Latvijas Komunistiskā partija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas Komunistiskā partija
Dibināta 1919
Likvidēta 1991
Laikraksts "Cīņa"
Jaunatnes spārns Komjaunatne
Ideoloģija Komunisms
Marksisms-Ļeņinisms
Staļinisms (1922-1953)
Starptautiskās filiāles Padomju Savienības komunistiskā partija
Oficiālās krāsas Sarkana

Latvijas Komunistiskā partija bija marksistiska partija Latvijā 20. gadsimtā, valdošā partija Latvijas SPR un Latvijas PSR.

Galvenais preses izdevums — laikraksts "Cīņa".

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukumu Latvijas Komunistiskā partija (LKP) viens no Latvijas sociāldemokrātijas strāvojumiem pieņēma 1919. gadā.

Latvijā un PSRS (1920-1940)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Republikā 1920.—1940. gadā LKP darbojās nelegāli. Pēc evakuēšanās no Latvijas LKP CK un LSPR valdība pārcēlas uz Veļikije Lukiem, kur 1920. gada 17. janvārī izveidoja LKP CK Krievijas biroju. Par tā locekļiem kļuva Pēteris Stučka, Kārlis Kauliņš, Dāvids Beika, Jānis Krūmiņš-Pilāts, Kārlis Kaufmanis-Soms, par locekļu kandidātiem Kārlis Pečaks un Vladislavs Zeimals. Jau 1920. gada 25. janvārī birojs tika pārveidots par LKP CK Ārzemju biroju, kura locekļi bija P. Stučka, D. Beika, J. Krūmiņš-Pilāts, K. Kaufmanis-Soms, Jānis Lencmanis; locekļu kandidāti – Jūlijs Kārlis Daniševskis, K. Kauliņš, K. Pečaks, V. Zeimals. Par ĀB pārstāvi Maskavā nozīmēja K. Pečaku.[1] 31. janvārī Stučku ievēlēja par ĀB priekšsēdētāju un Jāni Lencmani par viņa vietnieku. Februāra beigās Beika un Lencmanis ar daļu biroja pārcēlās uz Pleskavu. Pēc II Kominternes kongresa tika izveidots Komunistiskās Internacionāles Izpildkomitejas Latsekcijas Sekretariāts. Tas kļuva par vienīgo oficiālo LKP pārstāvi ārpus Latvijas. 1920. gada 15. oktobrī ĀB locekļu apspriedē Maskavā par Latsekcijas priekšsēdētāju ievēlēja Pēteri Stučku, par viņa vietnieku – Kārli Krastiņu (Viktoru), par sekretariāta locekļiem Kārli Pečaku, Jāni Lencmani un Dāvidu Beiku. Latsekcija bija tieši pakļauta Kominternes Izpildkomitejai un tās sekretariātam, saskaņoja ar to savus lēmumus un kadru jautājumus. 1925. gadā Kominternes vadība izveidoja Baltijas valstu komunistisko partiju sekretariātu, kuru 1926. gada aprīlī pārveidoja par Polijas–Baltijas lendersekretariātu (šis nosaukums lietots visos LKP dokumentos latviešu valodā). Minētais veidojums darbojās līdz 1935. gada oktobrim, kad Kominternes VII kongress visus lendersekretariātus likvidēja.

LKP profesionāļu kadrus KPFSR gatavoja komunistiskajās mācību iestādēs - J.Marhļevska Rietummazākumtautu komunistiskajā universitātē (1921-1936), Starptautiskajā Ļeņina skolā un Sarkanās profesūras institūtā (dib. 1921).

1928. gada Saeimas vēlēšanās LKP izvirzītais strādnieku un darba zemnieku deputātu kandidātu saraksts ieguva 6 deputātu vietas. Pēc šiem panākumiem LKP uz neilgu laiku legalizējās kā Latvijas Neatkarīgo sociālistu partija. 1928. gadā PSRS un Kominternes vadība uzdeva LKP sākt aktīvi gatavoties iespējamam karam, tādēļ Pēteris Stučka aicināja aktualizēt Latgales separātisma ideju un ieteica komunistiem stāties aizsargu organizācijā: «Kas būs par nelaimi, ja cīņas brīdī visur būtu mūsu ļaudis jeb mums piekrītošas personas, kas paņemtu ieročus, nokautu vadoņus u.t.t.» [2]

1936. gada jūlijā PSRS pašā Lielais terora sākumā likvidēja LKP CK Ārzemju biroju, kas vadīja nelegālo darbu Latvijā. 1936. gada otrā pusē likvidēja LKP vadošos orgānus un izdarīja masveida tīrīšanas partijas rindās, kas turpinājās 1937. un 1938. gadā. PSRS latviešu iznīcināšanas laikā gandrīz visi vadošie latviešu komunisti sakarā ar apsūdzībām par dalību "Vissavienības latviešu kontrrevolucionārajā centrā" un citās pretpadomju darbībās tika nošauti un apglabāti Maskavas masu kapos.[3]

Latvijas PSR periodā (1940-1990)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gadā partija tika iekļauta VK(b)P sastāvā un pārdēvēta par LK(b)P, 1952. gadā atguva iepriekšējo nosaukumu.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gadā LKP zaudēja varu un no tās atšķēlās Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija, kas vēlāk pievienojās LSDSP. 1991. gada augustā partijas darbība tika apturēta un septembrī LKP tika aizliegta ar Augstākās Padomes lēmumiem. Oktobrī, jau ar tiesas spriedumu, tika aizliegts partijas laikraksts "Cīņa".

Vēlāk 6 no 108 LKP pēdējās Centrālās komitejas (CK) locekļiem pievienojās Latvijas Sociālistiskajai partijai (LSP)[4] (tai skaitā pirmais LSP vienpersoniskais vadītājs Filips Stroganovs un Alfrēds Rubiks, pēdējais LKP un otrais LSP vadītājs). LSP tika reģistrēta 1994. gadā, tās ideoloģija ir marksisms. A. Rubiks vairākkārt pauda nodomu atjaunot LKP darbību un atgriezt tai konfiscētos īpašumus.[5]

Personām, kas darbojās LKP pēc 1991. gada 13. janvāra, ir aizliegts kandidēt Latvijas pašvaldību un Saeimas vēlēšanās (nepilsoņiem — naturalizēties). Attiecīgās likumu normas tika neveiksmīgi pārsūdzētas Satversmes tiesā 2000. un 2006. gadā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]