Kakapo

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kakapo
Strigops habroptilus
Kakapo
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Papagaiļveidīgie (Psittaciformes)
Virsdzimta Jaunzēlandes papagaiļi (Strigopoidea)
Dzimta Kakapo dzimta (Strigopidae)
Suga Kakapo (S. habroptilus)
Kakapo vēsturiskā izplatība.
  Maksimālā izplatība kopš 1840

Kakapo (Strigops habroptilus) ir papagaiļveidīgo kārtas putns, kurš dzīvo tikai Jaunzēlandē, vienīgais savā dzimtā. Pēc ārējā izskata tas mazliet atgādina pūci, tamdēļ to dažreiz dēvē arī par pūčpapagaili. Kakapo ir viens no apdraudētākajiem papagaiļiem pasaulē.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maoru valodā kākāpō nozīmē "nakts papagailis".

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķermenis masīvs un spēcīgs. Īsos spārnus izmanto vienīgi planēšanai. Garums no 50 — 60 cm, masa līdz 3,5 kg. Apspalvojums mīksts, olīvzaļš, ar melnu rakstu. Spārni klāti dzeltenīgām svītrām. Mātītēm ir mazliet gaišāks apspalvojums nekā tēviņiem. Knābis masīvs, pie pamatnes apaudzis ar brūnām, spurainām spalvām, kas kalpo kā maņu orgāni.

Šādi grāmatā "Ķengurēna ceļš" kakapo apraksta Džeralds Darels: "Kakapo mēdz dēvēt par pūčpapagaili, un šis nosaukums viņam labi piedien... Kakapo ir liels putns — lielāks par plīvurpūci, apspalvojums viņam ir skaistā, dūmakaini pelēkzaļā krāsā ar melniem punktiņiem. Viņa "seja" ir plakana un plata kā pūcei, no tās jums lūkojas pretī divas ļoti lielas, tumšas acis". Uz līdzību ar pūcu norāda arī sugas latīniskais nosaukums — strigos ("pūce") un opsis ("seja").

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kādreiz bija plaši izplatīts Jaunzēlandē. Mūsdienās sastopams trīs nelielās salās Dienvidsalas piekrastē.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakapo ir vienpatis. Aktīvs krēslā un naktī. Lielāko laika daļa pavada zemajā paaugā, kurā iemin takas. Ar smaržu iezīmē savu teritoriju, kuru pamet vienīgi, dodoties riestot vai baroties. Lūkojoties no augšas, viņa dzīvesvieta liekas viscaur celiņu šķērsota.

Dienā slēpjas koku dobumos un klinšu plaisās vai izkašņā kritušās lapas. Sūnu zaļās lapas palīdz saplūst ar apkārtni — zaļām papardēm un ar sūnu apaugušiem koka stumbriem.

Veikli kāpjas kokā, jo viņam ir ļoti spēcīgas kājas, ar kurām tas stingri turas pie stumbra un zariem. Nespēj ar saviem īsajiem spārniem lidot, taču, rāpjoties kokā, izmanto tos līdzsvara noturēšanai. Ja pūčpapagailis atraujas no augsta zara, viņš spēj planēt līdz 100 metriem.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pārtiek no dažādām ogām. Labprāt ēd zāles stiebrus un dažādas saknītes. No zāles kumšķīša izmeklē tikai mīkstās un sulīgās daļas. Ēdienkarti papildina papardes, sūnas, sēnes, rieksti, sēklas.

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadu jauns pūčpapagailis.

Kakapo ir vienīgā papagaiļu suga, kas ik gadu riesto vienā un tajā pašā vietā. Tēviņš vispirms atrod un iekārto savu dejas vietu, nomīņā zāli un cītīgi novāc visus traucēkļus.

Pēc tam pūčpapagailis izkašņā vairākas nelielas bedrītes, kuru diametrs ir 40 - 50 cm. Putns sabož spalvas un, raidot klusas skaņas, peras vienā no šīm bedrītēm. Pēc tam viņš piepūšas un skaļi burkšķ. Šī skaņa, kas pastiprinās, rezonējot izkašņātajā bedrē, aizskan tālu ielejā. Šī vilināšana ilgst vairākas stundas, līdz parādās mātīte.

Pēc pārošanās mātīte izkašņā ligzdu starp koka saknēm un izklāj to ar pūkām un smalkiem zariņiem. Perējumā parasti ir divas līdz četras olas, kuras perē mātīte.

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms maoru ierašanās ap 1280. gadu, kakapo bija plaši izplatīts visā Jaunzēlandē. Līdz ar pirmajiem ieceļotājiem salās nonāca žurkas un suņi, kas iznīcināja pūčpapagaiļu mazuļus. Arī iezemieši medīja un ēda šos putnus, bet no skaistajām spalvām darināja apmetņus. Šāds apmetnis liecināja par bagatību un augstu stāvokli sabiedrībā.

Kakapo likteni XIX un XX gadsimtā izšķīra eiropiešu ievazātie kaķi, seski, sermuļi, zebiekstes. Pret plēsējiem bija neaizsargāti gan pieaugušie putnu, gan viņu mazuļi un olas. Vienlaikus sākās mežu iznīcināšana, un papagaiļi zaudēja savu dabisko vidi.

Izzušanu paātrināja sugas lēnais vairošanās cikls. Pūčpapagailis ligzdo reizi gadā, bet tikai tad, ja ir pieeajms bagātīgs barības avots. Putnēni uzturas ligzdā trīs mēnešus. Ja ligzdai kāds tuvojas, viņi nevis tup klusu, bet skaļi čiepst, tā pisaistot svešinieku uzmanību un kļūstot par vieglu laupījumu plēsējiem.

Pirmie aizsardzības pasākumi tika veikti jau 1891. gadā, taču tie bija neveiksmīgi. Ziemeļsalā suga izzuda ap 1920. gadu. 50. gados kakapo bija sastopams tikai dažos Dienvidsalas kalnu apgabalos un Stjuarta salā. 1977. gadā šajā salā bija ap 200 putnu, taču drīzumā kaķi iznīcināja pusi no populācijas. Tā kā nebija iespējams atbrīvoties no kaķiem tik lielā salā, atlikušos pūčpapagaiļus pārveda uz mazākām, no plēsējiem un žurkām brīvām salām, kurās mitinās ap 130 šīs sugas putnu.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • The complete encyclopedia of birds and birds migration. Christopher M. Perrins & Jonathan Elphick. Marshall edition, 2003. ISBN 0-7858-1667-4