Roza Luksemburga
Vikipēdijas raksts
 |
Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, tos var pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Roza Luksemburga (1871-1919) - poļu marksisma teorētiķe, sociālistu filozofe un Sociāldemokrātu partijas Polijas karalistē, Sociāldemokrātu partijas Vācijā (SDPV) un Neatkarīgās Sociāldemokrātu partijas Vācijā revolucionāre.
[izmainīt šo sadaļu] Dzīve
Rozas vecāki bija ebreji, viņa uzauga Krievijas kontrolētajā Polijā. Viņa bija piektais bērns ģimenē. No 1880.g. viņa mācījās ģimnāzijā, bet kopš 1886.g. iesaistījās poļu kreisi orientētajā Proletariāta partijā. Politisko karjeru sāka ar vispārēja streika rīkošanu, pēc kura četri no tās līderiem tika sodīti ar nāvi, bet pārējie biedri, to vidū Roza tikās slepenībā.
1887.g. viņa aizbēga uz Šveici, tur Cīrihes Universitātē studēja filozofiju, vēsturi, politiku, ekonomiku, un matemātiku. Specializējās valsts pārvaldes modeļos, viduslaiku vēsturē ekonomikā un valūtas kursu krīzēs. 1890.g. Bismarka likums pret sociāldemokrātiju tika atcelts un SDPV ieguva vietas Reihstāgā. 1893.g. Leo Jogičes un Jūlians Marčlevskis (arī Jūliuss Karskis), viņa dibināja laikrakstu Sprawa Robotnicza (Strādnieka Lieta), lai oponētu Poļu sociālistu partijas nacionālisma politikai, ticēja, ka ar revolūcijas palīdzību Vācijā, Austrijā un Krievijā varētu atbrīvot Poliju. Viņa cīnījās pret kapitālismu. Viņa noliedzošā attieksme pret nacionālo pašnoteikšanos sociālisma ietvaros izprovocēja filozofisku spriedzi starp Rozu un Vladimiru Ļeņinu. Roza uzskatīja, ka boļševiku darbības kā birokrātija, bads pilsētās, revolūcijas militārās aizsardzības vājināšana, Litovska līgums ar Vācijas valdību apdraudēja revolūciju. Viņa tik tālu kritizēja Oktobra revolūciju, ka nosauca to par pilnīgu starptautiskā proletariāta izgāšanos.
Viņa un Leo Jogičess dibināja Polijas Karalistes Sociāldemokrātu partiju (SDKP) un vēlāk Polijas Karalistes un Lietuvas Sociāldemokrātu partiju (SDKPiL), apvienojot lietuviešu sociāldemokrātu organizācijas. Par spīti tam, ka lielāko savu pieaugušā dzīves daļu viņa nodzīvoja Vācijā, viņa bija principiāla poļu sociāldemokrātu teorētiķe, partijas vadītāja kopā ar Jogičesu un faktiskā organizatore. 1898. Roza Luksemburga apprecējās ar Gustavu Lībeku, ieguva Vācijas pilsonību un pārcēlās uz Berlīni, kur aktīvi darbojās Vācu sociāldemokrātu partijā (SPD). Sarakstīja brošūru Social Reform or Revolution? (1899). Viņa bija partijas galvenā runātāja parlamentā. Spēcīgi iezīmēja atšķirību starp kapitālu un darbaspēku.
No 1900.g. laikrakstos publicēja mūsdienu Eiropas sociālekonomisko problēmu analīzi. Paredzot karu, viņa enerģiski uzbruka vācu militārismam un imperiālismam. Gribēja vispārēju strādnieku strīdu, bet SPD līderi atteicās. 1907.g tikās ar Ļeņinu. Pēc tam mācīja marksismu un ekonomiku SPD Berlīnes mācību centrā. Viņas students Frīdrihs Eberts kļuva par SPD līderi, bet vēlāk Veimāras republikas pirmo prezidentu. 1912.g. viņa bija SPD pārstāve Eiropas sociālistu kongresā. Organizēja demonstrācijas pret karu Frankfurtē un tika ieslodzīta cietumā uz gadu par nepakļaušanos autoritātēm un likumam. 1PK sākumā SPD piekāpās imperiālistu valdībai un atteicās no jebkādiem streikiem kara laikā. Politiskā katastrofa noveda Rozu Luksemburgu pie domām par pašnāvību, jo revizionisms, pret ko viņa cīnījās kopš 1899.g. triumfējā.
1914.g. Roza kopā ar Karlu Lībknehtu, Klāru Cetkinu un Francu Meringu dibināja Internationale grupu, kas kļuva par Spartaku Līgu, kas atkal centās organizēt strādnieku streiku pret Vācijas iesaistīšanos 1PK. Tā rezultātā 1916.g.viņu ieslodzīja uz 2 gadiem. Tur viņa turpināja rakstīt publikācijas, starp tām bija "The Russian Revolution" un boļševiku kritika, precīzi paredzot viņu diktatūru un The Crisis of Social Democracy. Kad ASV iesaistījās karā Spartaku līga bija apvienota ar Neatkarīgo Sociāldemokrātu partiju (USPD), ko veidoja pretkara un bijušie SPD biedri. 1918.g USPD un SPD apvienojās un tas noveda pie Vācu revolūcijas Ķīlē 4.11, kad 40 000 jūrnieki. 8. novembrī Luksemburga tika atbrīvota no cietuma, un atjaunoja Spartaku līgu. Kopā ar Lībkneču sarakstīja sarkano karogu. Viņu abu vadībā, apvienojot SPD paliekas, IKD dibināja Vācijas komunistu partijā (KPD).
[izmainīt šo sadaļu] Nāve
Sociāldemokrātu vadītājs Frīdrihs Eberts organizēja nacionālistu cīņu pret kreisajiem revolucionāriem. Roza un Karls tika notverti un arestēti Berlīnē 1919.jg.janvārī, viņa tika nogalināta ar šāvienu galvā un līķis iemests upē, Karlam bija tāda pati nāve, taču līķis tika apbedīts kā anonīms. Tapāt tika nogalināti daudzi citi KPD biedri tika nogalināti, un revolūcija beidzās. Pēc 4 mēnešiem Rozas Luksmenburgas līķis tika izskalots, un Freikopa karavīrs tika ieslodzītu uz 2 gadiem par pārāk ātru viņas nāvessoda izpildi.
Roza ir zināma ar pēdējiem vārdiem, ko viņa teikusi savam nāvessoda izpildītājam: „Līderība ir zaudējusi. Līderību ir jārada no pūļa. Pūlis ir izšķirošais elements, viņi ir klints, uz kuras pēdējās revolūcijas uzvara tiks būvēta. Pūlis ir savos augstumos, tas ir pārvērtis savu sakāvi par vēsturisku cīņu, kurai ir starptautiskā sociālisma lepnums un spēks. Nākotnes uzvara tiks veidota no šīs sakāves. Lai Berlīnē valda kārtība! Tu stulbais, rokaspuisi! Tev pildāmā pavēle būvēta smiltīs. Jau rīt revolūcija celsies un rībēs ar un tiks izziņota ar fanfarām, pret tavu teroru. Es biju, es esmu, es būšu!
[izmainīt šo sadaļu] Darbi
• The Accumulation of Capital. Trans. A. Schwarzschild in 1951. Routledge Classics edition, 2003. Originally published as Die Akkumulation des Kapitals in 1913.
• The Problem of Reproduction
• The Historical Exposition of the Problem
• Round I: Sismondi--Malthus vs. Say--Ricardo, MacCulloch
• Round II: The Controversy between Rodbertus and von Kirchmann
• Round III: Struve-Bulgakov-Tugan Baranovski vs. Vorontsov-Kikolayon
• The Historical Conditions of Accumulation
• The Accumulation of Capital: an Anticritique written in 1915.
• Gesammelte Werke ("Collected Works"), 5 volumes, Berlin 1970–1975.
• Gesammelte Briefe ("Collected Letters"), 6 volumes, Berlin 1982–1997.
• Politische Schriften ("Political Writings"), edited and preface by Ossip K. Flechtheim, 3 volumes, Frankfurt am Main 1966 ff. Luksmeburgisms – īpaša revolucionārisma teorija
