Leons Paegle
| ||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||
Leons Paegle (1890—1926) bija latviešu skolotājs, literāts un nelegālais komunists. Bijis Rīgas pilsētas domnieks, darbojies Komunistiskajā internacionālē kā propagandists ar segvārdu «Šķesters»,[1] aktīvs nelegālās komunistiskās preses līdzstrādnieks.[2]
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1890. gada 10. jūnijā Vidrižu pagasta «Lenčos» kalēja ģimenē. Mācījās Vidrižu pagastskolā (1899—1903), Lēdurgas draudzes skolā (1903—06) un Valmieras skolotāju seminārā (1906—1910). Pirmo dzejoli publicēja 1908. gadā. Pēc semināra beigšanas strādāja par skolotāju Krimuldas pagasta skolā (1911) un Augusta Dombrovska fabrikas skolā Mīlgrāvī; līdztekus pieņemts Dombrovska atturības biedrībā «Ziemeļblāzma».
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma pārcēlās uz Maskavu, kur studēja Alfonsa Šaņavska Tautas universitātē (1914—1917). Bija Kurzemes Zemes padomes izpildkomitejas loceklis. 1917. gadā iestājās Krievijas Sociāldemokrātiskajā (boļševiku) partijā Latviešu apvienotajā sekcijā.[3] Pēc LSPR nodibināšanās 1919. gada sākumā atgriezās dzimtenē un bija Rīgas 1. pilsētas vidusskolas pārzinis. Stučkas režīma laikā, piedāvājot savus pakalpojumus Rīgas Strādnieku deputātu padomes izpildu komitejai, uzsvēris, ka no boļševiku apvērsuma pirmajām dienām bijis Maskavas latviešu skolu padomes priekšsēdētājs un strādājis pedagoģijas sekcijā Padomju Krievijas Latviešu nacionālo lietu komisariātā, esot bijis «Maskavas komunistiskās partijas pilsētas rajona biedrs» [Krievijas Sociāldemokratiskās (boļševiku) partijas Maskavas pilsētas atsevišķa rajona komitejas loceklis], strādājis laikraksta «Rižskaja Pravda» redakcijā.[4] 1919. gadā Tautas Padomē prezidenta Jāņa Čakstes, Rīgas pilsētas galvas Gustava Zemgala un Brieža debatē apspriests, ka Paeglem, kurš atrodas boļševiku dienestā, nav jāmaksā alga no pilsētas budžeta.[5]
Par darbošanos LKP, kopā ar Ādolfu Krūmiņu un Ernestīni Liepiņu-Niedri Rīgas organizācijas nelegālajā struktūrā pie Rīgas un apkārtnes patērētāju biedrības «Produkts» un arī Tautas augstskolā, slepeni sagatavojot boļševiku propagandistus,[3] 1921. gadā Paegli apcietināja un notiesāja ar izsūtīšanu no Latvijas, tomēr spriedums tika atcelts, Saeima Paegli amnestēja.[6] 1922. gadā ievēlēts Ārpusskolas izglītības kongresu padomē un bija tās lektors. 1922. un 1925. gadā kā kreiso arodnieku kandidāts ievēlēts Rīgas pilsētas domē. Pēc amnestijas 1923. gadā vairākus mēnešus uzturējās Vācijā, 1924. gadā Itālijā. Politiskā pārvalde un valsts apsūdzība uzskatīja, ka Paegle esot braucis par boļševiku finanšu līdzekļiem pildīt Komunistiskās internacionāles uzdevumus.[7] Kad par antisemītisku bandītismu — ebreju tirgotāja noslepkavošanu pie Liepājas — nāvessodu piespriež Leona brālim, laupītāju bandas vadonim Augustam Paeglem ar segvārdu «Gustavs fon Motmillers»,[8] bet pēdējais novilcina nāvessoda izpildi ar anālajā atverē gumijas caurulē noslēptu cietuma restu zāģa afēras palīdzību, Paegle atkārtoti stājās sakaros ar Padomju Krievijas iestādēm, lai brāli, kurš arī bija aktīvs komunists, boļševiki lūgtu izdot Maskavas režīmam, ko arī panāca.[9] Pēc tam, kad Krievijas PFSR ārlietu tautas komisārs Georgijs Čičerins bija apmierinājis Paegles lūgumu notiesāto slepkavu bandas sakarā — tika izdots arī cits noziedznieks Reinholds Lindenbergs, ieceļot Augustu augstā amatā Ārlietu tautas komisariātā par čekistu,[10][11] izskanēja apgalvojumi, ka banda ir dalījusies ar Leonu Kurzemē salaupītajā mantā;[12] tiesa, banda laupījusi arī Jelgavā,[13] Ādažu, Vidrižu un Lēdurgas pagastā, būdama bāzēta Turaidas ielā Nr. 6, Rīgā.[14]
1925. gadā Paegli atkārtoti apcietināja par komunisma veicināšanu, 1925. gada martā Centrālcietumā viņu ievietoja vienā kamerā ar viņa kādreizējo skolotāju Andrievu Niedru,[15] bet 1925. gada maijā slimības dēļ pret drošības naudu atbrīvoja. 1925. gada 6. jūnijā Rīgas apgabaltiesa sāka izskatīt lietu pret Leonu Paegli, Kominternes segvārds «Šķesters», un Mangaļu pagasta piederīgo Alfrēdu Ozoliņu par publiskiem aicinājumiem uz likumīgās Latvijas Republikas varas graušanu par sacerējumiem, kas musina uz valsts iekārtas gāšanu, darbojoties nelegāli kopš 1922. gada.[16] 1925. gada oktobrī Leons Paegle vērsās Saeimas petīciju komisijā, apgalvojot, ka viņam inkriminētie noziegumi esot tie paši, par kuriem savā laikā Saeima Paegli jau amnestējusi.[6] Leona Paegles māsa Milda Paegle bija korektūras vadītāja nelegālajā laikrakstā «Cīņa». Līdztekus komunistiskajai darbībai Paegle sacerēja lugas «Gadsimtu sejas» (1921), «Iela» (1922) un pasaku lugas «Ugunsputns» (1925), «Runga, iz maisa!» (1926).
Miris 1926. gada 28. janvārī Rīgā, apbedīts Meža kapos.[17]
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No 1944. līdz 1990. gadam viņa vārdā bija nosaukta Rīgas L. Paegles 1. vidusskola, līdz 1991. gadam — Valmieras Drāmas teātris.[18] Padomju okupācijas periodos tagadējā Antonijas iela Rīgā no 1941. līdz 1994. gadam tika dēvēta par L. Paegles ielu. Pašvaldības ar viņa vārdā nosauktām ielām godina Leonu Paegli arī Kuldīgā, Valmierā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Liepājā un Siguldā. 2022. gadā likvidēts Leona Paegles ielas nosaukums Ogres novadā. 2023. gadā Leona Paegles iela pārsaukta par Vāravas ielu Saulkrastos. 2024. gada 7. novembrī Cēsu novada dome pārdēvēja Leona Paegles ielu atpakaļ vēsturiskajā nosaukumā par Ģimnāzijas ielu[19].
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- luga «Dievi un cilvēki» (1914),
- luga «Laikmijos» (teātrī 1916, publicēta 1917),
- luga «Augšāmcelšanās» (1919),
- dzejas krājums «Jauno vanagu sasaukšanās» (1921),
- stāstu krājums «Darba bērni» (1921),
- luga «Gadsimtu sejas»(1921),
- stāstu krājums «Pār sāpju slieksni» (1922),
- dzejas krājumi «Spārni» , «Karogi» (abi 1922),
- luga «Iela» (1922),
- dzejas krājumi «Cietumi nelīdz», «Leons Paegle dzejo intīmi» (1923),
- romāns «Kurš mani mīl?» (1923),
- romāns «Nāves cilpa» (1924),
- pasaku luga «Ugunsputns» (teātrī saīsināti 1925., pilnīgi 1952., grāmatā 1947.),
- pasaku luga «Runga, iz maisa!» (1926., teātrī 1927.),
- romāns «Izpostītie» (1926),
- stāstu krājums «Kas atsēdēs?» (1928),
Kopotie raksti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Leona Paegles kopoti raksti 5 sējumos (1956—1958).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvs 1536. fonds, 1. apr. 380. lieta, 21. lpp.
- ↑ Ķipers, Jūlijs «Cietumi Nelīdzēja», Karogs, Nr. 6, 1965, 145., 146. lpp.
- ↑ 3,0 3,1 Ķipers, Jūlijs «Cietumi Nelīdzēja», Karogs, Nr. 6, 1965, 145. lpp.
- ↑ «Leona Paegles goda vārds», Latvis, 1925, 22. aprīlis, 6. lpp.
- ↑ Latvijas Tautas Padomes sēdes, Nr. 4, 285. lpp.
- ↑ 6,0 6,1 «Vecās Saeimas petīciju komisija vēl darbojas: Jūrmalas kazino un Leona Paeges izraidīšana», Latvis, Nr. 1218, 1925, 21. oktobris, 6. lpp.
- ↑ «Leonu Paegli izraida», Rīgas ziņas, Nr. 237, 1925, 21. oktobris, 6. lpp.
- ↑ «Par laupītājiem-slepkavām», Brīvā Zeme, 1920, 19. maijs, 4. lpp.
- ↑ «Kāda bandīta brīnišķīgā karjera», Ilustrētais kriminālžurnāls, 1925, 19. novembris, Nr. 6, 2. lpp.
- ↑ «Slavenie darbinieki uz Pad. Krieviju», Latvijas Sargs, Nr. 210, 1922, 19. septembris, 2. lpp.
- ↑ Srebrjakova, Gaļina, «Jānis Rudzutaks», Cīņa, 1967, 8. jūnijs, 2. lpp.
- ↑ «Iekšzeme: par laupītāju un slepkavu bandu», Latvijas sargs, 1921, 9. janvāris, 2. lpp.
- ↑ «Par laupītājiem-slepkavām», Brīvā Zeme, 1920, 19. maijs, 4. lpp.
- ↑ «1920. gada bandīti tiesas priekšā», Policijas vēstnesis, 1924, 22. februāris, 3—4. lpp.
- ↑ «Leons Paegle un Andr. Niedra», Latvijas Sargs, Nr. 70, 1925, 27. marts, 1. lpp.
- ↑ «Leona Paegles «Šķestera» lietaa», Jaunākās ziņas, 1925, 5. jūnijs, 4. lpp.
- ↑ Leons Paegle nekropole.info
- ↑ «Par dažu Latvijas Republikas kultūras iestāžu nosaukumiem.». likumi.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 30. decembrī. Skatīts: 2014. gada 30. decembrī.
- ↑ Leona Paegles iela Cēsīs pārtaps par Ģimnāzijas ielu, 2024. gada 7. novembrī
|