Papagaiļveidīgie

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Papagaiļveidīgie
Psittaciformes, (Wagler, 1830)
Ara macao
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Apakšklase Īstie putni (Neornithes)
Infraklase Neognati (Neognathae)
Kārta Papagaiļveidīgie (Psittaciformes)
Izplatība
Parrot range.png
Iedalījums

Papagaiļveidīgie (Psittaciformes) ir viena no putnu klases (Aves) kārtām, kas pieder neognatu infraklasei (Neognathae). Pasaulē ir 353 papagaiļveidīgo sugas.

Papagaiļi sastopami abu pusložu tropu un subtropu joslā. Lielākais sugu skaits ir Austrālijā, dienvidrietumu Āzijā un Amazones baseinā Dienvidamerikā.

Papagaiļi dzīvo parasti ilgāk nekā lielākā daļa dzīvnieku. Ir reģistrēts, ka papagailis nodzīvo pat 82 gadus.

Izskats un uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papagaiļi ir viena no vislabāk atpazīstamākām putnu grupām. Neraugoties uz izmēru atšķirību — to garums svārstā no 10 līdz 101 cm — visi viņi ir ārēji līdzīgi. Tiem ir liela galva, spilgts apspalvojums, īss, spēcīgs, izteikti izliekts āķveidīgs knābis. Knābi bieži izmanto, lai kāpelētu pa zariem vai turētos tajos. Parasti abu dzimumu pārstāvji ir līdzīgi, taču dažu sugu apspalvojumam raksturīgs dzimumu dimorfisms.

Spārni parasti ir šauri un smaili, tādēļ papagaiļi spēj ātri lidot un gaisā veikli manevrēt. Papagaiļi bieži pulcējas lielos, trokšņainos baros, kuros putni sazinās atsaucoties, balsīm variējot no skarbiem ķērcieniem līdz spalgiem spiedzieniem. Vairums sugu veido ilglaicīgus nemainīgus pārus.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz visi papagaiļi ēd tikai augu barību — sēklas, riekstus, augļus, nektāru un ziedus. Barojoties bieži izmanto arī kājas — barību satver ar pirkstiem un tur tā, lai to varētu apstrādāt ar knābi. Kaut gan vairums papagaiļu barojas kokos, daudzas sugas pēc barības mēdz nolaisties arī uz zemes.

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papagaiļveidīgo kārta (Psittaciformes)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • The complete encyclopedia of birds and birds migration. Chritopher M. Perrins & Jonathan Elphick. Marshall edition, 2003. ISBN 0-7858-1667-4