Maoisms

Vikipēdijas lapa

Maoisms (ķīniešu: 毛主义) jeb oficiāli — Mao Dzeduna domas (毛泽东思想) ir marksisma-ļeņinisma paveids, ko 20. gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados radīja Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs Mao Dzeduns, marksisma-ļeņinisma ideoloģiju pielāgojot Ķīnas apstākļiem. Maoisms ir Ķīnas Komunistiskajā partijās vadošā politiskā un militārā ideoloģija.[nepieciešama atsauce]

Maoisms uzskata zemniecību, mazāk darbaļaužu šķiru, kā revolucionāru spēku, kas spējot pārveidot kapitālistisku sabiedrību sociālismā. Uzskatot, ka „visi politiskie spēki rodas šautenes stobrā”, maoistu organizācijas aizstāv Mao ideoloģiju par Pilsoņu karu — mobilizējot lielas lauku iedzīvotāju masas, tiek radīta sacelšanās pret pastāvošo iekārtu un sākas partizānu karš.

Maoismu var attiecināt arī uz vienlīdzību, kas bija redzama Mao ēras laikā, pretēji Dena Sjaopina brīvā tirgus ideoloģijai; kā maoistu paradumu, daži izvirza arī personības kultu un politisku lozungu lietošanu. 1978. gadā Ķīnā maoisms krita nežēlastībā. Dens Sjaopins pārkārtoja un ieturēja atvērtas ekonomikas politikas kursu, un ieveda valstī kapitālistisko valstu tirgus noteikumus. Līdzgaitnieki maoisti kritizē sociālo nevienlīdzību valstī, ko izraisījusi kapitālistu un „revizionistisku uzskatu paudēju” Komunistiskā partija.

Mūsdienās dažās zemēs, sevišķi trešās attīstības valstīs, pastāv ievērojamas maoistu organizācijas un bruņotas grupas. Nozīmīgākās no tām ir Peru ("Gaišais ceļš") un Indijas maoistu partijas, kā arī Nepālas Komunistiskā partija — šajā valstī tiek uzturēti demokrātiski procesi.[1]

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai gan bieži tiek uzskatīts, ka maoisms cēlies no marksisma/ļeņinisma, tas arvien vairāk tiek „nobīdīts atstatus” par savām teorētiskajām un ideoloģiskajām atkāpēm no „īstā” marksisma vai ļeņinisma. Tādā veidā politiskās teorijas saknes nav meklējamas marksistu rakstu darbos vien, to ir „izlolojusi” arī modernās Ķīnas inteliģence.

Modernās Ķīnas inteliģences tradīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tās tiek iedalītas divos atsevišķos jēdzienos: ikonoklasms jeb cīņa pret tradicionālajiem aizspriedumiem un nacionālisms.[2]

Ikonoklasma revolūcija / anti-konfūcisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimta sākumā proporcionāli mazā, tobrīd sociāli nozīmīgā tradicionālās Ķīnas elite (t.i., zemju īpašnieki un birokrāti) kļuva arvien skeptiskāki pret konfūcismu, kā vadošā spēka pastāvēšanu, un sāka pat apšaubīt tā morālo pamatotību.[3] Šie skeptiķi, „atkritēji” veidoja jaunu kustību Ķīnas sabiedrībā, modernu inteliģenci, kuras parādīšanās, kā to slavināja Ķīnas vēsturnieks Maurice Meisner, vēstīja par sīkmuižniecības kā klases sabrukuma aizsākumu Ķīnā.[4] 1911. gads, kad no troņa gāzās Ķīnas impērijas pēdējā dinastija, bija kā pēdējais piliens konfūcisma nomelnošanas biķerī. Konfūcisms dažiem sāka simbolizēt politisku un sociālu kūtrumu, kā arī atpalicību un trulumu, un pirmo 20. gadsimta dekāžu laikā apvienoja daudzu dumpinieku (Ķīnas intelektuāļu) prātus.[5]

Ķīniešu dumpiniecisko garu skaļi un skaidri pauda Chen Duxiu, Jaunās Kultūras Kustības laikā, kas norisinājās laikā starp 1915. un 1919. gadu.[6] Ierosinādams „pilnīgu tradīciju un pagātnes vērtību sagraušanu”, Chen Duxiu, kas vadīja laikrakstu New Youth, pamatīgi iespaidoja jauno Mao Dzedunu. Mao pirmā publikācija parādījās tieši šajā laikrakstā.[6]

Nacionālisms un marksisma pievilcība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pekinas studenti protestē pret Versaļas līguma iznākumu

Līdzās cīniņiem pret tradicionāliem aizspriedumiem, ķīniešu intelektuāļi asi iebilda pret imperiālismu. Pamazām izvērtās nikni cīniņi par nacionālu neatkarību, kas ārkārtīgi ietekmēja Mao filozofiju un bija izšķirošs apstāklis marksisma pielāgošanai ķīniešu modelim.[7] Versaļas miera līgums, ko 1919. gadā parakstīja otrajā pasaules galā, īpaši atsaucās uz ķīniešu jūtām. Līgums radīja rūgta aizvainojuma vilni nacionālistu inteliģences vidū, tā kā zemes Šaņdunas apgabalā, kas agrāk tika atdotas Vācijai, bez pārrunām ar Ķīnu tika nodotas tālāk japāņiem, likvidējot iespēju atgriezt jau tā sašķeltās valsts neatkarību.[8] Kulminācija tika sasniegta 1919. gada 4. maijā, kad Pekinā aizsākās protests, kurā piedalījās ap 3000 studentu. Dalībnieki pauda neapmierinātību par Versaļas līguma iztapīgumu Japānai. Mītiņš strauji iegulda varmācīgā gultnē, kad tā dalībnieki sāka uzbrukt to ministru mājām un birojiem, kurus turēja aizdomās par sadarbību ar japāņiem.[8] Tam sekoja 4. maija Notikums un Kustība, kas „paātrināja kūtrās sabiedrības politisko atmošanos”.[8]

Neskatoties uz to, kāds jauns notikums starptautiskajā arēnā ievērojami ietekmēja ne tikai Mao, bet arī Ķīnas inteliģences pārstāvjus. Tā bija Boļševiku revolūcija 1917. gadā. Lai gan tās ideja saskanēja ar ķīniešu inteliģences vēlmēm, sociālistu revolūcija netika uzskatīta par iespējamu līdz 4. maija notikumam.[9] Vēlāk Maurice Meisner grāmatā Mao`s China and After (18. lappusē) rakstīja, ka „vienīgā iespēja Ķīnas inteliģencei atgrūst savas pagātnes tradīcijas un pretoties Rietumvalstu ietekmei, bija kļūt par marksistiem”.

Mao filozofija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dominējošie Ķīnas inteliģences uzskati Mao jaunības gados, viņa filozofija, ideālisms un populistiskās tieksmes bija pamats maoisma teorijas izveidei. Mao politiskās idejas bija ciešā saiknē ar viņa personīgo ētiku. Viens avots ir Mao komentāri A System of Ethics (Friederich Paulsen (1917—1918)), kuros viņš izsakās:

„Es nepiekrītu viedoklim, ka būt ētiskam nozīmē ikkatrā darbībā dot labumu citiem... Morālei nevajag būt saistītai ar citiem... Cilvēki kā es grib ...apmierināt savas vēlmes pilnībā, un to darot mēs automātiski ievērojam augstākos ētikas kodeksus. Protams, pasaulē ir cilvēki un objekti, bet tie ir tikai manā rīcībā”.[10]

Viņa politika bija saskaņā ar šiem personīgajiem uzskatiem un vērtībām.

Ideālisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mao ticēja, ka cilvēka apziņa ir galvenais faktors cilvēces vēsturē. Mao var uzskatīt par ideālistu, kas, tādējādi, ir pretrunā ar „īsto” marksismu.[11] Mao ticēja, ka rīkojoties kā „pārliecinātiem revolucionāriem”, var radīt jaunu sociālu realitāti, kas būs harmonijā ar viņa ideāliem.[11]

Populisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mao cieši ticēja arī tādam jēdzienam, kā „vienota sabiedrība”. Šie uzskati mudināja viņu izpētīt zemnieku sacelšanās Hunaņas provincē, kamēr pārējie Ķīnas komunisti atradās pilsētās un fokusējās uz „īsto” marksistu proletariātu.[12] Vairāki maoisma pīlāri kā, piemēram, neuzticība inteliģencei un nepatika pret darba specialitātēm ir tipiski populistiskas idejas.[7] „Pilsoņu kara” jēdziens, kas ir viena no centrālām maoisma domām, jau pats par sevi ir populistisks. Mao uzskatīja, ka inteliģencei un partijas kadriem sākumā jāskolojas ļaužu masā, lai vēlāk kļūtu par to skolotājiem. Šis jēdziens bija svarīgs „Pilsoņu kara” stratēģijā.[7]

Nacionālisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izšķiroša nozīme marksisma pielāgošanā un maoisma izveidošanā bija Mao nacionālistiskie impulsi.[13] Dzeduns ticēja, ka Ķīna starptautiskajā arēnā spēlē nozīmīgu lomu sociālistiskajā revolūcijā. Šī ticība un degsme, ar kādu Mao ieturēja šo kursu, atdalīja viņu no citiem Ķīnas komunistiem un uzveda viņu uz ceļa, par ko Ļevs Trockis izteicās, ka tas ir „mesijas revolucionārais nacionālisms”. Tas bija Mao filozofijas centrālais balsts, un to varēja redzēt ilglaicīgās naidīgās attiecības pret Kominterni.[12]

Jenaņas periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Periodā, kurš sekoja tūlīt aiz Lielā Pārgājiena, Mao un ĶKP galvenā pārvalde atradās Janaņas pilsētā, Šaaņsji provincē. Šī perioda laikā Mao lika pamatus kā marksistu teorētiķis un masveidīgi sāka rakstīt darbus, kurus vēlāk „svēteļoja” kā „Mao Dzeduna domas”.[14] Pārstrādājot daudzos Mao apcerējumus, tika likti pamati ķīniešu komunistu filozofiskajiem uzskatiem, un tika nodoti jaunuzņemtajiem partijas biedriem. Ir patiess viedoklis, ka šis periods nostiprināja ideoloģisku neatkarību Mao un partijai no Maskavas.[14] Lai gan Janaņas periods deva atbildi uz pāris jautājumiem (kā ideoloģiskiem, tā teorētiskiem), kuri izvirzīti Ķīniešu komunistiskajā revolūcijā, vairāki palika neatbildēti; piemēram, kā ĶKP varēja uzsākt sociālistisko revolūciju, kas pilnīgi nošķīrās no pilsētnieciskām sfērām.[14]

Sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenās sastāvdaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pilsoņu karš un ļaužu masas: Partija, ne politiski, ne revolucionārā cīņā, nedrīkst būt atdalīta no tautas masām. Veiksmīgi vadot revolūciju, pūļa vajadzības un prasības jāizvirza par prioritāti.
  2. Jaunā demokrātija: Tā saucamajās atpalikušajās valstīs sociālismu drīkst ieviest tikai pēc materiālās labklājības perioda. To nevar paveikt buržuāzija, jo tās „progresīvais” raksturs ir sen pierādījies kā regresīvs.
  3. Pretrunas, kā galvenās iezīmes nākotnes sabiedrībā: Pār sabiedrību dominē plaši pretstati, kas izsauc dažādas plānotas rīcības. Revolūcija ir nepieciešama, lai izkliedētu naidīgās pretrunas pilnībā, piemēram, kas pastāv starp darbu un kapitālu. Pretrunas, kas izceļas ap revolucionāro kustību, izsauc ideoloģiskus precizējumus, ar mērķi pasargāt tās no kļūšanas par naidīgām.
  4. Kultūras revolūcija: Revolūcija neaizslauka buržuāzijas ideoloģiju; sociālisma laikā šķiru cīņa turpinās un pat pastiprinās. Tāpēc ir jāvada nepārtraukta cīņa ar šīm ideoloģijām un to sociālajām saknēm. Kultūras revolūcija tiek raidīta arī pret tradicionālajām paražām.
  5. Triju valstu teorija: Aukstā kara laikā divas imperiālistu valstis izveidoja „pirmo pasauli”; Amerikas Savienotās Valstis un Padomju Savienība. Otrā pasaule sastāvēja no citām imperiālistu valstīm. Trešā pasaule nesastāvēja no imperiālistu valstīm. Abas, kā pirmā, tā otrā pasaule ekspluatē trešās pasaules valstis, pirmā pasaule ir visagresīvākā. Imperiālisti pirmajā un otrajā pasaulē „uzpērk” strādniekus, novēršot sociālistisko revolūciju. Trešās pasaules tautām, no otras puses, šajos apstākļos nav pat acīmredzamu interešu. Tādējādi revolūcija, visticamāk, var norisināties tikai trešās pasaules valstīs, kas pavājinās imperiālismu un atklās revolūcijas iespējas citās valstīs.[15]

Pretruna[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mao Dzeduns savu teoriju izstrādāja, par pamatu ņemot Kārļa Marksa, Frīdriha Engelsa un Vladimira Ļeņina rakstu darbus. Viņa svarīgākie filozofiskie atspoguļojumi radās no jēdziena „Pretruna” (maodun). Divos nozīmīgākajos sacerējumos par pretrunu un „par pareizu pretrunas lietošanu cilvēku vidū”, viņš pieņem uz pieredzi balstītu pozitīvistu ideju (ar Engelsu), ka pretruna ir tagadne kā tāda attiecībā uz sevi (un tādējādi, arī idejas, ko ģenerē smadzenes). Saturs vienmēr attīstās caur spriešanas pretrunu:

„Pretrunīgi vērtēto viedokļu savstarpējā atkarība parādās visur, un cīniņš starp šiem viedokļiem nosaka lietu dzīvi un virzību attīstībā. Nav nekā tāda, kas nesaturētu pretrunu; bez pretrunas nekas nepastāvētu”.[16]

Turklāt, katra pretruna „izriet” no virknes citu pretrunu, dažu vadošo, citu — ne.

„Sarežģītas lietas attīstības procesā rodas daudz pretrunu, viena no tām noteikti ir galvenā, kuras eksistenci un tālāko attīstību nosaka vai iedvesmo citu pretrunu esamība un attīstība”.[17]

Tādējādi, mēģinot „noslāņot” pamata pretrunu, galveno pretrunu nepieciešams apzīmēt kā prioritāru. Mao rūpīgi turpināja pētīt šo tēmu tālāk — sacerējumā Prakse. Attiecībā starp zināšanām un praksi, starp zināt un darīt. Te, „Prakse” savieno „pretrunu” ar „šķiru cīņu” sekojoši: produkcijas režīmā ir trīs sfēras, kurās prakse strādā: saimnieciskā ražošana, zinātniskā eksperimentēšana (kas ieņem vietu arī saimnieciskajā ražošanā, un tai nevajadzētu radikāli atšķirties no iepriekšējās) un, visbeidzot, šķiru cīņa. Šos var aplūkot kā piemērotus objektus saimniekošanai, zinātniskai lietpratībai un politikai.[18]

Šīs trīs nozares mijiedarbojas dažādos sociāli vienotos veidos. Rezultātā, tās ir vienīgās, kurās zināšanu līmenis drīkst celties (tā kā patiesība un zināšanas, pamatojoties uz marksistu atziņām, ir visnozīmīgākās). Mao, gluži kā Markss, uzsvēra centienus pretstatīt sava laika „buržuāzisma ideālismu”, pastāvot uz to, ka zināšanām jābalstās uz pieredzi.

Zināšanas, salīdzinājumā ar reālu objektu, rodas no pārbaudītām hipotēzēm; šis reālais objekts, par spīti subjekta „teorētiskajiem, noteiktajiem rāmjiem”, saglabā savu nozīmīgumu un izrādīs pretestību idejām, kuras nesakritīs ar to patiesību. Tādā veidā, lai sasniegtu komunistu mērķi, ikvienā no šīm sfērām (ekonomikas, zinātnes un politiskā pieredze) ir jāidentificē, jāizpēta un jāļauj funkcionēt pretrunām. Lai uzkrātu zināšanas, kā šķiru cīņa (galvenā pretruna, kas skaidri formulē ražošanas paņēmienu) izvēršas, nepieciešams „zinātniski” zināt, kā veidojas masas (kā tās dzīvo, domā un strādā).

Pilsoņu karš un ļaužu masas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maoisma politiskā nostāja ir „cilvēku masu revolucionāra cīņa pret ekspluatatoru šķirām un to valstu iekārtām”, ko Mao nodēvēja par „Pilsoņu Karu”. Parasti, iesaistot zemniekus, viņa militārā stratēģija aprobežojās ar partizāņu kara taktiku. Tā fokusējās uz pilsētu aplenkšanu no ārpuses, uzsvaru liekot uz politiskām pārmaiņām, iesaistot sabiedrības zemāko šķiru ļaudis.

Agrārais sociālisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maoisms novirzās no vispārpieņemtajiem marksistu uzskatiem Eiropā, jo tas fokusējas uz lauku areāliem, nevis uz pilsētu industrializāciju. Maoistu partijas Peru, Nepālā un Filipīnās liek aptuveni vienādu uzsvaru kā uz pilsētu, tā uz lauku teritorijām, atkarībā ieturētā ekonomiskā kursa. Maoisms pārtrauca sakarus ar Padomju Savienības kapitālistu struktūru Ņikitas Hruščova vadībā un apzīmēja to kā moderno revizionismu — tradicionāli nievājošs termins, ar ko komunisti apzīmē tos, kuri sociālisma vārdā cīnās par kapitālismu.

Jaunā Demokrātiskā revolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunās Demokrātijas teorija ķīniešu revolucionāriem bija zināma jau 40. gadu otrajā pusē. Šī tēze skaidro, ka lielākajam vairumam cilvēku uz zemes garais ceļš līdz sociālismam var tikt bruģēts „nacionālā, tautas, demokrātiskā, anti-feodālā un pret imperiālismu vērstā revolūcijā, ko vadītu komunisti”.[19]

Un Jaunās Demokrātiskās revolūcijas kontekstā, racionalitāte šādai ekonomiskai politikai, kad tiek iznīcināts feodālisms (sākot no zemes un beidzot ar zemkopi), konfiscēti visi ārzemju un vietējās ekonomikas monopoluzņēmumi un pārvaldīts privātais kapitāls, ir pierādījusies praksē.[20]

Mao intelektuālā marksisma attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mao pie sava darbagalda. 1938. gads

To var iedalīt piecos galvenajos periodos: (1) marksisma ideju aizsākuma periods (1920—1926); (2) maoisma veidošanas periods (1927—1935); (3) maoisma brieduma periods (1935—1940); (4) pilsoņu kara periods (1940—1949); un (5) maoisms (pēc 1949. gada).

  1. Marksisma ideju aizsākuma periods (1920—1926): neizbēgami sociālekonomiski jautājumi noved līdz marksismam; Mao pievērsās tam entuziasma pārņemts. Viņš neticēja, ka izglītība viena spēs kapitālismu vērst uz komunismu, trīs galveno apstākļu dēļ. (1) Psiholoģiski: kapitālisti neatbalstīs pret sevi naidīgu komunisma politisko teoriju; (2) valdniekus vajag gāzt, pārliecinot un iesaistot lielas ļaužu masas; (3) „proletārieši ir neapmierināti, un vajadzība pēc komunisma ir radusies un jau ir kļuvusi par faktu.”[21]
  2. Maoisma veidošanas periods (1927—1935): savos rakstu darbos Mao izvairījās no visiem teorētiskajiem piejaukumiem un lasīja šauru marksisma teorijas loku. Viņa rakstu darbi attiecībā uz tēmu „marksistu metode politiskā un šķiras analīzē” nebija sevišķi iztirzāti.[22] Pirms šī perioda Mao pētīja un risināja problēmu par dalījumu starp zināšanām un cīņu. Tagad viņš vairāk pievērsās dalījumam starp revolucionāro ideoloģiju un pret revolucionāriem vērsto spēku uzbrukuma objektu stāvokli. Daudz savstarpēju līdzību tika vilktas starp Ķīnas un PSRS modeļiem.
  3. Maoisma brieduma periods (1935—1940): Šis bija Mao ideoloģijas garīgi bagātākais laiks. Tas, ka teorija attīstās bija manāms viņa brošūrā „Ķīnas Revolucionārā Kara Stratēģiskās Problēmas” (1936. gada decembris). „Šajā darbā parādījās teorētiskā apdare komunistu revolūcijas nozīmībai.”[23] Mao sāka attālināties no Padomju modeļa, jo nebija automātiski piemērojama Ķīnai. Austrumu lielvalsts vēsturiskā sadrumstalotība (no marksistu skatu punkta) kalpoja kā saikne starp marksistu procesiem un Ķīnu.
  4. Pilsoņu kara periods (1940—1949): Atšķirībā no iepriekšējā perioda, šis bija intelektuāli neauglīgs. Šajā periodā Mao guva bagātīgu revolucionāro pieredzi, mazāk uzmanības veltot marksisma teorijai. „Viņš turpināja uzsvērt, ka teorija rodas caur praktiskām zināšanām”.[24] Apjomīgākais temats, kuru viņš pētīja, bija 1942. gada cheng-feng kustība. Mao saistīja marksistu teoriju un ķīniešu praksi; „Mērķis ir ķīniešu revolūcija, bulta — marksisms-ļeņinisms. Mēs, ķīniešu komunisti meklējam šo bultu, lai trāpītu ķīniešu revolūcijas mērķī un austrumu revolūcijas mērķī”.[24] Vienīgie šī perioda jauninājumi bija Mao pievēršanās diviem novirzieniem: 1). Dogmatismam, kas raksturojās ar pārmērīgu paļaušanos abstraktai teorijai; 2) Empīrismam, kas izpaudās kā pārmērīga atkarība no pieredzes.
  5. Maoisms pēc 1949. gada: Sākot ar 1949. gada uzvaru pār Ķīnu, maoisma teorija ieguva veidolu un arvien bagātinājās ar pieredzi. „Optimisms pēc 1949. gada uzvaras ir Mao teorijas vadmotīvs.”[25] Mao aizstāvēja un pārstrādāja teoriju, lai sasaistītu to ar jauno sociālisma celtniecības praksi. „1930. gados, kad Mao runāja par pretrunu, viņš domāja par pretrunu starp viņa personiskajiem ieskatiem un objektīvo realitāti. 1940. gadā iznākušajā darbā ar nosaukumu „Dialektiskais Materiālisms”, viņš norādīja uz ideālismu un materiālismu kā divām iespējamām attiecībām starp subjektīvu domu un objektīvo realitāti. 1940. gados viņš neizskatīja nevienu jaunu tēmu. Tagad, 1951. gada rakstā „Pretrunas” Mao aprakstīja pretrunu kā universālu principu, kas pastāv visu attīstības procesu pamatā. Līdz šim katra pretruna pielāgojās viņa paša specifikai.”[26]

Atvirzīšanās no ļeņinisma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mao atvirzījās no tā, jo viņam trūka intereses par pilsētas strādnieku klasi un arī dēļ viņa priekšstata par Partijas dabu un lomu. Ļeņinam partija bija svēta, jo iemiesoja „proletariāta prātu”. Nebija jautājuma par to, kuri bija skolotāji un kuri — skolnieki. Mao, no otras puses, uz šo jautājumu atbildēt nebija iespējams.[27]

Pēc revolūcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mao Dzeduna domas propagandas vienība 1968. gadā

Šajā periodā Mao Dzeduna Domas ĶKP konstitūcijā ir apzīmētas kā „marksisms-ļeņinisms, ķīniešu kontekstā”, ko pētījis Mao un Ķīnas „pirmās paaudzes līderi”. Tas pasludina, ka šķiru cīņa turpinās, pat ja proletariāts jau ir gāzis buržuāziju, jo kapitālistu saglabājoši elementi pastāv pašā komunistiskajā partijā. Maoisms apgādāja ĶKP ar visaptverošiem teorētiskiem norādījumiem, liekot skaidri noprast, kā ir jāturpina sociālistiskā revolūcija, kā jāveido sociālistiskā sabiedrība, kā jāceļ sociālistiskais karaspēks, un izcēla vairākas nepieciešamas pretrunas sabiedrībā, bez kurām nevar veikt „sociālistisko celtniecību”. Lai gan to joprojām turpina cildināt kā vadošo spēku, kas sakāva „imperiālismu un feodālismu” un ar ĶKP palīdzību izveidoja „Jauno Ķīnu”, ideoloģija pastāv vienīgi kā vārds komunistiskās partijas celtniecībā; Dens Sjaopins atcēla lielu vairumu Mao paņēmienu 1978. gadā, izceļot virzošo ideoloģiju ar nosaukumu „Sociālisms ar ķīniešu īpašībām”.[28]

Mediķu personāls no Ķīnas PLA 165 slimnīcas, kā arī psihiatriskās slimnīcas personāls Čeņdžou pilsētā, Hunaņas provincē piedāvā garīgi vājo slimības sakaut garīgā ceļā. Traucējumus var izārstēt, lietojot „neuzvaramo” maoismu.[29]

Maoisms pēc Mao[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marksismu, ļeņinismu un „Mao Dzeduna domas” slavinošs Ķīnas Komunistiskās partijas propagandas plakāts Pekinā, 1978. gadā

1978. gadā, drīz pēc Mao nāves Dens Sjaopins uzsāka radikālas pārmaiņas, pievēršoties kapitālismam.[30] Valsts ideoloģijā Mao Dzeduna Domas palikušas tikai kā tukša čaula. Dena norādījums meklēt taisnību faktos nozīmē, ka valsts politika ir tiesāta, izejot no praktiskā rezultāta. Ideoloģijas loma politikas un citu sfēru noteikšanā tika ievērojami samazinātas. Dens atdalīja Mao no maoisma, paskaidrojot, ka Mao rīkojās kļūdaini un ka maoisma taisnība nāk no sociālo rezultātu analīzes, un nedrīkst lietot Mao citātus kā svētos rakstus, kā tika darīts Mao dzīves laikā.[31]

Partijas konstitūcija tika pārrakstīta un tajā ieviesa kapitālistiskas idejas. Kā rezultātā domas starp pārējām maoistu grupām uz pasaules par Ķīnu dalās. Lai gan ir atļauts jautāt par Mao darbībām detaļās un runāt par galējībām, kas pieļautas maoisma vārdā, Ķīnā pastāv aizliegums publiski jautāt par maoisma pamatotību, kā arī jautāt vai šī brīža ĶKP darbības ir „maoiskas”.

Lai gan Mao Dzeduna Domas joprojām ir ierindotas kā viens no četriem galvenajiem principiem Ķīnas Tautas Republikā (ĶTR), tai ir piešķirta jauna vēsturiskā loma. Šobrīd partija ziņo, ka maoisms bija nepieciešams, lai Ķīna tiktu vaļā no feodālās pagātnes, un ka Mao darbības Ķīnas Kultūras revolūcijas laikā noveda pie galējībām.[31]

Oficiāli tiek uzskatīts, ka Ķīna ir sasniegusi ekonomisku un politisku stāvokli, zināmu kā sākotnējo sociālisma stāvokli, kurā Ķīnai uzbrūk jaunas problēmas, kuras Mao pilnībā nav paredzējis, un risinājumi, ko Mao izstrādājis, vairs nav piemērojami tagadējam Ķīnas stāvoklim. Jaunās ĶKP viedoklis nāca klajā 1981. gada jūnijā, kad notika Vienpadsmitās nacionālās partijas kongresa centrālās komitejas Sestais Plenērs. 35000 vārdu „Noteiktu jautājumu rezolūcija par mūsu partijas vēsturi kopš Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas” darbā ir lasāms:

„Vadoņa atbildība par drūmajām „kreiso” kļūdām „Kultūras Revolūcijas” laikā, kļūda visaptverošā lielumā un ieilgusi garumā, lai guļ kopā ar Biedru Mao Dzedunu.... [un] neveicot pareizu problēmu analīzi, viņš sajauca taisnību un netaisnību un cilvēkus ar ienaidniekiem... Te guļ viņa traģēdija.”[32]

Zinātnieki ārpus Ķīnas redz šo maoisma definīcijas pārrakstīšanu, kā nodrošinot ideoloģiski attaisnojošos apstākļus kapitālisma būtības atjaunošanai Ķīnā, ko veica Dens un viņa pēcteči, kuri centās „izskaust visus ar ekonomisko reformu saistītos ideoloģiskos un psiholoģiskos šķēršļus”.[33] 1978. gadā tas noveda līdz Sino-Albāņu šķelšanās, kad albāņu līderis Envers Hodža apsūdzēja Denu kā revizionistu un izveidoja hodžismu kā antirevizionisku marksisma formu.

ĶKP Mao oficiāli uzskata par „varenu revolucionāro līderi” , viņa loma ir cīņā ar japāņiem un ĶTR dibināšanā, bet maoisms kā instruments starp 1959. un 1976. gadu ir aplūkots kā ekonomiska un politiska katastrofa. Dena valdīšanas laikā atbalsts radikālajam maoismam tika aplūkots kā „kreisā novirziena” forma, kam par pamatu ir personības kults, lai gan šīs „kļūdas” oficiāli piesēja „Četru bandai” nekā pašam Mao.[34] Tūkstoši maoistu tika apcietināti Hua Guofeng valdīšanas laikā pēc 1976. gada. Ievērojamiem maoistiem, kā Zhang Chunqiao un Dzjanai Cjinai tika piespriests nāvessods, ieturot divu gadu pauzi, citi tika notiesāti uz mūžu vai ieslodzīti uz 15 vai vairāk gadiem cietumā.

Maoisms starptautiski[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maoisms ārpus Ķīnas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1962. gada ĶKP izaicinājums Padomju virskundzībai Pasaules Komunistiskā Kustībā, noveda līdz komunistisko partiju šķelšanos visā pasaulē. Sākumā Albāņu darba partija bija kopā ar ĶKP. Tāpat rīkojās arī vairākums komunistisko partiju Dienvidaustrumāzijā, piemēram, Birmiešu komunistiskā partija, Taizemes komunistiskā partija un Indonēzijas komunistiskā partija. Dažas Āzijas partijas, piemēram, Vjetnamas strādnieku partija un Korejas strādnieku partija centās ieturēt neitrālu pozīciju.

Kambodžas komunistiskā partija (Sarkanie khmeri) izteicās, ka ir maoistu režīma atdarinājums. Pamatojoties un BBC sniegto informāciju, šī partija uzskata sevi par maoistiem un sauc sevi tāpat arī šodien.[35][36] Maoisti tomēr norāda, ka sarkanie khmeri ir stipri novirzījusies no marksistu doktrīnas un ka dažas norādes partijas propagandā, attiecībā uz ķīniešiem, bija draudīgas.[37]

Rietumos un dienvidos partiju un organizāciju pārpilnība tika veidota, lai uzturētu saikni ar ĶKP. Bieži tās izvēlējās vārdus, piemēram, Komunistiskā Partija (marksisti-ļeņinisti) vai Revolucionārā Komunistiskā Partija, lai atšķirtu sevi no tradicionālajām pro-padomju komunistiskām partijām. Bieži Pro-ĶKP kustības bija bāzētas uz studentu radikālisma viļņa, kas aprija pasauli 1960. un 1970. gados.

Tikai viena Rietumu klasiskā komunistiskā partija sadarbojās ar ĶKP, Jaunzēlandes komunistiskā partija. ĶKP un Mao Dzeduna valdīšanas laikā rādās starptautiskas komunistu kustības, ar mērķi konkurēt ar Padomju Savienības komunistiem, lai gan tās nekad nebija tik prasmīgi formētas un viendabīgas kā pro-Padomju virzība.

Pēc Mao nāves 1976. gadā un tam sekojošām cīņām par troni Ķīnā, starptautiskā maoisu kustība bija sadalījusies trijās nometnēs. Viena grupa, sastāvēja no dažādām ideoloģiski nevienotām partijām, deva vāju atbalstu jaunai ķīniešu vadībai Dena Sjaopina vadībā. Cita nometne nosodīja jauno vadību kā nodevējus, jo par svētu turēja marksismu-ļeņinismu-Mao Dzeduna domu. Trešā nometne pārgāja pie Albāņiem, apsūdzot ĶKP Trīs Pasauļu Teoriju.

Če Gevara, kaut arī sākotnēji cildināja Padomju Savienību pirms, pa un drīz pēc Kubas revolūcijas, vēlāk atklāja simpātijas pret maoismu un atbalstīja ideoloģijas piemērošanu Latīņamerikā. Pro-albāņu nometne sāka funkcionēt arī kā starptautiska grupa,[38] ko vadīja Envers Hodža un Albāņu darba partija. Tā bija spējīga sadarboties ar vairākām komunistu grupām Latīņamerikā, tostarp Brazīlijas komunistisko partiju un Ekvadoras marksistu-ļeņinistu komunistisko partiju. Vēlāk Latīņamerikas komunisti, piemēram, Peru "Gaišais Ceļš" pieņēma maoisma doktrīnu.

Jaunā ķīniešu vadība izrādīja mazu interesi gar dažādām ārzemju grupām, kas atbalstīja Mao Ķīnu. Daudzas ārzemju partijas, kas brāļojās ar ķīniešu valdību pirms 1975. gada, vai nu izformējās, pametot jauno ķīniešu valdību pilnībā, vai atsacījās no marksisma-ļeņinisma un izveidoja nekomunistisku režīmu — sociāldemokrātu partijas. Tas, par ko šodien dēvē „starptautisko maoistu kustību”, ir attīstījies no otrās nometnes — partijām, kuras neatbalstīja Dena piekopto politiku un prasīja atbalstīt nelaiķa Mao ieturēto politiku.

Indija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Indijas komunistiskā partija ir maoistu politiskā partija Indijā, kuras mērķis ir gāzt Indijas valdību.[39] Tā tika dibināta 2004. gada 21. septembrī, apvienojoties Indijas pilsoņu kara komunistiskai partijai (marksisti-ļeņinisti) un Indijas maoistu komunistiskajam centram. Apvienošanās publiski tika paziņota tā paša gada 14. oktobrī. Apvienošanās laikā, pagaidu centrālā komiteja tika izveidota ar kādreizējo Pilsoņu kara grupas līderi Muppala Lakshmana Rao, citā vārdā Ganapathi kā ģenerālsekretāru. Šobrīd tā ir aizliegta kā teroristiska organizācija, jo, izstrādājot savu ideoloģiju, ir pieļāvusi domu organizēt masu slepkavības.

Nepāla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nepālas vienotā komunistiskā Partija (maoisti) — nacionālā komunistu partija ar revolucionāru pagātni, maoisma turpinātāja. Uzskata, ka partija ir attīstījusies savā ideoloģijā, Prachanda Path, kura tika dibināta, lai sagrābtu Nepālu ar tajā pastāvošajiem politiskiem, socioloģiskiem un ģeogrāfiskiem ierobežojumiem. Šī partija arī turpmāk vēlas piekopt maoismu, kā doktrīnas virzienu.

Norvēģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Norvēģijā ml-kustības (ml-bevegelsen) maoisms tika aprakstīts 2012. gada filmā "Austrumi ir sarkani", kuras režisors ir Wong Men Hoi.[40]

Savienotās Valstis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas Savienotajās Valstīs, Melnās panteras partija, sevišķi Hjū Ņūtons, bija iedvesmojies no maoistu domas.

Savienotajās Valstīs, Revolucionārā komunistiskā partija (RKP) uzsāka Kasama Project, un, kā paši izsakās, ir radikāli pārdomātas mūsdienu politikas meklējumos. Par projekta izstrādes pamatbāzi tika pielietota maoisma doma.

Spānija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spānijas komunistiskās vienotības partija ir neatkarīga partija, kas seko marksismam-ļeņinismam un maoismam.

Somālija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Āfrikā Siad Barre režīmu Somālijā bieži sauc par pro-maoistiem. Tā sadarbojās ar Ķīnas Tautas Republiku Ķīnas-Padomju šķelšanās laikā, un Ķīna nodrošināja atbalstu Somālijas režīmam kara laikā starp pro-padomju nācijām — Etiopiju, Kubu un Dienvidjemenu.

Maoistu organizācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šodien nav uzskatu vienprātības par to, kurš pārstāv maoisma domu un kurš — ne. Kopš Mao nāves tika pieliktas pūles, lai pārgrupētu starptautisko komunistisko kustību zem maoisma karoga.

Viena ievērojama organizācija bija Revolucionārā starptautiskā kustība (RSK). Tā tika nodibināta 1984. gadā un sastāvēja no tādām ievērojamām organizācijām, kā Peru komunistiskās partijas, arī zināmu kā „Sandero Luminoso” vai „Gaišais Ceļš”, arī Nepālas komunistiskās partijas (maoisti), tagad zināmu kā Nepālas vienotā komunistiskā partija (maoisti) un ASV revolucionārās komunistiskās partijas. Šobrīd RSK praktiski nefunkcionē. Laikraksts, kas saistīts ar RSK, A World To Win nav publicējusi rakstus kopš 2006. gada, lai gan A World To Win News Service joprojām regulāri publicē rakstus internetā.[41]

Turklāt, vairākas RSK organizācijas kļuva asas viena-otras kritizētājas. Tas noveda pie šķelšanās. Piemēram, nesen ASV revolucionārā komunistiskā partija kritizēja Nepālas vienoto komunistisko partiju (maoisti) kā revizionisku uzskatu paudēju pēc tam, kad Nepālas vienotā komunistiskā partija (maoisti) neatzina pilsoņu kara teoriju un izlēma par labu parlamentāram ceļam. Piedevām, "Sarkanā Saule", mājaslapa, kas apzīmē kādu Peru komunistiskās partijas frakciju, kritizēja gan Nepālas vienoto komunistisko partiju (maoisti), gan ASV revolucionāro komunistisko partiju. Citkārt Indijas komunistiskā partija (maoisti) (IKP) kritizēja Nepālas vienoto komunistisko partiju (maoisti), lai gan IKP nekad formāli nav bijuši RSK locekļi, IKP tika formēta no trim organizācijām, dažas no kurām bija RSK locekles, RSK organizētajās konferencēs.[42][43]

Citi, kas cenšas pārgrupēt starptautisko komunistisko kustību, ir Starptautiskā marksistu-ļeņinistu partiju un organizāciju konference. Divas ievērojamas partijas, kas te piedalās, ir Vācijas marksistu ļeņinistu partija un Filipīnu komunistiskā partija. Konference vēlas apvienot marksisma-ļeņinisma spēkus, ne maoismu. Lai gan dažas partijas un organizācijas sevi identificē kā Mao Dzeduna domu piekritējus jeb maoistus.

Kritika un viedokļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Moisms krita nežēlastībā Ķīnas Tautas Republikā, sākoties Dena Sjaopina reformām 1978. gadā. Dens ticēja, ka maoismu pārstāv bīstamie „ultra-kreisie” spēki, radot nepārprotamus draudus, saistītus ar vairākām masu kustībām, kas notika maoistu ēras laikā. Ķīniešu komunismā jēdziens „kreisais” var nozīmēt piekrišanu maoistu politikai. Dens paziņoja, ka maoisma revolucionārai pusei jābūt atdalītai no valdības, izsakot savu plaši pazīstamo epitetu, ka Mao bijis „70% labs, 30% slikts”. Kopumā Ķīnas zinātnieki ir vienisprātis, ka Dena traktējums par maoismu saglabā komunistu valdīšanas likumību Ķīnā, bet tajā pašā laikā kritizē ekonomisko un politisko valdīšanu Mao laikā.

Kritiķis Gharam Young izsakās, ka maoisti redz Jozefu Staļinu kā pēdējo patieso sociālistu līderi Padomju Savienībā, bet apgalvo, ka Staļina novērtējums maoistu acīs variē starp ekstrēmi pozitīvu līdz vairāk divpusīgu.[44] Daži politiskie filozofi, piemēram, Martin Cohen redz maoismu kā mēģinājumu apvienot konfūcismu un sociālismu — kā „trešo ceļu starp komunismu un kapitālismu”.[45]

Enver Hoxha kritizēja maoismu no marksisma-ļeņinisma skatu punkta, pavēstot, ka jaunā demokrātija aptur šķiru cīņu, teorija par trim pasaulēm ir „kontrrevolucionāra”, kā arī apšauba Mao partizānu kara metodes.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «Maoist groups split in Nepal, violence feared». India Defence. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 1. maijā. Skatīts: 2011年11月10日.
  2. ↑ Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Pages 12-16.
  3. ↑ Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 10.
  4. ↑ Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 11.
  5. ↑ Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 14.
  6. ↑ 6,0 6,1 Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Pages 14.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 44.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 17.
  9. ↑ Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Pages 18.
  10. ↑ Chang, Jung; Halliday Jon. Mao: The Unknown Story. London: Vintage Books, 2005. Page 15.
  11. ↑ 11,0 11,1 Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 41.
  12. ↑ 12,0 12,1 Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 43.
  13. ↑ Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 42.
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 45.
  15. ↑ Maoism Glossary of Terms, Encyclopedia of Marxism
  16. ↑ Mao Tse Tung, "On contradiction", Selected Readings from the Works of Mao Tse-Tung, Foreign Language Press, Peking, 1967, p. 75, or http://www.marxists.org/reference/archive/mao/selected-works/volume-1/mswv1_17.htm.
  17. ↑ Mao Tse-Tung, "On contradiction", Selected Readings from the Works of Mao Tse-Tung, op. cit., p. 89, or http://www.marxists.org/reference/archive/mao/selected-works/volume-1/mswv1_17.htm.
  18. ↑ Cfr. Mao Tse-Tung, "On practice. On the relation between knowledge and practice, between knowing and doing", Selected Readings from the Works of Mao Tse-Tung, op.cit., p. 55: "Man's social practice is not confined to activity in production, but takes many forms—class struggle, political life, scientific and artistic pursuits; in short, as a social being, man participates in all spheres of the practical life of society. Thus man, in varying degrees, comes to know the different relations between man and man, not only through his material life but also though his political and cultural life (both of which are intimately bound up with material life)", or http://www.marxists.org/reference/archive/mao/selected-works/volume-1/mswv1_16.htm.
  19. ↑ Samir Amin. «The Countries of the South Must Take Their Own Independent Initiatives». The Third World Forum, October 2009. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2011年02月22日.
  20. ↑ Pushpa Kamal(Prachanda) Dahal. «On Maoism». PROBLEMS & PROSPECTS OF REVOLUTION IN NEPAL (Published by (Printed Version): Janadisha Publications, Nepal, 2004). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004. gada 21. oktobrī. Skatīts: 2011年02月22日.
  21. ↑ Lowe, Donald M. The Function of "China" in Marx, Lenin, and Mao. Berkeley: University of California Press, 1966. Page 109
  22. ↑ Lowe, Donald M. The Function of "China" in Marx, Lenin, and Mao. Berkeley: University of California Press, 1966. Page 111
  23. ↑ Lowe, Donald M. The Function of "China" in Marx, Lenin, and Mao. Berkeley: University of California Press, 1966. Page 113
  24. ↑ 24,0 24,1 Lowe, Donald M. The Function of "China" in Marx, Lenin, and Mao. Berkeley: University of California Press, 1966. Page 117
  25. ↑ Lowe, Donald M. The Function of "China" in Marx, Lenin, and Mao. Berkeley: University of California Press, 1966. Page 118
  26. ↑ Lowe, Donald M. The Function of "China" in Marx, Lenin, and Mao. Berkeley: University of California Press, 1966. Page 119
  27. ↑ "Meisner, Maurice. Mao’s China and After. New York: Free Press, 1999. Page 44.
  28. ↑ «Xinhua: Constitution of the Communist Party of China». News.xinhuanet.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobrī. Skatīts: 2011年11月10日.
  29. ↑ «靠毛泽东思想治好精神病». 人民日報 (北京). 人民日報社. 1971年8月10日.[novecojusi saite]
  30. ↑ http://journalism.berkeley.edu/faculty/schell/schelldeng.html Arhivēts 2009. gada 4. janvārī, Wayback Machine vietnē. UC Berkeley Journalism -Faculty — Deng's Revolution][novecojusi saite]
  31. ↑ 31,0 31,1 «Maoism». Citizendia. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 28. maijā. Skatīts: 2011年11月10日.
  32. ↑ «China the Four Modernizations, 1979-82». Country-studies.com. Skatīts: 2011年11月10日.
  33. ↑ S. Zhao, "A State-Led Nationalism: The Patriotic Education Campaign in Post-Tiananmen China", Communist and Post-Communist Studies, 1998, 31(3): pp. 288
  34. ↑ For a newest expression of the official judgment, see 中国共产党历史第二卷下册，中共中央党史研究室著，中共党史出版社，第二八章对"文化大革命"十年的基本分析(History of China Communist Party, Vol. 2, Party History Research Centre (Nov. 2010), Chap 28 Analysis on Cultural Revolution)
  35. ↑ «Khmer Rouge Duch trial nears end». BBC News. 2009年11月23日. Skatīts: 2010年05月12日.
  36. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 29. novembrī. Skatīts: 2009. gada 20. novembrī.
  37. ↑ «What Went Wrong with the Pol Pot Regime». Aworldtowin.org. Skatīts: 2011年11月10日.
  38. ↑ ROMA OF THE FORMER YUGOSLAVIA Author: Judith Latham doi:10.1080/009059999109037. Published in: journal Nationalities Papers, Volume 27, Issue 2 June 1999 , pages 205 — 226
  39. ↑ Mian Ridge. «Maoists' hijacking of Indian train reveals new audacity». The Christian Science Monitor (The Christian Science Monitor), 2009年10月29日. Skatīts: 2009年12月14日.
  40. ↑ Klassekampen : Kinesisk blikk på AKP
  41. ↑ «AWorld To Win News Service». Aworldtowin.org. 2006年04月03日. Skatīts: 2011年11月10日.
  42. ↑ «RW ONLINE: Maoist Organizations Unite in India». Revcom.us. Skatīts: 2011年11月10日.
  43. ↑ Scott H. «Maoist Revolutionary parties and organizations in India». Massline.info. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 30. augustā. Skatīts: 2011年11月10日.
  44. ↑ Graham Young, On Socialist Development and the Two Roads, The Australian Journal of Chinese Affairs, No. 8 (Jul., 1982), pp. 75-84, doi:10.2307/2158927
  45. ↑ Political Philosophy from Plato to Mao, by Martin Cohen, page 206, published 2001 by Pluto Press, London and Sterling VA ISBN 0-7453-1603-4
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Maoisms&oldid=4022551"