Katiņas slaktiņš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Trīs krustu memoriāls Šventokšižas kalnos.

Katiņas slaktiņš, zināms arī kā Katiņas meža slaktiņš (poļu: zbrodnia katyńska, 'Katiņas noziegums'), bija poļu iedzīvotāju masveida nāvessoda izpilde pēc Padomju varas iestāžu rīkojuma 1940. gada 5. martā.[1] Aptuvenais upuru skaits bija 22 000, visbiežāk tiek minēts 21 768.[2] Upuri tika nogalināti Katiņas mežā, Kaļiņinas un Harkovas cietumos un citur.[3] Apmēram 8000 no tiem bija poļu virsnieki, kas tika saņemti gūstā 1939. gadā PSRS iebrukuma Polijā laikā, pārējie bija poļi, kas bija tikuši arestēti par "spiegošanu, sabotāžu vai bija žandarmi, zemes īpašnieki, fabriku īpašnieki, advokāti, mācītāji un ierēdņi".[2]

Tā kā Polijas karaklausības sistēma noteica visiem neatbrīvotajiem universitāšu absolventiem kļūt par rezerves virsniekiem[4], Padomju spēkiem izdevās sagustīt lielu daļu Polijas inteliģences un ebreju, ukraiņu, gruzīnu[5] un baltkrievu inteliģenci ar Polijas pavalstniecību.

Sākotnēji apzīmējums "Katiņas slaktiņš" attiecās uz Polijas militāro virsnieku no Kozeļskas karagūstekņu nometnes iznīcināšanu Katiņas mežā pie Katiņas un Gņezdovas (aptuveni 19 km uz rietumiem no Smoļenskas Krievijā). Tagad to izmanto, lai apzīmētu vienlaicīgo karagūstekņu iznīcināšanu arī ģeogrāfiski attālajā Starobeļskā un Ostaškovā,[6] un politieslodzīto iznīcināšanu Rietumbaltkrievijā un Rietumukrainā[7], kuri tika nošauti pēc Staļina rīkojuma Katiņas mežā, NKVD (krievu: Народный комиссариат внутренних дел) galvenajā mītnē Smoļenskā, Smoļenskas lopkautuvē[1] un cietumos Kaļiņinā (Tverā), Harkivā, Maskavā un citās padomju pilsētās.[2]

Pēc iebrukuma 1941. gadā Nacistiskā Vācija 1943. gadā paziņoja par masu kapu atrašanu Katiņas mežā. Paziņojums noveda pie diplomātisko attiecību pārtraukšanas starp PSRS un Polijas trimdas valdību Londonā. PSRS turpināja noliegt iznīcināšanu līdz 1990. gadam, kad tā beidzot atzina NKVD veiktos noziegumus un sekojošo noklusēšanu.[2][8] Krievijas valdība atzina padomju varas atbildību par slaktiņiem, bet neatzina to par kara noziegumu vai genocīda aktu. Šis atzinums pieprasītu joprojām dzīvo nozieguma veiceju tiesāšanu, ko pieprasīja Polijas valdība.[2][9] Turklāt Krievijas valdība neatzīst upurus par Staļina represiju upuriem, kas neļauj tos formāli reabilitēt.

Ieskaņa[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas sagūstītie poļu karagūstekņi PSRS iebrukumā Polijā.
Lavrentija Berijas 1940. gada 5. marta ziņojums Josifam Staļinam, piedāvājot poļu virsnieku iznīcināšanu.
Nacistu propagandas plakāts, kas attēlo poļu armijas virsnieku nošaušanu Padomju karavīru izpildījumā ar uzrakstu slovāku valodā "Katiņas mirušo mežs".

1939. gada 17. septembrī Sarkanā armija no austrumiem iebruka Polijā, pārkāpjot Polijas-Padomju Savienības neuzbrukšanas paktu. Šis uzbrukums notika brīdī, kad Polijai jau bija uzbrukusi Nacistiskā Vācija no rietumiem. Vācijas uzbrukums sākās jau 1939. gada 1. septembrī. Tajā pašā laikā Lielbritānija, ar kuru Polijai bija noslēgts kopīgs aizsardzības līgums, kā arī Francija, ar kuru bija noslēgta militārā alianse, kura noteica, ka sniegs palīdzību, ja kādai no valstīm uzbrūk, piemēram, kā Vācija uzbruka Polijai, neuzsāka pilnīgi nekādu darbību pret vāciešiem. Protams, arī Padomju armija uzsāka uzbrukumu Polijai, kurš bija jau izplānots, iepriekš noslēdzot starp abām uzbrūkošajām valstīm Molotova-Rībentropa paktu, kurā tika sadalīta arī Polijas teritorija. Sarkanā Armija ātri ielauzās Polijas teritorijā, jo nejuta lielu pretestību no poļiem. No 250 000[10] līdz 454 700[11] poļu kareivji kļuva par gūstekņiem un tika internēti. Lielākā daļa tika atbrīvota gandrīz uzreiz, bet 125 000 tika nosūtīti uz iekšējās drošības organizācijām (uz NKVD). Pēc pārbaudēm NKVD 42 400 karavīri atkal tika ātri atbrīvoti. Šie gandrīz 170 000 atbrīvotie kareivji pēc etniskās piederības bija baltkrievi un ukraiņi, kuri dienēja Polijas armijā. 43 000 kareivji, kuri bija dzimuši Rietumpolijā, tajā brīdī Vācijas okupētajā teritorijā, tika nosūtīti vāciešiem. 19. novembrī NKVD bija aptuveni 40 000 karagūstekņi: 8500 virsnieki, 6500 policijas virsnieki un 25 000 kareivji.

Oriģinālie dokumenti[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autentiskas Padomju dokumentu kopijas, kas saistītas ar Katiņas slaktiņu (otrais dokuments ir iznīcināšanas apstiprinājums, ko parakstījis Staļins, Vjačeslavs Molotovs, Kliments Vorošilovs, Anasts Mikojans, Mihails Kaļiņins un Lazars Kaganovičs)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Fischer, Benjamin B., "The Katyn Controversy: Stalin's Killing Field", Studies in Intelligence, Winter 1999—2000, last accessed on 10 December 2005
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Decision to commence investigation into Katyn Massacre, Małgorzata Kużniar-Plota, Departamental Commission for the Prosecution of Crimes against the Polish Nation, Warsaw 30 November 2004, (Internet Archive) (also see the press release online), last accessed on 19 December 2005, English translation of Polish document
  3. Data combined from Shelepin's letter to Khrushchev and Soviet data from 03.12.1941 UPVI note in Katyn. 1940—2000, Moscow, "Ves' mir", 2001, pp. 384, 385)
  4. "ustawa z dnia 9 kwietnia 1938 r. o powszechnym obowiązku wojskowym (Act of April 9 1938, on Compulsory Military Duty)". Dziennik Ustaw 25 (220). 1938.
  5. Starp tiem ģenerālmajoru Aleksandru Čheidzi, ko nacisti nodeva PSRS, saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu; cf. (poliski) Justyna Jakubowska (2007). Prezydenci Polski i Gruzji odsłonili pomnik gruzińskich oficerów w Wojsku Polskim. kaukaz.pl. Atjaunināts: 2007-09-22.
  6. Zawodny, Janusz K., Death in the Forest: The Story of the Katyn Forest Massacre, University of Notre Dame Press, 1962, ISBN 0-268-00849-3 partial html online
  7. Excerpt from the minutes No. 13 of the Politburo of the Central Committee meeting, shooting order of March 5, 1940 online, atsauce 2008. gada 10. jūnijā, oriģināls krieviski un anglisks tulkojumsginal in Russian with English translation
  8. BBC News reportāža: Russia to release massacre files, 2004. gada 16. decembrī online
  9. Mosnews reportāža: Katyn Massacre Was Not Genocide — Russian Military Prosecutor, 11.03.2005 online
  10. Молотов на V сессии Верховного Совета 31 октября цифра «примерно 250 тыс.»
  11. Отчёт Украинского и Белорусского фронтов Красной Армии Мельтюхов, с. 367. Veidne:Waybackdate

Koordinātas: 54°46′N 31°47′E