IUCN: Northern Elephant Seal
  2. ↑ Stewart BS, Yochem PK, Huber HR, DeLong RL, Jameson RJ, Sydeman WJ, Allen SG, Le Boeuf BJ (1994). "History and present status of the Northern elephant seal population". In Le Boeuf BJ, Laws RM (eds.). Elephant Seals: Population Ecology, Behavior, and Physiology. Berkeley, CA: University of California Press. pp. 29–48. ISBN 978-0520083646.
  3. ↑ Allen SG, Peaslee SC, Huber HR (1989). "Colonization by Northern Elephant Seals of the Point Reyes Peninsula, California". Marine Mammal Science. 5 (3): :298–302. doi:10.1111/j.1748-7692.1989.tb00342.x
  4. ↑ Hodder J, Brown RF, Cziesla C (1998). "The northern elephant seal in Oregon: A pupping range extension and onshore occurrence". Marine Mammal Science. 14 (4): 873–881. doi:10.1111/j.1748-7692.1998.tb00772.x
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Le Boeuf B, Crocker D, Costa D, Blackwell S, Webb P (2000). "Foraging ecology of northern elephant seals". Ecological Monographs. 70 (3): 353–382. doi:10.1890/0012-9615(2000)070[0353:feones]2.0.co;2. JSTOR 2657207
  6. ↑ 6,0 6,1 Condit R, Le Boeuf BJ (1984). "Feeding Habits and Feeding Grounds of the Northern Elephant Seal". J. Mammal. 65 (2): 281–290. doi:10.2307/1381167. JSTOR 1381167
  7. ↑ Pacific Islands
  8. ↑ "Archived copy" (japāņu valodā)
  9. ↑ Северный морской слон Mirounga angustirostris Gill, 1866
  10. ↑ 10,00 10,01 10,02 10,03 10,04 10,05 10,06 10,07 10,08 10,09 10,10 10,11 10,12 10,13 10,14 10,15 ADW: Mirounga angustirostris
  11. ↑ Beer, Encyclopedia of North American Mammals: An Essential Guide to Mammals of North America. Thunder Bay Press (2004), ISBN 978-1-59223-191-1.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 Viva Nature: Northern elephant seal
  13. ↑ 13,0 13,1 13,2 Ocean Oasis: Mirounga angustirostris
  14. ↑ White Sharks - Carcharodon carcharias
  15. ↑ Energy-Rich Mesopelagic Fishes Revealed as a Critical Prey Resource for a Deep-Diving Predator Using Quantitative Fatty Acid Signature Analysis
  16. ↑ Morejohn GV, Beltz DM (1970). "Contents of the stomach of an elephant seal". Journal of Mammalogy. 51 (1): 173–174. doi:10.2307/1378554. JSTOR 1378554
  17. ↑ Foraging Behavior and Success of a Mesopelagic Predator in the Northeast Pacific Ocean: Insights from a Data-Rich Species, the Northern Elephant Seal
  18. ↑ 18,0 18,1 Riedman ML, Le Boeuf BJ (1982). "Mother-pup separation and adoption in northern elephant seals". Behav. Ecol. Sociobiol. 11 (3): 203–213. doi:10.1007/BF00300063. JSTOR 4599535
  19. ↑ 19,0 19,1 Leboeuf BJ (1972). "Sexual behavior in the Northern Elephant seal Mirounga angustirostris". Behaviour. 41 (1): 1–26. doi:10.1163/156853972X00167. JSTOR 4533425. PMID 5062032
  20. ↑ 20,0 20,1 Le Boeuf BJ (1974). "Male-male competition and reproductive success in elephant seals". Am. Zool. 14: 163–176. doi:10.1093/icb/14.1.163

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ziemeļu_ziloņronis&oldid=3684597"