Vācijas impērija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vācijas impērija 1871.-1918.
Vācijas impērijas lielais ģerbonis
Vācijas impērijas mazais ģerbonis

Vācijas impērija (vācu: Deutsches Kaiserreich) tika nodibināta 1871. gada 18. janvārī, beidza pastāvēt 1918. gada 9. novembrī, kad pēc revolūcijas sākšanās imperators Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā. Formāli pēc nacistu partijas nākšanas pie varas tika atcelta Veimāras republikas konstitūcija un formāli atjaunota Vācijas impērija, tādēļ vēstures literatūrā pēc analoģijas ar Francijas vēsturi, ķeizariskās Vācijas impērijas periodu (1871-1918) reizēm dēvē par "Otro impēriju".

Šajā nozīmē Vācu nācijas Svētā Romas impērija (962-1806) tiek saprasta kā "Pirmā impērija" vai "Vecā impērija" (Altes Reich), Veimāras republika kā "Pirmā republika", bet nacistiskā Vācija (1933-1945) kā Trešā impērija (reihs).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Vācijas impērijas izveidošanai tās teritorija sastāvēja no 39 neatkarīgām valstiņām. 1834. gadā vācu zemes apvienojās Prūsijas muitas savienībai. Sāka būvēt dzelzceļu starp Firti un Nirnbergu. 1847. gadā, liberālisma uzplūdu rezultātā Frankfurtē sanāca Vācu valstu savienības parlaments, taču, deputātu pieredzes trūkuma dēļ, tā darbība bija neefektīva. Apspriešanai tika izvirzīta ideja par vācu valstu apvienošanu vienā lielvalstī, izvirzot Prūsijas karali kā imperatora kandidātu, taču lielākā daļa vācu firstu tam nepiekrita (gan Austrija, gan Prūsija cīnījās par līdera lomu vācu valstu vidū).

1858. gadā par Prūsijas karali kļuva Vilhelms I, kura valdīšana pielīdzināma viktoriānismam Anglijā - buržuā uzplaukums. 1862. gadā par Prūsijas kancleru iecēla Oto fon Bismarku.

Nacionālisma uzplūdos Šlēzvigas un Holšteinas vācieši sāka pieprasīt apvienošanos ar pārējām vācu zemēm. 1864. gadā Prūsija atņem Dānijai Holšteinu, Šlēzvigu un Lauenburgu. 1866. gadā Prūsija izprovocē karu ar Austriju - rezultātā Vācijas dienvidos izformēja vācu valstu Reinas savienību, kas ievērojami samazināja Austrijas ietekmi uz vācu valstīm. 1867. gadā Prūsija izveidoja Ziemeļvācijas valstu savienību (Austrija pārtapa par Austroungāriju).

1870. gadā fon Bismarks izprovocēja Franciju uz karu par Spānijas mantojumu - 1871. gadā Prūsija sakauj Franciju, anektē Elzasu un Ziemeļlotringu.

Impērijas dibināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas impērijas pasludināšana

1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī, netālu no Parīzes, Prūsijas karalis Vilhelms I tika pasludināts par Vācijas imperatoru. Iepriekš neatkarīgās vācu valstiņas saglabāja zināmu autonomiju un savas valdošās dinastijas, taču politiskā un militārā kontrole pārgāja federālās valdības un kanclera rokās.

Impērija 1871.-1918. g.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fon Bismarks cīnījās ar konservatīvajiem katoļiem (Kulturkampf), realizēja vairākas liberālas reformas. 1878. gadā izdeva likumu, kas aizliedza sociālistu partiju darbību. Tika pieņemti likumi par slimo kasēm un apdrošināšanu pret negadījumiem darbā. 1879. gadā uzlika paaugstinātu ievedmuitu no Krievijas importētajai labībai un no Lielbritānijas importētajām rūpniecības precēm. Strauji attīstījās smagā rūpniecība.

1897. gadā sāka būvēt kara floti.

1890. gadā atcēla pretsociālistu likumus, sociāldemokrāti Reihstāgā ieguva 20%, fon Bismarks atkāpās no amata, jo uzskatīja. ka Vilhelms II neļauj viņam pilnvērtīgi strādāt.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas impērijas karogs

1884. gadā Vācija aktīvi sāka cīņu par kolonijām, un ieguva tās Dienvidāfrikā, Austrumāfrikā un Jaungvinejā. 1896. gadā Vilhelms II pasludināja Vāciju par pasaules lielvaru.

Vācija bija ļoti ieinteresēta status quo saglabāšanā, lai varētu mierīgi attīstīt savu saimniecību. Tāpēc Bismarks sāka aktīvi veidot alianses (t.s. Bismarka alianšu sistēma), lai vēl vairāk nostiprinātu Vīnes sistēmu:

  • 1873. gadā tika izveidota triju imperatoru savienība (Krievijas impērija, Vācijas impērija, Austroungārijas impērija. Tās mērķis bija normalizēt Krievijas un Austrijas attiecības, kā arī izolēt Franciju. 70. gadu beigās Krievija sakāva Osmaņu impēriju, kas Balkānos izjauca līdzsvaru starp Krievijas un Austrijas ietekmi. Tika sasaukta Berlīnes konference, kas deva tiesības Austrijai anektēt Bosniju-Hercegovinu. Tas ļoti nepatika Krievijai.
  • 1879. gadā Vācija un Austrija noslēdza divsavienības līgumu (kas pastāvēja līdz 1882. g.), kura mērķis bija piebrezēt Krievijas aktivitātes. Vēlāk šim līgumam pievienojās Itālija, kuru ļoti nopietni uztrauca Francijas aktivitātes Ziemeļāfrikā (šī trejsavienība pastāvēja līdz 1895. gadam).
  • 1882. gadā noslēdza jaunu triju imperatoru savienību (kas bija spēkā līdz 1887. g.): ja viena no līgumslēdzējām pusēm karos ar ceturto, pārējie divi neiejauksies - vispārēja neitralitāte jebkura kara gadījumā. Tā mērķis bija normalizēt Krievijas un Austrijas attiecības.
  • 1887. gadā noslēdza Krievijas un Vācijas pārapdrošināšanas līgumu - neuzbrukšanas paktu. 1890. gadā Bismarks atkāpās no amata. Jaunais imperators Vilhelms I nepagarināja šo līgumu ar Krieviju, kā rezultātā Krievija sāka kontaktēt ar līdz šīm diplomātisko izolēto Franciju. 1891.gadā tika izveidota Krievijas-Francijas alianse. Francijas uzsāka diplomātiskās aktivitātes Lielbritānijas virzienā, un panāca vienošanos: Francija atteicās no savas ietekmes Ēģiptē, lai gūtu rīcības brīvību Marokā. Tā rezultātā Tanžera nonāca Francijas, Lielbritānijas un Spānijas kopīgā valdījumā, bet pārējā Maroka - Francijas valdījumā. Šajās aktivitātēs Vācijas impērija tika ignorēta, kas liecināja par diplomātiskās izolācijas sākšanos. Reaģējot uz to, Vācija sāka aktīvi attīstīt rūpniecību un bruņoties.

1914. gadā Vācijas impērija iesaistās 1. Pasaules karā.

Zaudējums karā un izpostītā tautsaimniecība sagrāva pēdējās pavalstnieku lojalitātes paliekas. 1918. gada 9. novembrī, kad Ķīlē sākās kreiso matrožu sacelšanās, imperators Vilhelms II atteicās no troņa un devās trimdā.

Vācijas imperatori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vilhelms I Hohencollerns (Wilhelm I, Wilhelm Friedrich Ludwig Hohenzollern, 1797.-1888.), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 18.01.1871.-09.03.1888. g.
  • Frīdrihs III Hohencollerns (Friedrich III, Wilhelm Nikolaus Karl Hohenzollern, 1831.-1888.), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 09.03.1888.-15.06.1888. g.
  • Vilhelms II Hohencollerns (Wilhelm II Hohenzollern, 27.01.1859.-04.06.1941.), Vācijas imperators un Prūsijas karalis 1888.-1918. g.