Baltijas pogainais ronis
| Baltijas pogainais ronis Pusa hispida botnica (Gmelin, 1788) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Airkāji (Pinnipedia) |
| Dzimta | Roņi (Phocidae) |
| Ģints | Pogainie roņi (Pusa) |
| Suga | Pogainais ronis (Pusa hispida) |
| Pasuga | Baltijas pogainais ronis (Pusa hispida botnica) |
| Sinonīmi | |
| |
 Baltijas pogainais ronis Vikikrātuvē | |
Baltijas pogainais ronis jeb Baltijas pogainais sīkronis (Pusa hispida botnica) ir viena no pogainā roņa (Pusa hispida) pasugām, kas sastopma tikai Baltijas jūrā.[1] Lielākā populācija mājo Botnijas līcī.
Baltijas pogainais ronis ir aizsargājama suga. Tas iekļauts Pasaules sarkanajā grāmatā, kā arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. To aizsargā arī citu Baltijas jūras valstu nacionālie normatīvie akti.[2]
Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltijas pogainais ronis ir endēma Baltijas jūras zīdītāju pasuga. Sastopams galvenokart jūras ziemeļdaļā: Botnijas līcī, Šēru jūrā, Somu un Rīgas līcī; Zviedrijas, Somijas, Igaunijas, Krievijas un Latvijas jūras teritorijās. Reizēm ieklejo Polijas un Vācijas piekrastēs.[3] Bieži novērojams jūras centrālajā daļā, mazākā skaitā, bet pastāvīgi.[2][4]
Populācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
20. gadsimta sākumā Baltijas pogainā roņa kopējā populācijā bija apmēram 200 000 īpatņi, bet mūsdienās tājā ir vairs tikai aptuveni 20 000 īpatņi.[4] Lielākā populācija ar apmēram 10 000—20 000 īpatņiem mājo Botnijas līcī. Šēru jūras populācijā ir apmēram 200 īpatņi, Rīgas līča populācijā 1000 īpatņi (galvenokārt pie Igaunijas krastiem), Somu līča populācijā 100 īpatņi, bet to skaitam ir tendence samazināties.[4]
Botnijas līča populācija ir nostiprinājusies un sākusi atjaunoties, bet pārējās, kas atrodas no Botnijas līča uz dienvidiem, Šēru jūras, Somu un Rīgas līča populācijas joprojām samazinās, un to izdzīvošana ir kritiskā stāvoklī. Visnopietnākais Baltijas pogainā roņa apdraudējums ir globālā sasilšana. Lai šī suga varētu sekmīgi vairoties, ir nepieciešams ledus, bet pēdējos gados ļoti bieži Šēru jūra un Rīgas līcis neaizsalst vispār.[4]
Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas teritorijā Baltijas pogainais ronis sastopams reti, biežāk Vidzemes piekrastē. Nedaudzi novērojumi saistīti arī ar ezeriem, kuriem ir savienojums ar jūru (piemēram, Babītes ezers, Ķīšezers) un upju (Daugavas, Lielupes) lejtecēm.[2]
Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kopumā pogainais ronis ir pasaules mazākā roņu suga, un tas ir mazākais no Baltijas jūrā sastopamajiem roņiem. Baltijas pogainais ronis gan ir vislielākā no pogainā roņa pasugām, un tās lielākie īpatņi pārsniedz 1,5 m garumu.[5] Ķermeņa garums 100—175 cm, svars 40—124 kg,[2][5] izņēmuma gadījumos sasniedzot pat 140 kg.[6] Tēviņi lielāki nekā mātītes. Pogainā roņa ķermenis ir pagarināts, vārpstveidīgs, plūdlīniju formās, sašaurinās virzienā no galvas uz asti. Kakls īss, resns. Galva neliela, noapaļota, ar strupu, kaķim līdzīgu purnu, uz kura gari vibrisi jeb taustes mati.[2]
Pogainajam ronim apmatojums ir vidēji garš, raupjš, biezs un pieguļošs. Pamatkrāsa visbiežāk sudrabaini pelēka (mugurpusē daudz tumšāka nekā vēderpusē).[2][6] Kažoks haotiski izraibināts ar raksturīgiem, neregulāras formas (pārsvarā ovālveida) plankumiem. Augšpusē plankumi tumši, ieskauti gaišos gredzenos. Muguras vidusdaļa parasti bez plankumojuma, vēderpuse bez gaišajiem gredzeniem, vien ar tumšiem plankumiem.[2]
Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltijas jūrā mājo līdzīgais pelēkais ronis un no pogainā roņa atšķiras ar ievērojami lielāku izmēru (parasti garāks par 180 cm), ar citādu ķermeņa apmatojuma krāsu un ornamentējumu (nav raksturīgo gaišo gredzenveida plankumu), garāku purnu un atšķirīgu galvas profila līniju (tā ir taisna, bez ieliekuma acu apvidū), ar vienu no otras vairāk attālinātām nāsīm. Latvijas ūdeņos sastopams biežāk par pogaino roni.
Trešā Baltijas jūras roņu suga plankumainais ronis no pogainā roņa arī atšķiras ar lielāku izmēru (parasti garāks par 150 cm), ar atšķirīgu ķermeņa apmatojuma ornamentējumu (nav raksturīgo gaišo gredzenveida plankumu). Sastopams ļoti reti, Latvijas piekrastē konstatēts tikai divas reizes.[2]
Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltijas pogainais ronis, līdzīgi kā nominālpasuga Arktikas pogainais ronis ir atkarīgs no ledus, tomēr atšķirībā no tā, dēļ ierobežotā ģeogrāfiskā izplatības areāla, nevar sekot līdzi ledum, tādēļ vasaras periodā ir spiests kāpt laukā uz sauszemes, tam galvenokārt izmantojot neapdzīvotas saliņas un sēkļus.[5] Ziemā galvenokārt uzturas zem ledus, izplēšot ar priekškājām ledū āliņģi elpošanai un atpūšoties uz plašākiem ledus klājumiem izklaidus.[2][7] Pogainais ronis galvenokārt barojas ar zivīm un nelielos daudzumos ar vēžveidīgajiem, lai gan ronēnu galvenais loms ir vēžveidīgie. Baltijas jūrā pogainais ronis ķer baros dzīvojošās, pelaģiskās zivis, piemēram, reņģes, brētliņas, salakas, siļķes, lucīšus.[2][5]
Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltijas populācijas roņiem mazuļi, atkarībā no mātīšu dzīves vietas, dzimst no janvāra beigām līdz marta sākumam. Tēviņi ir poligāmi, pēc sapārošanās pāris škiras un par mazuļiem rūpējas tikai māte.[2]
Lai jaunā paaudze sekmīgi izaugtu, pogainajiem roņiem nepieciešams ledus un sniega sanesumi uz ledus, tā kā mazulis dzimst mātes izraktā alā zem sniega. Alā ir arī āliņģis, pa kuru māte dodas barības meklējumos un atkal atgriežas pie mazuļa. Ja sniega nav, mazulis dzimst uz ledus, viegli ieraugāms visiem pogainā roņa ienaidniekiem. Šādas ziemas, kad jūra aizsalst un uz ledus tiek saputināti sniega vāli, pēdējos gados stabili turas tikai Botnijas līcī, bet pārējos pogainā roņa apdzīvotajos līčos reizēm nav pat ledus. Tad ronēni dzimst krastā un ir vēl neaizsargātāki pret plēsējiem, nekā dzimstot uz ledus. Baltijas pogainā roņa populācijas atjaunošanos apdraud arī mātīšu neauglība, kas veidojas piesārņotās jūras (toksīnu) ietekmē.[7]
Piedzimst viens mazulis. Jaundzimušā garums 55—65 cm, svars 4—6 kg. Tas klāts ar baltu, biezu, garu, pūkainu embrionālo apmatojumu, 2—3 nedēļu laikā pakāpeniski nomainās pret matojumu, kas atgādina pieaugušo roņu kažoku. Salīdzinoši ronēna matojums ir garāks. Mazulis ir labi attīstīts un jau pirmajā nedēļā kļūst peldēt un nirt spējīgs. Māte to apmāca peldēt, nirt un medīt zivis. Zīdīšanas periodā, kas ilgst apmēram 5—6 nedēļas, mazulis, ēzdams taukiem bagāto mātes pienu, sasniedz apmēram 20 kg svaru. Jaunie īpatņi līdz dzimumgatavības sasniegšanai ir klejotāji.[2][5]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Mammal Species of the World: Genus Pusa
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 «Latvijas Daba: Pogainais ronis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 21. septembrī. Skatīts: 2019. gada 20. martā.
- ↑ Species Information sheet: Baltic ringed seal
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «WWF: The Baltic ringed seal». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. martā. Skatīts: 2019. gada 21. martā.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 ADW: Pusa hispida
- ↑ 6,0 6,1 Norwegian Polar Institut: Ringed seal (Pusa hispida)
- ↑ 7,0 7,1 Halkka, Antti: Suomi aloittaa norpanpyynnin. Suomen Luonto, 2010, nro 7, s. 9. Suomen luonnonsuojeluliitto
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltijas pogainais ronis.
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
- Roņu noteicējs
- Roņi Baltijas jūrā Arhivēts 2015. gada 20. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- Igauņu ronēna Krapa piedzīvojumi Latvijā
- Advances in ringed seal (Pusa hispida botnica) Arhivēts 2019. gada 24. martā, Wayback Machine vietnē.
- Sea Life Base: Pusa hispida (Schreber, 1775)
- Кольчатая нерпа Arhivēts 2019. gada 24. martā, Wayback Machine vietnē.