Eduards Totlēbens

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Francis Eduards fon Totlēbens
Эдуард Иванович Тотлебен
Francis Eduards fon Totlēbens
Personīgā informācija
Dzimis 1818. gada 20. maijā
Jelgavā
Miris 1884. gada 1. jūlijā (66 gadi)
Badzodenē, Vācijā
Tautība vācbaltietis

Francis Eduards fon Totlēbens (Franc Eduard Graf von Tottleben (Todleben), krievu: Эдуард Иванович Тотлебен; 1818. gada 20. maijs1884. gada 1. jūlijs) - Latvijā dzimis vācbaltiešu izcelsmes Krievijas impērijas armijas ģenerālinženieris, cietokšņu būves speciālists, militārais teorētiķis.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1818. gada 8. maijā (pēc jaunā stila, 20. maijā) Jelgavā. Tēvs Johans Henrihs Totlēbens (1781.-1855.), vecas tīringiešu muižnieku dzimtas Kurzemes atzara pārstāvis (slavenā grāfa Gotlība Totlēbena radinieks), 2. ģildes tirgotājs. Māte Anna Sibilla, dzimusi Candere (Anna Sybilla Zander). Francis mācījies kadetu skolā Rīgā, pēc tam inženieru skolā Pēterburgā (1832.-1836.). Veselības problēmu dēļ skolu neabsolvēja, toties karjera armijas inženiertehniskajos spēkos bija spīdoša. 1878. gadā (25 gadu jubilejā kopš atskanējusi pirmā Sevastopoles aizstāvēšanas zalve Krimas karā) iecelts par grāfu. 1879. gadā Odesas ģenerālgubernators. 1880.-1884. Ziemeļrietumu apgabala (Viļņas) ģenerālgubernators. Slavens ir skaistais parks Totlēbena īpašumos pie Ķēdaiņu pilsētas, kur viņš uzcēla pili un minaretu. Miris 1884. gada 19. jūnijā (pēc jaunā stila 1. jūlijā) Badzodenā, Vācijā, netālu no Frankfurtes pie Mainas. Apbedīts Ķedainu luterāņu baznīcas kapsētā, pēc tam pārapbedīts Brāļu kapos Sevastopolē.

Militārā karjera[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Armijā tika ieskaitīts Rīgas garnizona inženieru komandā, 1840. gadā pārcelts uz sapieru mācību bataljonu. Pēc tam nosūtīts uz Kijevas sapieru skolu.
  • 1848.-1850. kā sapieru komandas komandieris piedalījies t.s. Kaukāza karā. Pēc kara iecelts par ģenerāļa K. Šildera adjutantu.
  • 1851. gadā paaugstināts par gvardes inženieri un vadīja Pēterburgā gvardes sapieru bataljona apmācību.
  • 1854. gadā nosūtīts uz Krimas kara Donavas fronti, kur par kaujas nopelniem viņu paaugstināja par tranšejmajoru. Pēc tam Totlēbenu pārcēla uz Sevastopoles fortifikācijas nocietinājumu izbūves organizēšanu. Tika paaugstināts par ģenerāladjutantu (dienesta statuss, ko piešķīra tikai ģenerāļiem un ģenerālleitnantiem, uzņemot tos imperatora svītā).
  • 1856. gadā atgriezās Pēterburgā vadīt Kronštates cietokšņa modernizēšanu.
  • 1859. gadā iecelts par kara ministrijas inženierlietu departamenta vadītāju.
  • 1863. gadā iecelts par armijas ģenerālinspektora vietnieku, teorētiski pamatoja un vadīja Krievijas impērijas rietumu cietokšņu izbūvi un modernizāciju Nikolajevā, Dinaburgā, Viborgā, Sveaborgā, Ņevas un Daugavas grīvās.
  • 1871.-1875. gados vadīja Krievijas impērijas pierobežas fortifikācijas būvju modernizēšanu.
  • 1876. gadā iecelts par Melnās jūras piekrastes aizsardzības organizatoru.
  • 1877. gada 2. septembrī, kara ar Osmaņu impēriju laikā norīkots uz Pļevnu, glābt armiju no iestrēgšanas ieilgušā aplenkumā. Pēc Pļevnas ieņemšanas Totlēbenu iecēla par austrumu grupas komandieri, bet 1878. gada februārī par frontes virspavēlnieku. Par nopelniem šajā karā apbalvots ar 2. pakāpes Sv. Jura ordeni (орден св. Георгия 2-й ст.), Apustuļa Andreja ordeni (орден св. Андрея Первозванного).
  • 1879. gadā Odesas kara apgabala karaspēka virspavēlnieks.

Sarakstītie kara teorijas darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Défense de Séwastopol (Pēterburga, 1864)