Āfrikas savannas zilonis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Āfrikas savannas zilonis
Loxodonta africana (Blumenbach, 1797)
Āfrikas savannas zilonis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Snuķaiņi (Proboscidea)
Dzimta Ziloņu dzimta (Elephantidae)
Ģints Āfrikas ziloņi (Loxodonta)
Suga Āfrikas savannas zilonis (Loxodonta africana)
Sinonīmi
  • Loxodonta africana africana

Āfrikas savannas zilonis (Loxodonta africana) ir viena no divām Āfrikas ziloņu ģints (Loxodonta) mūsdienās dzīvojošām sugām, kas mājo Āfrikas savannā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Vēl nesenā pagātnē Āfrikas savannas zilonis un Āfrikas meža zilonis tika sistemtizēti kā vienas sugas - Āfrikas ziloņa - divas pasugas, tomēr, balstoties uz ģenētiskajiem pētījumiem, sistemātika ir mainīta.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āfrikas savannas ziloņu bars Kenijā

Vēsturiski Āfrikas savannas zilonis mājoja plašā areālā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša līdz pat Dienvidu Āfrikas pašam galam, no Atlantijas okeāna krastiem rietumos līdz Indijas okeāna krastiem austrumos. Mūsdienās ziloņu populācija ir dramatiski samazinājusies un kļuvusi ļoti fragmentēta visā savā izplatības areālā. Ziloņi galvenokārt mājo dažādos dabas rezervātos un nacionālajos parkos. Tie pamatā sastopami Āfrikas centrālajos un dienvidreģionos, lielos baros klejojot no vienas vietas uz otru, meklējot barību un ūdeni.[2] Tā kā Āfrikas savannas zilonis spēj samērā ilgstoši iztikt bez ūdens, tas sastopams sausākās biomās, salīdzinot ar Āfrikas meža ziloni. Turklāt tā kā šī suga ir ļoti ģimeniska un sabiedriska, veidojot lielus barus, tā mājo atklātās, plašās ainavās - atklātā, zāļainā savannā, savannas skrajajos mežos un krūmājos, un pat tuksnesī.[2][3]

Āfrikas savannas ziloņa populāciju apdraud dzīvošanai piemērotu platību samazināšanās, lauksaimniecības paplašināšanās un malu medniecība.[3][4]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āfrikas savannas zilonim ir ļoti lielas ausis un gari ilkņi
Ilkņi aug visu mūžu

Āfrikas savannas zilonis ir lielākais sauszemes dzīvnieks pasaulē. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes.[3] Tā ķermeņa augstums skaustā vidēji ir 3,3 m, svars 5,5 tonnas[5] (lielākie tēviņi var sasniegt vairāk kā 6 tonnas[2]). Mātītes augstums skaustā vidēji ir 2,8 m, svars 3,7 tonnas.[5] Lielākais datētais tēviņš ir bijis 1974. gadā Angolā nošautais Āfrikas savannas zilonis, kura augstums skaustā bijis 3,96 m.[6][7] Āfrikas savannas ziloņa ķermeņa garums ir 6 - 7 metri.[2]

Visraksturīgākās Āfrikas savannas ziloņa pazīmes ir ļoti lielās ausis (120 - 125 cm platas[3]), garie ilkņi, kas var sasniegt 2,5 metru garumu[2] un 60 kg masu,[3] un snuķis (augšlūpas un deguna kopīgs cauruļveida pagarinājums, kas ir apmēram 150 cm garš un sver 135 kg[3]). Āfrikas zilonim ausis ir lielākas nekā Āzijas zilonim un tās tiek izmantotas, lai sevi apvēdinātu un tādējādi samazinātu ķermeņa temperatūru. Arī snuķis ir atšķirīgs no Āzijas ziloņa snuķa - Āfrikas ziloņa snuķa gals beidzas ar diviem "pirkstiem", bet Āzijas zilonim ir tikai viens pirkstveida izaugums. Āfrikas ziloņa ilkņi arī ir lielāki nekā Āzijas zilonim, tie aug visu ziloņa mūžu un tie ir sastopami abiem dzimumiem - gan tēviņiem, gan mātītēm. Ilkņus zilonis izmanto, lai cīnītos un sevi aizstāvētu, lai raktu zemi, ar mērķi atrast barību un ūdeni.[8] Āfrikas savannas zilonim ir 4 lieli, plati dzerokļi, kas ir 10 cm plati un 30 cm gari. Tie nomainās sešas reizes mūžā, bet, sasniedzot 40 - 60 gadu vecumu, tie pārstāj mainīties un, kad tie ir izkrituši, iespējams, ziloņi mirst no bada, jo tiem vairs nav zobu, lai saēstu zāli. Dzerokļi zilonim nomainās, jaunajiem zobiem augot mutes dziļumā un stumjoties uz priekšu līdz priekšējie, vecie dzerokļi sadrūp un izkrīt laukā.[2] Āfrikas savannas zilonim ir tumši pelēka āda. Mazuļiem aug daži melni mati, kas ar laiku izkrīt. Pieaugušiem ziloņiem matu tikpat kā vairs nav. Āda ir 2 - 4 cm bieza, tomēr īpaši piemērojušies kukaiņi joprojām spēj caurgrauzt to un parazitēt uz lielā dzīvnieka, piemēram, ziloņu utis (Haematomyzus elephantis).[9] Acis, salīdzinot ar lielo galvu, ir ļoti mazas un kopumā zilonim ir vāja redze.[10]

Snuķis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Snuķa pielietojums ir universāls, tas tiek izmantots, lai elpotu un saostu, lai sazinātos un izdotu skaņas, lai paceltu priekšmetus, noplūktu zāli, zarus un paceltu tos līdz mutei, lai padzertos un nomazgātos. Tas ir ļoti spēcīgs, tam nav kaulu un tas sastāv no apmēram 40 000 dažādu muskuļu.[10] Ar snuķi zilonis var pacelt līdz 275 kg smagus priekšmetus[3] un ar snuķi tas var nosist lauvu.[10] Zilonis ar savu snuķi ir tikpat veikls kā cilvēks ar pirkstiem un var pacelt no zemes spalvu.[10] Tas spēj snuķī iesūkt ūdeni līdz 9 litriem un to noturēt iekšpusē, vienlaicīgi cilājot un grozot snuķi jebkurā virzienā.[10]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barā ir savstarpēji radniecīgas mātītes un to mazuļi
Pieauguši tēviņi ir vientuļnieki

Āfrikas savannas ziloņi ir sabiedriski un ļoti aktīvi dzīvnieki. Tie veido barus, kas nepārtraukti pārvietojas, lai meklētu barību un ūdeni. Kopumā ziloņi ir aktīvi dienas gaišajā laikā, bet apdzīvoto vietu tuvumā tie kļūst aktīvi tumsā. Barā ziloņi un to mazuļi ir pasargātāki un relatīvi lielākā drošībā no to galvenajiem savvaļas ienaidniekiem - lauvām.[2] Āfrikas ziloņi veido matriarhālus ģimeņu barus, kuros apvienojas radniecīgas mātītes un to mazuļi.[3] Šādā barā ir apmēram 10 īpatņi.[2] Baru vada vecākā mātīte, kas izvēlas ceļu, bara kustības virzienu un iemāca baram, kur atrodas labākās atpūtas, barošanās un padzeršanās vietas atbilstoši sezonai. [3] Mātīte vada baru līdz savai navei vai pārtrauc to darīt, ja pietrūkst enerģijas pildīt pienākumus, sasniedzot 50 - 60 gadu vecumu. Par nākamo bara vadoni parasti kļūst bijušās vadones vecākā meita, pat, ja dzīva ir aizgājušās vadones māsa.[11] Bijusī līdere, ja jūtas novecojusi, baru pamet.[3] Ģimenes locekļiem savstarpēji ir ļoti ciešas saites. Kad kādai no mātītēm dzimst mazulis, pārējās to apsargā. Jaunie tēviņi pieaugot pamet mātes baru vai arī tos padzen, tie apvienojas vecpuišu baros, kuros parasti apvienojas apmēram viena vecuma tēviņi. Kļūstot vecākiem, apmēram 25 gadu vecumā,[3] tēviņi kļūst par vientuļniekiem un tikai pārošanās sezonā tuvojas mātīšu baram. Migrācijas laikā, pārceļojot lielus attālumus, mātīšu ģimeņu grupas apvienojas klanos un izveido milzīgus barus, kuros var būt vairāk kā 1000 ziloņu.[2] Lai arī tēviņi pamet baru, tas vienmēr satiekoties atpazīst savu ģimeni un ar to sasveicinās.

Āfrikas savannas ziloņi ir inteliģenti un emocionāli dzīvnieki, kas izrāda viens otram pieķeršanos, rūpējas par bara mazākajiem un neaizsargātākajiem, un saprot nāvi, skumstot par nomirušajiem bara locekļiem.[2] Kad kāds no bara nomirst, pārējie sastājas apkārt un kādu brīdi stāv it kā atvadoties no mirušā. Ziloņu bars, atrodot miruša ziloņa kaulus, spēj tos atpazīt kā ziloņa kaulus. Arī šādos gadījumos bars sastājas ap kauliem un brīdi "sēro", ar snuķiem reizēm aptaustot galvaskausa pieres daļu.

Mests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kā visiem ziloņu tēviņiem arī Āfrikas savannas zilonim katru gadu iestājas periods (daudzās valodās perioda apzīmēšanai lieto persiešu vārdu mests), kad tā testosterona līmenis sasniedz 100 reizes augstāku līmeni nekā parasti un tie kļūst ļoti agresīvi. Zilonis burtiski saindējas ar testosteronu un kļūst traks un nevaldāms.[12] Tas var uzbrukt citiem ziloņiem, dažādiem dzīvniekiem savā tuvumā (žirafēm, degunradžiem, uc.), cilvēkus ieskaitot. Reizēm šādi uzbrukumi beidzas ar citu dzīvnieku nāvi, pat degunradzis ir bezspēcīgs un tam ir jāatkāpjas, lai nemirtu. Šajā laikā no dziedzeriem, kas atrodas deniņos, izdalās feromonus saturošs sekrēts. Mesta laikā tēviņš spēj atšķirt un saost mātīti, kas meklējas, un neuzbrukt tai, bet sapāroties ar to.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āfrikas savannas zilonis ir zālēdājs. Tā barošanās ieradumi un barības veids ir cieši saistīti ar izplatības areāla biotopa raksturu. Kopumā zilonis barojas ar zāli, krūmu un koku lapām un zariem, to visu laužot un plūcot ar snuķi. Tie barojas arī ar augļiem un izmanto ilkņus, lai no zemes izraktu augu saknes vai noplēstu kokiem mizu.[2] Ir novērots, ka Kariba ezera apkārtnes ziloņi barojas arī ar ūdernsaugiem.[10] Tā kā ziloņi pārstrādā tikai 40% no apēstās barības, tad tie pamatā visu laiku ēd, lai uzņemtu nepieciešamo barības daudzumu (100 - 300 kg barības[3]). Katru dienu zilonis izdzer arī lielu daudzumu ar ūdeni - vairāk kā 190 litri.[10] Ziloņi barojas ar visa veida zaļbarību, bet purvainās vietas ir pēdējās, kurp tas dodas baroties, jo purva zālē ir maz barības vielu. Tomēr tieši purvainās vietās visbiežāk var novērot vecus un mirstošus ziloņus, jo purva zāle ir maigāka, mīkstāka un zilonim bez zobiem vieglāk saēdama.[3]

Reprodukcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilonis cīnoties izmanto gan ilkņus, gan snuķi
Retos gadījumos piedzimst dvīņi

Dzimumbriedumu Āfrikas savannas ziloņi sasniedz 10 - 11 gadu vecumā, bet to spēka gadi ir 25 - 45 gadu vecumā. Ļoti bieži tēviņi dzimumbriedumu nesasniedz līdz 20 gadu vecumam.[2] Pārošanās var notikt jebkurā gada laikā, ziloņiem nav raksturīga kāda pārošanās sezona, to nosaka mātītes gatavība pāroties. Visbiežāk tas notiek lietus sezonā. Kad mātīte ir nobriedusi brīdim, tā izdod infraskaņas, lai sasauktu tēviņus, kas sadzird mātītes saucienus vairāku kilometru attālumā. Sauciens izplatās uz visām pusēm un sausā laikā sadzirdams apmēram 50 km² teritorijā, bet mitrā laikā pat 300 km² platībā.[10] Jau nākamajā dienā baru sasniedz vairāki tēviņi, kas, lai iegūtu tiesības pāroties, savā starpā uzsāk cīņas. Tās var būt samērā agresīvas un nežēlīgas, reizēm ziloņi cīņā salauž ilkņus. Savu dominanci tēviņš cenšas izrādīt, augstu paceļot galvu, snuķi un izplešot ausis. Pirms uzsākt tuvcīņu tēviņi purina galvas, aktīvi vēdina ausis un caur snuķi izpūš trompetei līdzīgas skaņas. Ilgākā datētā divu tēviņu cīņa ir bijusi 10 stundas un 56 minūtes gara.[10] Galvenokārt sapārojas apmēram 50 gadīgi tēviņi, kuri ir vislielākie un ar vislielākajiem ilkņiem.[3] Mātīte uzvarētājam izrāda savu labvēlību, berzējot pieri pret tā sānu. Abi sapārojas un tēviņš mātīšu barā reti uzkavējas ilgāk par dažām nedēļām. Tas dodas prom jaunu pārošanās iespēju meklējumos.[3]

Grūsnības periods ilgst 22 mēnešus, kas ir garākais grūsnības periods starp visiem zīdītājiem. Parasti piedzimst viens mazulis (ļoti retos gadījumos piedzimst dvīņi[2]), kura augstums skaustā ir apmēram 90 cm un svars 100 kg. Mazulis barojas ar mātes pienu vairākus gadus, līdz nākamajam mazulim,[3] lai arī zāli tas sāk ēst 6 mēnešu vecumā. Pēc piedzimšanas paiet īss brīdis un mazulis spēj sekot savai mātei un baram. Bars un māte par mazuli rūpējas līdz tas sasniedz 6 gadu vecumu. Šajā laikā sāk augt ilkņi un zilonēns spēj jau sevi aizstāvēt pats.[2] Mātītei mazulis dzimst ik pēc 4 - 9 gadiem.

Āfrikas ziloņiem ir garš mūžs, tie sasniedz 60 - 70 gadu vecumu.[2] Visa mūža garumā ziloņi turpina augt lielāki.[3]

Ienaidnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieaugušam zilonim savvaļā nav ienaidnieku. Tā vienīgais ienaidnieks ir cilvēks. Tomēr mazuļi un jaunuļi ir pakļauti lauvu un hiēnu uzbrukumiem.[3] Ja bars saož tuvumā plēsēju, mātītes instinktīvi sastājas ap mazuļiem, tos sadzenot kopā un paslēpjot bara vidū. Ja bars paspēj ieņemt šādu aizsardzības pozīciju, plēsēji mazuļiem vairs nevar neko nodarīt.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]