Lielupe

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Lielupes upi. Par citām jēdziena Lielupe nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Lielupe
Lielupe Jelgavā
Lielupe Jelgavā
Mūsa, Mēmele, Lielupe un Babītes ezers.
Mūsa, Mēmele, Lielupe un Babītes ezers.
Izteka pie Bauskas
56°24′10″N 24°9′25″E / 56.40278°N 24.15694°E / 56.40278; 24.15694
Satekupes Mūsa, Mēmele
56°24′10″N 24°9′25″E / 56.40278°N 24.15694°E / 56.40278; 24.15694
Ieteka Rīgas jūras līcis, Daugava (caur Buļļupi)
57°0′34″N 23°55′57″E / 57.00944°N 23.93250°E / 57.00944; 23.93250Koordinātas: 57°0′34″N 23°55′57″E / 57.00944°N 23.93250°E / 57.00944; 23.93250
Baseina valstis Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Lietuva Lietuva
Caurteces valstis Karogs: Latvija Latvija
Garums 119 km 
Kritums 10.8 m  
Vidējā caurtece 106 m³/s 
Gada notece 3,54 km³ 
Baseina platība 17 600 km² (Latvijā 8800 km²)
Galvenās pietekas Svēte, Iecava

Lielupe ir lielākā Zemgales upe, caurteces ziņā otra lielākā Latvijas upe[nepieciešama atsauce] (aiz Daugavas). Upes dziļums augštecē ir apmēram 1 m, lejpus Jelgavas — 8—12 m, lejtecē — 15—20 m. Lielupe ir tikai 119 km gara, toties tai ir 250 pieteku. Krasti gandrīz visur aizauguši. Lielupei ir ļoti mazs kritums — 10,8 m (0,1 m/km), it sevišķi lejtecē, kur tā kļūst daudz platāka un dziļāka. Vidējais caurplūdums grīvā ir 106 m³/s (maksimālais 1380 m³/s, minimālais 10,6 m³/s).

Upes raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielupe sākas pie Bauskas, satekot Mēmelei un Mūsai, bet ietek Baltijas jūras Rīgas līcī Jūrmalas pilsētas austrumu malā.

No Bauskas līdz Mežotnes pilskalnam Lielupe plūst pa senleju, kas veidojusies dolomītos. Ūdenstūristiem Lielupe būs interesantāka augšdaļas posmā, kur krasti stāvāki un pie mazāka ūdens jūtamas krāces (kādus 27 km garš posms no Bauskas līdz Emburgai). Lejpus Mežotnes ieleja paplašinās, upe lēni plūst pa plašu ieleju Zemgales līdzenumā un Piejūras zemienē. Pavasarī, veidojoties ledus sastrēgumiem, Lielupe agrāk mēdza iziet no krastiem, applūdinot lauksaimniecības zemes. Intensīvu nokrišņu rezultātā plūdi bija iespējami arī vasarā. Tie radīja lielus zaudējumus zemnieku saimniecībām. Lai samazinātu plūdu apmērus, daudzviet gar Lielupi un tās pietekām tika izveidoti aizsargdambji.

Lielākās pietekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kreisā krasta pietekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Labā krasta pietekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upju transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielupes dziļums uz leju no Jelgavas ir no 5 līdz 15 m. Tas paver iespēju kuģu transportam no Rīgas un Jūrmalas līdz Jelgavai, kas bija galvenais smago kravu transporta veids līdz pat Rīgas—Jelgavas dzelzceļa izbūvei 19. gadsimta beigās. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimtā pa upi notika intensīva baržu satiksme no mālu ieguves karjeriem Lielupes un Iecavas krastos uz ķieģeļu fabrikām Lielupes krastos un Rīgā. Upes izmantošanu kuģniecībā, jahtu tūrismā un sportā traucē smilts saneši, kas uzkrājas Lielupes grīvā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielupes pasažieru kuģītis pie Valgundes muižas (20.gs. sākums).

Pirmo reizi vēsturiskajos tekstos Lielupe pieminēta Indriķa hronikas XXIII nodaļā sakarā ar 1219. gadā notikušo zemgaļu vecākā Viestarda uzbrukumu Mežotnes pilskalnam. Hronikas vecākajā variantā (t.s. Zamoisku kodeksā) upe, pa kuru krustneši devās palīgā mežotniešiem, tika dēvēta par Missa. 15.—17. gadsimtos Indriķa hronikas norakstos šīs upes nosaukums bija kļuvis par Mussa, tāpēc tulkotāji J. G. Arnts un A. Hanzens nešaubījās, ka apraksts attiecas uz Lielupi, jo pēdējā rodas, Mūsai saplūstot ar Mēmeli. Lielupes vāciskais nosaukums Semgaller - Aa bija vēlākajos gadsimtos radies upes platākās daļas nosaukums lejpus no Bauskas pils, kura vietā latvieši lietoja mūsdienu nosaukumu "Lielupe".

Pēc Indriķa hronikas senākā varianta atklāšanas 19. gadsimta vidū, kur Mussa vietā bija Missa, daļa autoru (Pabst 1867; Arndt 1874) par šo upi sāka uzlūkot nevis Lielupi, bet Misu. Vēlāk rūpīga hidronīmu analīze neradīja šaubas, ka hronikā ir domāta Lielupe, ko augšgalā lietuvieši (seno zemgaļu ietekmē) vēl arvien sauca par Mūšu. [1]

Savukārt 1254. gada Upmales dalīšanas līgumā Lielupe saukta par aque, que dicitur Semegallera - upi, ko sauc par Semegallera - no vācu: Semigaller Aa. No teksta noprotams, ka arī Mūsas upi toreiz dēvēja šajā pašā vārdā.[2]

1413. gadā Žilbērs de Lanuā, ceļodams uz Rīgu cauri Kurzemei, sauca Lielupi par Camegalzaru (no vācu: Semigaller Aa): "divas jūdzes atstatumā no Rīgas es cēlos pāri platai upei, ko sauc par Tzamegaelzara, un nonācu Rīgā."[3] Līdz pat 1697. gadam Lielupe ietecēja Daugavā, bet kādas stipras vētras laikā Lielupe pie tagadējās Bolderājas pārrāva kāpas un pa tagad aizsērējušo Ziemeļupes līča turpinājumu ietecēja tieši Rīgas jūras līcī.

1755. gadā Lielupe izlauzās uz jūru tagadējā ietekas vietā. Senākā Lielupes lejas daļa līdz tās agrākajai ietekai Daugavā tiek saukta par Buļļupi, kas, iespējams, ir viens no Lielupes lejteces senajiem nosaukumiem.

Zivis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielupē mīt plauži, līdakas, raudas, asari, zandarti, līņi, salates, vimbas, zuši. Sevišķi liela makšķernieku rosība vērojama pavasarī vimbu laikā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]