Jēkabpils

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jēkabpils
—  Republikas pilsēta  —
Jēkabpils Vecpilsētas laukums
Jēkabpils Vecpilsētas laukums
Flag of Jēkabpils
Karogs
Jēkabpils
Ģerbonis
Jēkabpils
Red pog.png
Jēkabpils
Koordinātas: 56°29′58″N 25°52′42″E / 56.49944, 25.87833
Valsts Valsts karogs: Latvija Latvija
Pilsētas tiesības no 1670. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Jakobstadt
Administrācija
 - Tips Jēkabpils dome
 - Domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs (JRP)
Platība
 - Kopējā 25,53[1] km²
Iedzīvotāji (01.01.2014.)[2]
 - kopā 24 839
 - blīvums 973/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-52(01-06)
Tālruņu kods (+371) 652
Mājaslapa: www.jekabpils.lv

Jēkabpils ir pilsēta Latvijas dienvidaustrumu daļā, Daugavas abos krastos. Pašreizējā teritorija izveidota 1962. gadā, apvienojot Jēkabpili Daugavas kreisajā krastā ar Krustpili labajā krastā. Jēkabpils ir astotā lielākā Latvijas pilsēta 143 km attālumā no Rīgas.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tagadējās Jēkabpils teritorija Daugavas labajā krastā līdz 1211. gadam atradās Jersikas valsts Asotes pilsnovadā, bet kreisā krasta daļā mita sēļi.

Livonijas konfederācijas laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1211. gadā bīskaps Alberts Asotes pilsnovadu pievienoja Livonijas bīskapijai, bet mežainās Daugavas pretējā krasta zemes 1218. gadā ieguva Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes, bet kopš 1254. gada - Livonijas ordenis. Jau pirms 1237. gada Rīgas bīskaps Daugavas labajā krastā nodibināja Krustpili (Kreutzburg), kas kā nocietinājums aizstāja nopostīto un pamesto Jersikas pilsētu un kalpoja par Rīgas arhibīskapijas dienvidaustrumu zemju pārvaldes centru.

Kurzemes un Zemgales hercogistes laiks[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas kara Krustpils ietilpa Pārdaugavas hercogistes daļā, bet Daugavas kreisais krasts - Kurzemes un Zemgales hercogistes daļā. Kad Otrā Ziemeļu kara laikā 1655. gadā tagadējo Baltkrievijas teritoriju ieņēma krievi, hercogiste pasludināja neitralitāti un mežainajā apvidū iepretī zviedru pakļautībā esošajai Krustpilij saradās liels skaits kara bēgļu, kas kas tur nodarbojās ar lāču dīdīšanu, ubagošanu un laupīšanu. 1655. gadā arī pirmo reizi vēstures avotos šī kara bēgļu apmetne dēvēta par slobodu (brīvciemu). Krievijas cars Aleksejs I Romanovs 1656. gada jūlijā gar Daugavu uzsāka karagājienu uz Rīgu, tādēļ zviedri pie Krustpils, Sēlpils un Kokneses nogremdēja ar akmeņiem pildītas liellaivas. Milzīgā krievu karaspēka apgāde notika pa Daugavu ar strūgām, laivām un plostiem, tādēļ sloboda izveidojās par strūdzinieku pārkraušanas punktu, kur pirms krācēm preces pārkrāva vezumos un veda pa zemes ceļu.

Pēc karadarbības beigām hercogs Jēkabs pūlējās organizēt šeit kārtību, pārceļot šurp arī tādus, kas ticības dēļ tika vajāti un bija izbēguši no Polijas-Lietuvas kopvalsts, Krievijas caristes un Zviedru Vidzemes. Pie Salas kroga, glābdamies no ticības vajāšanām savā tēvzemē, pēc 1660. gada apmetās krievu vecticībnieki. Pamazām godīgo iedzīvotāju vairākums piespieda nemierīgos elementus no slabadas pazust, un tur nodibinājās kārtība un miers. Iedzīvotāji drīzā laikā kļuva pazīstami gar visu Daugavu kā droši plostnieki un laivinieki. Salasmuižas plostnieki pazina visas krāces un klintis, viņus sāka cienīt, un viņu labklājība pieauga.

1670. gadā hercogs Jēkabs slobodai piešķīra Magdeburgas tiesības un deva vārdu Jakobstadt (tautā - Jēkabmiests), kā arī tika noteikts ģerbonis. Jaunajai pilsētai hercogs dāvināja apkārtnes zemes un tajā drīkstēja apmesties krievi, poļi un lietuvieši, arī amatpersonas bija poļi un krievi. Jēkabmiestā hercogs Jēkabs iekārtoja laivu ostu dzelzs ražojumu izvešanai, ko kausēja Biržu dzelznamā (tagad Salas pagasta "Kapeni"). Tur darbojās naglu un enkuru kaltuve, lielgabalu lietuve, kālija un ziepju vārītava, stikla, kaļķu un darvas ceplis. Tās iedzīvotāji paši ievēlēja birģermeistaru un rāti, te drīkstēja celt baznīcas un skolas. Jēkabmiestā nodibinājās krievu un poļu amati, un tirgoņi apvienojās ģildē. 6 gadus jaunatnācējiem tika atlaisti nodokļi. Pilsētas pārvalde sastāvēja no diviem birģermeistariem, četriem rātskungiem, tiesas pārziņa un rakstveža. Šeit bija bāriņtiesa, bet apelācijas tiesu sprieda Sēlpils virspilskungs. Hercoga kase ievāca nodokli - spundes naudu, izsludināja 3 gadatirgus un nedēļas tirgu - katrā ceturtdienā.

Pēc vienas versijas Jēkabpilī 1684. gada 15. aprīlī lietuviešu vai latgaliešu zemnieka Samuela Skavronska un vācietes Elizabetes Moricas ģimenē dzimusi Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par Krievijas imperatori Katrīnu I. Pēc citas versijas viņas priekšteči cēlušies no Minskas apkārtnes dzimtcilvēkiem. Abas versijas ir apvienojamas, ja pieņem, ka Skavronski bijuši Otrā Ziemeļu kara bēgļi, kas apmetušies Jēkabpils novadā.

Lielā Ziemeļu kara laikā 1700. gadā hercogisti ieņēma zviedru karaspēks, bet Jēkabpils krievu draudze 1703. gadā uzcēla jaunu pareizticīgo baznīcu. 1704. gadā krievu karaspēks pārcēlās pār Daugavu un ieņēma Jēkabpili, bet 26. jūlijā tās nomalē pie Sēlpils ceļa notika liela kauja starp zviedriem un krieviem ("Kauja pie Jēkabpils"), kurā zviedru karaspēks Ādama Lēvenhaupta vadībā sakāva daudzkārt lielāko krievu karaspēku un novērsa tā iebrukumu hercogistē.

Pēc kara un mēra laikiem atkal uzplauka tirdzniecība. Strūgas no Baltkrievijas un Lietuvas ieveda labību, linsēklas, augu eļļas, medu, taukus, tabaku, degvīnu, audumus, amatnieku darbarīkus u.c. preces par 10-12 milj. rubļu gadā. Savukārt sauszemes transports no Jaunjelgavas 1760.-1770. gados bija 8000-9000 vezumu gadā [3] Kamēr Daugava bija vaļā, gar krastu, pret straumi iedami, strūgas vilka burlaki (laivu vilcēji). Garām vijās hercoga pasta ceļš - no Jelgavas caur Fridrihštadti (tag. Jaunjelgava) uz Dignāju, Ilūksti un Grīvu. Salas krogā kurjeri mainīja zirgus un varēja atpūsties. 1764. gadā tika ierīkota pārceltuve uz Krustpili, šajā pat gadā Jēkabpilī tika dibināta pirmā aptieka.

Krustpils un Jēkabpils 18.gs. beigās (no Broces kolekcijas).

Hercogu laikos par Jēkabpils pilsoņiem uzņēma vienīgi godīgus krievu tautības iedzīvotājus. Tikai hercoga Pētera Bīrona laikā arī vāciešus. Ebrejiem bija aizliegts pat pārnakšņot. Šos noteikumus atcēla 1796. g., kad hercogvalsts un Jēkabpils tika pievienotas Krievijas impērijai.

19. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1826. gadā astronoms V. Strūve Jēkabpilī veic astronomiskos un ģeodēziskos mērījumus.

1834. g. Jēkabmiestā atvērta pirmā slimnīca - lazarete. Tā ieiet medicīnas vēsturē ar to, ka šeit 1847.g. ārpus Rīgas tiek izdarīta pirmā amputācija ar narkozi. Šajā laikā pilsētā sāk darboties teātris un bibliotēka, iesākta ielu bruģēšana un apgaismošana.

1861. g. atklāja Rīgas-Daugavpils dzelzceļu, tiek uzbūvēta Zīlānu un Krustpils stacija, tāpēc preču pārvadājumi pa Daugavu strauji samazinājās. Ienesīga nodarbošanās vēl arvien bija plostu pludināšana. 19. gs. vidū pa Daugavu gar Jēkabpili nopludināja pat 12 tūkstošus plostu gadā. 1857. gadā Jēkabpilī bija 82 loči. Jēkabmiesta tirgotāji un krodzinieki priecājas par to, ka Daugavas gultne joprojām nav padziļināta, kā bija iecerēts. Tādā veidā krāces viņiem gādā ienākumus, jo pilsētā apmetušies un dzīvo daudz garāmbraucēju. Caurbraucošie strūdzinieki un plostnieki gadā izdzer 8000 spaiņu degvīna. Turklāt jēkabpilieši pelnījās ar lāču dresēšanu - apkārtnes mežos netrūka mazo lācēnu, kurus varēja pieradināt.

1869. gadā Jēkabpilī atvērta jūrskola.

20. gadsimts[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabmiests. Lielā iela. 1920.gadi.
Skats uz Jēkabštati un Lielo ielu. 1910. gads.

20. gadsimta sākumā Jēkabpili darbojās banka, apdrošināšanas biedrība, 4 mūzikas instrumentu fabrikas, sērkociņu fabrika, tvaika dzirnavas un vērptuve, alus darītava, tipogrāfija u.c. rūpnieciskie uzņēmumi. 1. pasaules kara laikā Daugavas kreisajā krastā Krievijas armija bija izveidojusi savu placdarmu un Jēkabpilī tika sagrauti 280 nami.

1919. gadā Jēkabpils kļuva par Jaunjelgavas apriņķa administratīvo centru, pilsētā bija pārtikas un būvmateriālu rūpniecības uzņēmumi. 1932. gadā tika uzcelta Jēkabpils cukurfabrika. 1936. gadā Jēkabpilī tika uzbūvēts Aizsargu nams, tika uzcelts tilts pāri Daugavai, Krustpili ar Jēkabpili savienoja platsliežu dzelzceļa līnija, kas tālāk pa šaursliežu dzelzceļa līniju veda līdz Daudzevai, Viesītei un Neretai.

2. pasaules kara laikā tilts pār Daugavu tika uzspridzināts, līdz jauna tilta uzbūvēšanai 1962. gadam darbojās pārceltuve. 1949. gada 25. martā no Krustpils stacijas notika iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju.

1962. gadā Jēkabpils un Krustpils tika administratīvi apvienotas. Apvienotajā pilsētā darbojās šūšanas uzņēmums "Asote", Rīgas autoelektropiederumu rūpnīca, dolomīta šķembu ražotne "Dolomīts", dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca, piena kombināts, gaļas kombināts, konservu ražotne, "Lauktehnika" u.c. Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā ražošana sašaurinājās un daļa uzņēmumu tika slēgti.

Pašvaldība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils pašvaldība, arī Jēkabpils dome ir Jēkabpils pilsētas pašpārvaldes augstākā iestāde. Sastāv no 13 deputātiem, ko ievēl reizi četros gados pašvaldību vēlēšanās. Jēkabpils Domi vada Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, kas ir Jēkabpils pilsētas vadītājs, kurš pilsētas mēra amatā ir kopš 1997. gada. Jēkabpils Domē pavisam ir nodarbināti 115 darbinieki. Adrese: Brīvības ielā 120.

Demogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils ir mazākā Latvijas republikas pilsēta pēc iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāju skaits Jēkabpilī samazinās gan negatīva dabiskā pieauguma, gan migrācijas rezultātā. Tādējādi, laika periodā kopš 2007. gada iedzīvotāju skaits samazinās par vidēji 0.57% gadā. Kopš 2007. gada iedzīvotāju skaits pilsētā sarucis par 2.3%, kas ir par 0.7% mazāk nekā vidēji republikas pilsētās. Demogrāfiskā slodze Jēkabpilī 2012. gada sākumā bija 557, kas ir trešais labākais rezultāts starp republikas pilsētām - aiz Rēzeknes un Jelgavas. Tai skaitā bērnu skaits uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem ir viens no augstākajiem - 237, kamēr iedzīvotāju skaits virs darbspējas vecuma uz 1000 darbspējas vecuma iedzīvotājiem - viens no zemākajiem - 320. Bezdarba līmenis Jēkabpils pilsētā ir 9.6%.[4]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2013. gada 1. janvārī pilsētā bija 25 221 iedzīvotāju [5] vai pēc citiem datiem - 24 017 jeb 9.3% no Zemgales plānošanas reģiona iedzīvotāju skaita vai 1.17% no Latvijas iedzīvotāju skaita.[6]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
Gads Iedz.
1852 9 450
1897 9 979
1914 13 500
1925 9 182
1935 9 484
1939 9 700
1943 7 744
1959 16 695
1979 26 829
1989 30 865
1991 31 315
1997 28 473
2011[7] 26 284
2012[8] 25 883
2013[9] 25 221
2014[2] 24 839
Avots:[10]


Etniskais sastāvs[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju etniskais sastāvs Jēkabpilī pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem [11]
Latvieši (15243)
  
61.9%
Krievi (6797)
  
27.6%
Baltkrievi (737)
  
3.0%
Poļi (694)
  
2.8%
Ukraiņi (406)
  
1.6%
Cita tautība (758)
  
3.1%


Cilvēki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apskates vietas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskā apbūve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpilī atrodas 231 iela. Daudzi nami uz tām ir saglabājuši savu pirmatnējo izskatu vai arī ir tikuši pārbūvēti, vairākiem no tiem ir kultūrvēsturiska nozīme:

Dievnami[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils dievnami vēsta par laikmetu lokos noietiem ceļiem Sēlijas ticības un garīgās dzīves stiprināšanā, atklājot daudznacionālas pilsētas būtību un glabājot nezūdošas kultūrvēsturiskas vērtības. Tāpēc Jēkabpils pilsētas baznīcas ir viens no pilsētas kultūrvēsturisko apskates objektu veidiem. Pilsētas Daugavas labajā pusē jeb Krustpils pusē atrodas Krustpils luterāņu baznīca (1820), Krustpils Svētā Nikolaja pareizticīgo baznīca (1910), kā arī Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca (2004), kas ir jaunākā baznīcas celtne Jēkabpilī un viena no jaunākām katoļu draudzēm Latvijā. Pilsētas Daugavas kreisajā pusē jeb Jēkabpils pusē atrodas Svētā Nikolaja Brīnumdarītāja klostera baznīca (1774) un Svētā Gara pareizticīgo baznīca (1887), kuras iekļaujas Jēkabpils Svētā Gara klostera teritorijā; Bijusī uniātu baznīca (1783), kas atdota pareizticīgo baznīcas pārziņā; Jēkabpils Svētā Miķeļa luterāņu baznīca (1807), Jēkabpils Vecticībnieku baznīca (1862), Jēkabpils Svētās Jaunavas Marijas dzimšanas Romas Katoļu draudzes baznīca (1866), kā arī Jēkabpils Baptistu draudzes baznīca (1930). Bijusī Jēkabpils Uniātu baznīca ir viens no lielākiem Dievnamiem pilsētā, kas nedarbojas, tāpēc to var aplūkot tikai no ārpuses. Svētā Gara pareizticīgo baznīca un tajā atrodošā Jakobštates ikona ir apskatāma katru dienu, arī dievkalpojumu laikā, ievērojot klusumu. Pārējās pilsētas baznīcas ir atvērtas apmeklētājiem, iepriekš piesakoties, kā arī dievkalpojumu laikā.

Memoriālās mājas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā ir dzīvojuši daudzi ievērojami Jēkabpils un Latvijas cilvēki. Četriem no viņiem pilsētā atrodas memoriālās mājas: gleznotāju Oto un Ugas Skulmju māja Brīvības ielā 26; ērģelnieka Pētera Sīpolnieka memoriālā māja Brīvības ielā 141, keramiķa Andreja Pormaļa māja A.Pormaļa ielā 119.

Pieminekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils pilsētā kā aktīvās atpūtas objekti ir astoņi parki. Krustpils pusē ir aplūkojami: Krustpils pilsētas parks, kas atrodas pretī Krustpils kultūras namam un blakus Otrā pasaules kara memoriālam; Mācītāju dārzs - parks, kas atrodas blakus Krustpils luterāņu baznīcai; Krustpils muižas parks- pils teritorijā; 14. jūnija parks, kas atrodas blakus Krustpils Trīsvienības Romas katoļu baznīcai. Jēkabpils jeb Daugavas kreisajā pusē atrodas: Strūves parks (bijušais Kroņa dārzs), kurā atrodas Strūves ģeodēziskā loka punkts, kas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā; Kena parks, kas atrodas pie Vienības ielas, pretī Jēkabpils autoostai; Hikšteina parks, kas atrodas aiz Kena parka, tuvāk Daugavai; Meža parks, kurā atrodas Radžu dižakmens. Parks atrodas pie Radžu ūdenskrātuves, kas ir pilsētas peldvieta un ir ieguvusi Zilo karogu. Parkā atrodas veselības taka.

Muzeji un mākslas galerijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā ir apskatāmi Jēkabpils vēstures muzejs, kas atrodas Krustpils pilī, kā arī muzeja brīvdabas nodaļa — “Sēļu sēta”, kas atrodas starp Hikšteina un Kena parkiem un kura atrodas 19. gadsimta Sēlijas lauku celtnes. Iepriekš piesakoties, iespējams apmeklēt ievērojamā jēkabpilieša keramiķa Andreja Pormaļa memoriālo muzeju, kas atrodas viņa vārdā nosauktās ielas 119. namā, kurā apskatāma darbnīca, keramikas izstrādājumu ekspozīcija un unikāls kamīns. Pilsētā atrodas arī divas mākslas galerijas — "Pie Sīplonieka", kas atrodas ērģeļnieka Pētera Sīpolnieka memoriālajā mājā Brīvības ielā 141,

Plašsaziņas līdzekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētā darbojas trīs laikrakstu redakcijas - "Brīvā Daugava", kas ir Jēkabpils novada laikraksts un viens no vecākajiem iznākošajiem laikrakstiem Latvijā un "Jaunais Vēstnesis", kas ir Jēkabpils rajona neatkarīgais laikraksts. Jēkabpils pilsētas pašvaldība izdod savu avīzi "Jēkabpils Vēstis". No 2005. gada iznāk arī bezmaksas avīze "Ceturtdiena". Savukārt, no 2013.gada iznāk bezmaksas ikmēneša žurnāls "Vērtīgs", ko katru mēnesi ikviens uzņēmums un iedzīvotājs saņem savā pastkastītē un arī Aizkraukles, Madonas, Līvānu, Preiļu pilsētās žurnāls tiek izplatīts pa visām pastkastītēm. Jēkabpilī atrodas Vidusdaugavas televīzijas studija, kā arī radio studijas "Radio1", kas raida 107.0 FM diapazonā 24 stundas diennaktī Jēkabpils, Preiļu, Aizkraukles, Madonas, daļēji Daugavpils un Rēzeknes rajonos un "Divu Krastu radio", kas raida Jēkabpils, Aizkraukles, Madonas, Līvānu, Preiļu novados. Internetā informācija par Jēkabpili un tās novadu ir iegūstama informatīvajā portālā "Jēkabpils laiks".

Starptautiskie sakari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sadraudzības pilsētas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils sadraudzības pilsētas:[12]

Sadarbības partneri[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēkabpils ir Baltijas pilsētu savienības (UBC) locekle. Pilsētas sadarbības partneri:[13]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]