Āzijas zilonis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Āzijas zilonis
Elephas maximus (Linnaeus, 1758)
Indijas zilonis (Elephas maximus indicus)
Indijas zilonis (Elephas maximus indicus)
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Snuķaiņi (Proboscidea)
Dzimta Ziloņu dzimta (Elephantidae)
Ģints Āzijas ziloņi (Elephas)
Suga Āzijas zilonis (Elephas maximus)
Izplatība
Asian Elephant area.png

Āzijas zilonis (Elephas maximus) ir vienīgā mūsdienās dzīvojošā ziloņu suga, kas pieder Āzijas ziloņu ģintij (Elephas).[1] Kopš 1986. gada Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (angļu: IUCN) Āzijas ziloni klasificē kā apdraudētu sugu, jo to populācija kopš 1960-tajiem gadiem, izplešoties lauksaimnieciskajai darbībai un izzūdot piemērotiem savvaļas dzīves apstākļiem, samazinājusies par 50%.[2] Mūsdienās Āzijas ziloņu populācijas ir fragmentētas un viena no otras izolētas.[2] Pēc 2003. gada datiem savvaļas Āzijas ziloņu kopējais skaits bija starp 41 410 un 52 345 ziloņiem.[2]

Āzijas zilonis ir lielākais Āzijā dzīvojošais sauszemes zīdītājs[3] un savvaļā tas mājo Dienvidāzijā un Dienvidaustrumāzijā, sākot ar Indiju rietumos līdz Borneo austrumos. Tam ir 3 mūsdienās dzīvojošas[4] un 2 izmirušas pasugas, daži sistemātiķi izdala vēl ceturto pasugu - Borneo ziloni (E. m. borneensis), kas nav oficiāli atzīta pasuga.

Ģenētika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži sistemātiķi uzskata, ka Borneo zilonis būtu jāizdala kā atsevišķa pasuga
Lielākajai daļai Šrilankas ziloņu tēviņiem nav ilkņu

Pēdējo gadu DNS pētījumos atklājies, ka Āzijas zilonim ir divas galvenās ģenētiskās līnijas. Lai arī abas grupas bija plaši izplatītas un to izplatības areāli pārsedzās, tomēr tās attīstījās no divām atšķirīgām populācijām: Indonēzijas un kontinentālās Āzijas. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka abas populācijas bija šķirtas pirms apmēram miljons gadiem.[5] Āzijas zilonim oficiāli tiek atzītas 3 mūsdienās dzīvojošas pasugas - Šrilankas zilonis (Elephas maximus maximus), Sumatras zilonis (Elephas maximus sumatranus) un Indijas zilonis (Elephas maximus indicus). Daži sistemātiķi uzskata, ka arī Borneo zilonis (Elephas maximus borneensis) būtu jāizdala kā atsevišķa pasuga. Ģenētiski tas bijis izolēts no pārējiem ziļoņiem vairākus tūkstošus gadus. Pastāv viedoklis, ka tie Borneo salā tikuši ievesti no kontinentālās Āzijas.[5] 2003. gada ģenētiskajos pētījumos tomēr atklāts, ka Borneo ziloņi ir Zunda salu populācijas pēcteči, un to ģenētiskā atšķirība ir pietiekama, lai tie tiktu izdalīti kā atsevišķa pasuga.[6]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salīdzinot ar Āfrikas ziloņiem, Āzijas zilonis ir mazāks par Āfrikas savannas ziloni, bet lielāks par Āfrikas meža ziloni.[7] Uz pieres ir divi lieli puni, kādu nav Āfrikas zilonim, kuram piere ir gluda. Pieres puni ir Āzijas ziloņa augstākais punkts ķermenī. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Mugura ir arkveidīga vai samērā taisna. Ausis ir daudz mazākas nekā Āfrikas ziloņiem un ausu aizmugurējā plakne parasti ir pagriezta uz iekšpusi (piespiesta pie kakla).[3]

Salīdzinot pasugas, lielākais no visiem Āzijas ziloņiem ir Šrilankas zilonis, tam ir arī tumšākā ādas krāsa, lielākās ausis un tam vismazāk ir novērojama depigmentācija - uz sejas, snuķa un ausīm var redzēt gaišu, rozā ādu. Vismazākais toties ir Sumatras zilonis, tas ir arī visgaišākais un visvairāk pakļauts depigmentācijas īpašībai. Indijas zilonis, salīdzinot pieminētās īpašības, ir pa vidu abām pirmajām pasugām, tomēr ir arī izņēmumi - Nepālas rietumos dzīvojošie Indijas ziloņi ir no visiem Āzijas ziloņiem vislielākie.[5] Ir vēl viena īpatnība, kas atšķir Šrilankas ziloņus no pārējiem - lielākajai daļai Šrilankas ziloņu tēviņiem nav ilkņu. Toties Sumatras zilonim vienīgajam ir 20 pāri ribu (pārējām pasugām ir 19 pāri).[5]

Āzijas ziloņa tēviņa vidējais augstums skaustā ir 2,7 m, mātītei 2,4 m.[8] Mātītes vidējais svars ir 2,72 tonnas, retu reizi sasniedzot 4,16 t. Liels tēviņš var svērt 5,4 t un tā augstums skaustā var sasniegt 3,2 m. Vislielākais datētais Āzijas zilonis tika nošauts 1924. gadā Indijā, tas svēra 8 tonnas un tā augstums skaustā bija 3,35 m.[9] Āzijas ziloņa ķermeņa garums, ieskaitot galvu un snuķi ir 5,5 - 6,5 m, astes garums 1,2 - 1,5 m. Ik pa laikam presē parādās ziņas arī par lielākiem ziloņiem, bet tie nav oficiāli mērīti un par tiem trūkst zinātniski fiksētu datu.

Snuķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilonis, izmantojot snuķi, padzeras ūdeni
Savvaļas zilonis ar ilkņiem iezīmē koku, tam noraujot mizu
Depigmentēta āda

Ziloņiem ir gari snuķi, ko veido pagarināts deguns un virslūpa. Nāsis atrodas snuķa galā, kurš veidots kā viena pirksta tvērējorgāns. Snuķis sastāv no ļoti daudziem muskuļiem, apmēram 60 000. Tie ir gan garenvirziena, gan šķērsvirziena muskuļi. Zilonis snuķi, pateicoties dažādajiem muskuļiem, spēj saīsināt, izstiept, saliekt, sagriezt ap asi, satvert priekšmetus un tos noturēt, vienlaicīgi snuķi kustinot jebkurā virzienā. Šādi tas spēj manipulēt ar priekšmetiem, kas ir līdz 300 kg smagi. Muskuļu un to nervu darbība ir tik komplicēta, ka, piemēram, snuķī ūdeni var gan iesūkt un noturēt, gan ar milzu spēku izpūst gaisā.[10] Zilonis snuķi izmanto daudziem, dažādiem mērķiem, turklāt tas ir ļoti jutīgs. Smaržu noteikšanai zilonis izmanto gan snuķi, gan Jakabsona orgānu. Zilonis caur snuķi elpo, ar to padzeras ūdeni, ēd, aptausta priekšmetus, izmanto dažādu priekšmetu pacelšanai, aplej sevi ar ūdeni, apber ar smiltīm, izdod skaņas, rotaļājas un cīkstas ar citiem ziloņiem, kā arī sevi aizstāv.[3]

Snuķa garums atkarībā no ziloņa lieluma un vecuma var būt dažāds (vidēji 1,5 - 2 m, bet lieliem indivīdiem tas ir garāks). Snuķī var iesūkt un noturēt līdz 4 litriem ūdens.[11] Āzijas zilonis ir veiklāks kā Āfrikas zilonis un papildus snuķa darbībām izmanto priekškājas, kuras piepalīdz manevrēt ar smagiem priekšmetiem. Tā Āfrikas radinieks priekškājas izmanto ļoti ierobežoti, tikai, lai raktu zemi.[12]

Ilkņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī ilkņiem ir plašs pielietojums. Ar tiem zilonis izrok zemi, lai iegūtu ūdeni, sāli un citas minerālvielas. Ar ilkņiem tiek iezīmēti koki, tiem veicot skrāpējumus mizā, pacelti koku stumbri un zari. Ilkņi kalpo arī kā ieroči, lai cīnītos un aizstāvētos. Uz ilkņiem zilonis mēdz atpūtināt savu snuķi. Turklāt ziloņi mēdz būt labās puses ilkņa lietotāji vai kreisās puses ilkņa lietotāji līdzīgi kā cilvēkiem ar rokām.[3]

Āzijas ziloņu mātītēm parasti nav ilkņu. Ja tie vispār ir attīstījušies, tad tie parasti ir ļoti mazi un vāji attīstīti, un tos var redzēt tikai tad, kad mute ir atvērta. Arī tēviņiem reizēm trūkst ilkņi, bet Šrilankas ziloņu tēviņiem lielākajai daļai nav ilkņu. Lielākie Āzijas ziloņu ilkņi ir bijuši 1,5 m gari un to apkārtmērs 41 cm resnākajā galā, bet svars 47 kg.[8]

Āda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas ziloņa ādas krāsa parasti ir pelēka, lai gan āda bieži paslēpta zem zemes un smilšu putekļiem un tās krāsu grūti ieraudzīt. Āda ir krokota un kustīga, tā satur daudzus nervus un nervu centrus. Āzijas ziloņa āda ir gludāka nekā Āfrikas zilonim. Reizēm āda uz snuķa, ausīm un kakla ir depigmentēta - redzama rozā āda. Āzijas ziloņa ādas epiderma (virsējais ādas slānis) un derma (ādas slānis, kas atrodas zem epidermas un kuru veido tikai dzīvās šūnas) vidēji ir apmēram 18 mm bieza. Uz muguras tā ir 30 mm bieza, lai aizsargātu ķermeni pret kukaiņu kodumiem, sasitumiem un skarbiem laika apstākļiem. Āzijas zilonis labāk panes aukstumu nekā pārmērīgu karstumu. Ādas temperatūra var būt dažāda (24 - 32,9° C), bet ķermeņa temperatūra ir 35,9° C.[3]

Inteliģence[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas ziloņiem ir ļoti augsta inteliģences pakāpe, tie apzinās sevi un spēj atpazīt spogulī.[13] Tiem ir ļoti liels un labi attīstīts neokortekss (smadzeņu daļa, kas atbild par domāšanu), līdzīgi kā cilvēkiem, cilvēkpērtiķiem un vairākām delfīnu sugām. No visiem sauszemes dzīvniekiem Āzijas zilonim ir vislielākais smadzeņu cerebrālais kortekss, kas saistīts ar uzmanības un emociju integrāciju. Tas ir lielāks arī kā ikvienai cilvēkpērtiķu sugai. Ziloņi atrodas uz vienas pakāpes ar cilvēkpērtiķiem spējā izmantot un izgatavot darba rīkus.[14] Ir novērots, ka Āzijas ziloņi spēj noteikt un izvēlēties drošu vietu zemestrīces vai cunami gadījumos.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liels mātīšu bars ar mazuļiem
Vientuļš tēviņš
Tikko dzimis zilonēns

Pieaugušas mātītes un to mazuļi veido barus, kuros visbiežāk ir 3 pieaugušas, savstarpēji radniecīgas mātītes.[15] Lielākos baros var būt pat 15 pieaugušas mātītes un to mazuļi.[16] Agrāk valdīja uzskats, ka vadošā mātīte ir vecākā mātīte līdzīgi kā Āfrikas ziloņiem. Tomēr Āzijas ziloņiem par bara vadoni var būt arī jaunāka mātīte, visu izšķir spēja ieņemt augstāku vietu hierarhijā, turklāt bara līderis var mainīties.[17] Pieauguši tēviņi atdalās no savām mātēm, sasniedzot dzimumbriedumu, un vai nu ir vientuļnieki vai veido vecpuišu barus.[18] Savstarpējās attiecības Āzijas ziloņiem baros ir vājākas nekā Āfrikas ziloņiem.[16] Ziloņi savstarpēji komunicē ar zemas amplitūdas skaņām, izmantojot infraskaņu.[19] Reizēm Āzijas ziloņi kļūst agresīvi un bīstami apkārtējiem, cilvēkus ieskaitot.

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušam Āzijas zilonim nav dabīgo ienaidnieku, bet mazuļiem bīstami ir tīģeri.[20] Toties ziloņu savvaļas populācijas apdraud mežu izciršana, lauksaimniecības zemju ierīkošāna, kas noved pie konfliktiem ar cilvēkiem. Ziloņus medī arī malu mednieki, kas cenšās iegūt ziloņkaulu, gaļu un ādu.[2]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziloņi visaktīvākie ir krēslas stundās agri no rīta un vakaros. Tie barojas ar augu izcelsmes barību un vienā dienā pieaudzis Āzijas zilonis apēd 150 kg dažādus augus.[21] Tie barojas gan ar zāli, gan koku zariem ar lapām, gan koku mizu. Kopumā barībai tie izmanto apmēram 112 dažādu sugu augus. Koku zarus un mizas tie biežāk patērē sausajā sezonā.[22]

Padzerties zilonim ir nepieciešams vismaz vienu reizi dienā, tādēļ tie nekad nedodas pārāk tālu no ūdenstilpnes.[3] Dienā pieaudzis zilonis izdzer 80 - 200 litrus ūdens, bet ūdeni tas patērē daudz vairāk, jo vienmēr mazgājas. Laiku pa laikam ziloņi rok zemi, lai sameklētu nepieciešamās minerālvielas.

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tēviņiem uz deniņiem ir dziedzeris, no kura izdalās feremonus saturošs sekrēts
Mūsdienās ar ziloņiem pa džungļiem vadā tūristus
Dievība Ganēša
Ziloņa ietērps svētku ceremonijām Šrilankā

Kad kāda mātīte meklējas, tēviņi savstarpēji cīnās par tās uzmanību. Agresīvas cīņas izceļas ļoti reti. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 12 - 15 gadu vecumā. Vecumā no 10 līdz 20 gadiem tēviņiem katru gadu iestājas periods (daudzās valodās perioda apzīmēšanai lieto persiešu vārdu mests), kad tā testosterona līmenis sasniedz 100 reizes augstāku līmeni nekā parasti un tie kļūst ļoti agresīvi. Zilonis burtiski saindējas ar testosteronu un kļūst traks un nevaldāms.[23] Šajā laikā no dziedzeriem, kas atrodas deniņos, izdalās feromonus saturošs sekrēts.

Grūsnības periods ilgst 18 - 22 mēnešus. Parasti piedzimst viens mazulis, bet ļoti retos gadījumos dvīņi. Sasniedzot 19 mēnešu vecumu, embriji ir pilnībā attīstīti, bet tie joprojām nedzimst, jo paaugas lielumā, lai piedzimstot spētu aizsniegt mātes piena dziedzerus. Dzimšanas brīdi mazulis sver apmēram 100 kg. Tas zīž pienu pirmos 3 gadus. Nākamais mazulis nedzimst ātrāk, pirms iepriekšējais nav beidzis zīst. Tādējādi starp mazuļiem ir apmēram 4 - 5 gadu intervāls. Āzijas zilonis dzīvo apmēram 60 gadus savvaļā un 80 gadus nebrīvē.[3]

Attiecības ar cilvēkiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā savvaļas ziloņi izvairās no satikšanās ar cilvēkiem, tomēr reizēm vientuļie tēviņi var uzbrukt bez īpaša iemesla, pat situācijās, kad cilvēki vienkārši dodas tam garām. Šādi agresīvi ziloņu tēviņi reizēm ieņem vietu ceļa tuvumā, padarot ceļu neiespējamu ceļošanai. Otra bīstama ziloņu grupa ir mātītes ar maziem zilonēniem. Šajā laikā mātīšu baram ir ļoti bīstami tuvoties. Kad Āzijas zilonis gatavojas uzbrukt, tas cieši satin snuķi uz iekšu un uzbrūk noskatītajam upurim ar pēdām un ceļgaliem vai, ja uzbrucējs ir tēviņš, ar ilkņiem. Mesta perioda laikā tēviņi ir ļoti bīstami ne tikai cilvēkiem, bet visiem dzīvniekiem, kas atrodas tā tuvumā. Mājas ziloņi, parādoties pirmajām mesta pazīmēm, tiek cieši piesieti, lai nevarētu nevienam uzbrukt. Uzbrūkot tas cieši pieglauž ausis pie kakla un atsedzas platā piere, galvu zilonis tur augstu un tā snuķis ir satīts starp ilkņiem. Uzbrukums ir straujš un enerģisks. Zilonis galvenokārt uzbrūk ar savām spēcīgajām un masīvajām priekškājām. Lēcieni seko viens otram tik ātri kā mašīnai un sajūta, ka katrs nākamais lēciens ir dubultā spēcīgs. Tā kā snuķis ir satīts, tad zilonis nespēj izdod nevienu skaņu un uzbrukums notiek klusumā. Reizēm attēlos zīmē agresīvu ziloni ar augstu atliektu snuķi. Šāds attēlojums nav atbilstošs realitātei dabā.[8]

Pieradināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmās liecības par domesticētiem Āzijas ziloņiem saglabājušās no Indas ielejas civilizācijas (3300–1300 p.m.ē.).[24] Ziloņi vēsturiski tika izmantoti kā pārvietošanās dzīvnieks aristokrātiem, karošanai un medībām. Cilvēks uz ziloņa atradās kā uz paaugstinātas platformas.[25] Senajos laikos ziloņi tika noķerti savvaļā un pēc tam pieradināti. Ar laiku cilvēki iemācījās tos izmantot arī dažādu smagu darbu veikšanai, ziloņus īpaši apmācot celt dažādus smagus priekšmetus. Visbiežāk tos izmantoja un joprojām izmanto meža darbos.

Kultūrā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilonim kā tēlam un simbolam ir liela nozīme Indijas un Dienvidaustrumāzijas kultūrā. Tas ir svarīgs tēls Jatakas stāstos un Pančatantras fabulās un pasakās. Zilonis ir viens no galvenajiem simboliem Hinduismā. Dievības Ganēšas galva tiek attēlota kā ziloņa galva un ziloņu tempļu svētība tiek vērtēta ļoti augstu. Zilonis tiek bieži pieminēts un izmantots dažādos indiešu stāstos, romānos un dzejā.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āzijas zilonim ir 3 oficiāli atzītas mūsdienās dzīvojošas pasugas un 1 ierosināta pasuga:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Shoshani, J. (2005). "Order Proboscidea". In Wilson, D. E.; Reeder, D. M. Mammal Species of the World (3rd ed.). Johns Hopkins University Press. p. 90. ISBN 978-0-8018-8221-0. OCLC 62265494
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 IUCN: Elephas maximus
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 Shoshani, J, Eisenberg, J. F. (1982). "Elephas maximus". Mammalian Species
  4. Mammal Species of the World: Elephas maximus
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 Evolution and systematics
  6. Fernando P., Vidya T.N.C., Payne J., Stuewe M., Davison G. Alfred, R.J., Andau, P. Bosi, E. Kilbourn, A. Melnick, D.J. (2003). "DNA Analysis Indicates That Asian Elephants Are Native to Borneo and Are Therefore a High Priority for Conservation"
  7. The African elephant
  8. 8,0 8,1 8,2 Lydekker, R. (1894). The Royal Natural History. Volume 2. Frederick Warne and Co., London.
  9. Wood, G.L. (1982) The Guinness book of animal facts and feats. Guinness Superlatives. ISBN 0-85112-235-3
  10. Rasmussen, L. E. L. (2006) Chapter 32. Chemical, Tactile, and Taste Sensory Systems. In: Fowler, M. E., Mikota, S. K. Biology, medicine, and surgery of elephants. Wiley-Blackwell, Oxford, UK. ISBN 978-0-8138-0676-1. Page 409 ff.
  11. Spinage, C. A. (1994). Elephants. London: T & A D Poyser. ISBN 0-85661-088-7.
  12. Clutton-Brock, J. (1987). A Natural History of Domesticated Mammals. London: British Museum (Natural History). p. 208. ISBN 0-521-34697-5.
  13. Elephants see themselves in the mirror
  14. Cognitive behaviour in Asian elephants: use and modification of branches for fly switching
  15. Fernando, P.; Lande, R. (2000). "Molecular genetic and behavioral analysis of social organization in the Asian elephant (Elephas maximus)". Behav Ecol Sociobiol 48 (1): 84–91. doi:10.1007/s002650000218
  16. 16,0 16,1 de Silva, S.; Wittemyer, G. (2012). "A Comparison of Social Organization in Asian Elephants and African Savannah Elephants". International Journal of Primatology. Forthcoming. doi:10.1007/s10764-011-9564-1
  17. de Silva, S.; Ranjeewa, A. D. G.; Kryazhimskiy, S. (2011). "The dynamics of social networks among female Asian elephants". BMC Ecology 11: 17. doi:10.1186/1472-6785-11-17
  18. McKay, G. M. (1973). "Behavior and ecology of the Asiatic elephant in southeastern Ceylon". Smithsonian Contributions to Zoology 125: 1–113.
  19. Payne, K. (1998). Silent Thunder. Simon & Schuster. ISBN 0-684-80108-6.
  20. Karanth, K. U. and Nichols, J. D. (1998). Estimation of tiger densities in India using photographic captures and recaptures. Ecology, 79 (8): 2852–2862
  21. Feeding Behaviour of Asian Elephants in the Northwestern Region of Sri Lanka
  22. Pradhan, N. M. B.; Wegge, P.; Moe, S. R.; Shrestha, A. K. (2008). "Feeding ecology of two endangered sympatric megaherbivores: Asian elephant Elephas maximus and greater one-horned rhinoceros Rhinoceros unicornis in lowland Nepal". Wildlife Biology 14: 147–154.
  23. Musth and Elephant: What does the word "musth" mean?
  24. McIntosh, J. (2008) The ancient Indus Valley: new perspectives. ABC-CLIO.
  25. Rangarajan, M. (2001) The Forest and the Field in Ancient India
  26. Sukumar, R. (1993) The Asian Elephant: Ecology and Management Second edition. Cambridge University Press. ISBN 0-521-43758-X
  27. Brown, R. (2011). Blood Ivory: The Massacre of the African Elephant. Faber & Faber. ISBN 978-0-7524-7530-1.
  28. Elephas maxima asurus

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]