Molotova—Ribentropa pakts

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Molotova-Ribentropa paktā plānotās teritoriālās izmaiņas (pa kreisi) un to izpilde 1940. gadā (pa labi).
1939. gada 19. septembrī PSRS publicētā Polijas sadalīšanas karte, kas atspoguļo sākotnējo vienošanos.

Molotova—Ribentropa pakts, pazīstams arī kā Hitlera—Staļina pakts, Ribentropa—Molotova pakts, Nacistu—Padomju pakts, kura oficiālais nosaukums bija Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS (krievu: Договор о ненападении между Германией и Советским Союзом, vācu: Deutsch-sowjetischer Nichtangriffspakt), bija neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS. To 1939. gada 23. augustā Maskavā parakstīja PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas Ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops.

Pakts garantēja PSRS neitralitāti kara gadījumā starp Vāciju un Poliju vai Rietumu sabiedrotajām valstīm. 1940. gada 28. septembrī pakts tika papildināts ar draudzības līgumu starp PSRS un Trešo reihu, kas mainīja ietekmes zonu robežas. Vācija ieguva Ļubļinas un Varšavas apgabalus, bet PSRS, samaksājot naudas kompensāciju, Lietuvu. Neuzbrukšanas un draudzības līgumi bija spēkā līdz 1941. gada 22. jūnijam, kad Vācija uzbruka PSRS. Šī pusotra gada laikā PSRS bija aktīva Vācijas sabiedrotā nodrošinot to ar stratēģisko aizmuguri kara vešanai pret Rietumiem un piegādājot karam nepieciešamās izejvielas.

Vācijas vajadzības karam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tuvojoties karam, Hitlers un Staļins centās uzlabot savas stratēģiskās pozīcijas Baltijā un Balkānos. Staļins izmantoja kara draudus Eiropā, lai sasniegtu savus mērķus. Tā kā Rietumu sabiedrotie nevēlējās piekrist visām viņa prasībām, Staļins piekrita Hitlera piedāvājumam par ietekmes sfērām.

Ņemot vērā modernā kara vajadzības, Hitleram pirms tā sākuma bija nepieciešams nodrošināt armijai svarīgo izejvielu piegādes. Vācija importēja 66% dzelzs rūdas, 25% cinka, 50% svina, 70% kapara 95% niķeļa, 66% naftas, 80% gumijas, 10-20% pārtikas produktu [nepieciešama atsauce].

Britu kara plānotāji uzskatīja, ka Vāciju būs gandrīz neiespējami uzvarēt, ja tā nodrošinās kontroli pār šīm izejvielām. Tāpēc pirms kara sākuma Donavas baseina valstis nonāca Vācijas ekonomiskajā atkarībā un tika noslēgta militāri-politiskā alianse ar PSRS, kas nodrošināja Vācijai stratēģisko aizmuguri karā pret Poliju un Rietumu valstīm.[1]

Līguma sagatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gada 28. jūnijā Vācijas vēstnieks Maskavā Šulenburgs tikās ar Molotovu un izteica piedāvāumu uzlabot abu valstu attiecības. 1939. gada jūlija beigās Berlīnē sākās Vācijas un PSRS diplomātiskās apspriedes par ekonomisko sadarbību un savstarpējo neuzbrukšanu, kurās piedalījās Molotovs, Astahovs, Ribentrops un Šnurre. 26. jūlija sēdē Vācijas Austrumeiropas jautājumu ministrs K.Šnurre PSRS vēstniekam G. Astahovam pauda Vācijas nostāju par to, ka jārespektē Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas neatkarība. Tomēr tālākajās sarunās PSRS panāca, ka 1939. gada 3. augustā Vācija pauda gatavību piekāpties PSRS interesēm Baltijas valstu un Somijas teritorijās.

Pēc Vācijas vēstnieka Šulenburga un PSRS ārlietu ministra Molotova sarunām par līguma detaļām 17. augustā tika izplatīta nota par Vācijas gatavību parakstīt neuzbrukšanas līgumu ar PSRS. Pēc abu pušu mutiskas vienošanās Vācijas Ārlietu ministrijas sekretārs sagatavoja nākamās vienošanās tekstu, kas bija jāparaksta Maskavā.[2] Sarunu laikā 1939. gada augustā PSRS koncentrēja pie Baltijas valstu robežām karaspēku, kura skaitliskais lielums oktobrī sasniedza ap 200 000 sarkanarmiešu ar aviāciju un tankiem, kas daudzkārt pārsniedza Igaunija, Latvijas un Lietuvas armijas karavīru skaitu un bruņojumu. Karaspēka koncentrācija bija labi zināma Vācijas izlūkdienestam. Padomju aviācija regulāri pārkāpa Igaunijas gaisa telpu un izdarīja spiedienu uz šo valsti, kas noveda pie sākotnēji Igaunijas (1939. gada 28. septembrī) un pēc tam arī Latvijas (5. oktobrī) un Lietuvas (10. oktobrī) līgumiem ar PSRS par kara bāzu izvietošanu šo valstu teritorijās. Tika sperts pirmais solis uz Baltijas valstu okupāciju.

Parakstīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Molotovs paraksta neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un Padomju Savienību. Aiz viņa stāv Ribentrops un Staļins.
Staļina un Ribentropa parakstītie 1939. gada 28. septembra grozījumi slepenajos papildprotokolos.

1939. gada 23. augustā Maskavā ieradās Vācijas ārlietu ministrs J. fon Ribentrops, lai apspriestu slepenā papildprotokola detaļas. Vācijas politisko un ekonomisko interešu zonā bija iekļauta Baltijas valstu teritorija uz dienvidiem no Daugavas - Lietuva un Latvijas Kurzemes un Zemgales apgabali, PSRS interešu zonā Somija, Igaunija un Latvijas Vidzemes un Latgales apgabali. Polijas un un Rumānijas sadale sarunu sākumā nebija skaidri noteikta.

Maskavas sarunu laikā Staļins negaidīti pieprasīja izdarīt labojumus, iekļaujot PSRS politisko un ekonomisko interešu zonā arī Ventspils un Liepājas ostas. Hitlers vakarā atsūtīja telegrammu, kurā piekrita kompromisam. Naktī no 1939. gada 23. uz 24. augustu Neuzbrukšanas līgums ar papildprotokoliem tika parakstīts.

Slepenie papildprotokoli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut gan oficiāli tas bija savstarpējās neuzbrukšanas līgums, pakts saturēja trīs slepenus papildprotokolus, kuri sadalīja Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju PSRS un Vācijas interešu sfērās. Pakta rezultātā no PSRS interešu sfēras tika repatriēti vācu tautības iedzīvotāji, un tad šajās valstīs atbilstoši līgumam iebruka abu lielvalstu karaspēki - Latviju, Lietuvu un Igauniju okupēja PSRS, Polija tika sadalīta starp PSRS un Vāciju, savukārt Somija Ziemas kara rezultātā bija spiesta atdot daļu Karēlijas un Karēlijas zemes šauruma, Rumānija bija spiesta atdot PSRS Besarābiju un Bukovinu.

Teritoriālās korekcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc vērmahta Polijas kampaņas sākuma 1939. gada 1. septembrī, PSRS 9. septembrī pieņem lēmumu uzbrukt Polijai, kas tiek sākts 17. septembrī. Molotovs radio uzrunā paziņoja par PSRS-Polijas neuzbrukšanas līguma laušanu, un padomju armijas palīdzības sniegšanu brālīgajām ukraiņu un baltkrievu tautām.

Pēc PSRS iniciatīvas 28. septembrī Maskavā tika parakstīts "Padomju-vācu draudzības un robežu demarkācijas līgums" (krievu: Договор о дружбе и границе между СССР и Германией, vācu: Deutsch-Sowjetische Grenz- und Freundschaftsvertrag), kas piešķīra Vācijai lielāku Polijas daļu apmaiņā pret Lietuvas teritoriju. [3]

Sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 13.-14. novembrī pēc Staļina iniciatīvas Berlīnē notika Molotova un Ribentropa sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm un visas pasaules sadalīšanu ietekmes zonās. Pēc Vācijas piedāvājuma PSRS pienācās Britu Indija un Vidējie Austrumi, ieskaitot Irānu un Persijas līča arābu zemes. Tomēr PSRS pieprasīja arī Turciju un Balkānu valstis, tādēļ sarunas nenoveda pie PSRS pievienošanās Vācijas-Itālijas-Japānas militārajai savienībai.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Northern European Overture to War, 1939-1941: From Memel to Barbarossa
  2. Roland G. Forster: Uunternehmen Barbarossa. Zum historischen Ort der deutsch-sowjetischen Beziehungen zwischen 1933 und Herbst 1941, 1993, S. 49.
  3. Wettig, Gerhard, Stalin and the Cold War in Europe, Rowman & Littlefield, Landham, Md, 2008, ISBN 0-7425-5542-9, page 20–21
  4. Hildebrand, Klaus. The Foreign Policy of the Third Reich, Anthony Fothergill (trans.). London: Batsford, 1973.

Ārējas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]