Meža cauna

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Meža cauna
Martes martes (Linnaeus, 1758)
Meža cauna
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Plēsēji (Carnivora)
Apakškārta Suņveidīgie (Caniformia)
Virsdzimta Caunveidīgie (Musteloidea)
Dzimta Caunu dzimta (Mustelidae)
Apakšdzimta Caunu apakšdzimta (Mustelinae)
Ģints Caunas (Martes)
Suga Meža cauna (Martes martes)
Izplatība
European Pine Marten area.png
  Dabīgais izplatības areāls
  Introdukcijas areāls

Meža cauna jeb Eiropas meža cauna (Martes martes) ir vidēja auguma caunu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, kas pieder caunu ģintij (Martes). Bieži sastopama zīdītāju suga arī Latvijā.

Meža cauna dzīvo Eiropā,[1] un Tuvajos Austrumos, tās izcelsmi saista ar Eiropas ziemeļiem. Meža cauna parasti dzīvo biezos mežos un migas ierīko vecu koku dobumos vai žagaru kaudzēs. Meža caunu var sastapt arī ārpus meža. Cauna pārvietojas pa upju ielejām, piekrastēm un grāvjiem.[2]

Meža cauna ir Latvijas mežu iemītnieks jau kopš pēdējā ledus laikmeta. Precīzs skaits nav zināms, bet Latvijas mežos mīt apmēram 35 000 meža caunu.[3] Caunu skaitam ir tendence pieaugt labvēlīgo barošanās apstākļu dēļ mežu izcirtumos, kuros savairojas grauzēji.[2] Meža cauna ir gadsimtiem medīta, lai iegūtu tās kažokādu. Kažokādu dēļ caunas intensīvi medīja 19. gadsimtā, tādēļ 20. gadsimta pirmajā pusē caunu uzskatīja par samērā retu sugu Latvijā. Caunu skaits pieauga pēckara gados, īpaši 1960. gadu beigās.[2]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža caunām ir dzletenas krūtis un kakls

Meža cauna ir ļoti līdzīga otrai Eiropā dzīvojošai caunai akmeņu caunai (Martes foina), un tās dabā ir grūti atšķirt nepieredzējušam vērotājam. Meža cauna ir apmēram mājas ķaķa lielumā. Tai ir slaids, spēcīgs ķermenis ar īsām kājām. Pēdas garas, relatīvi platas, to spilventiņi ieapaļi, ziemā viscaur biezi segti ar elastīgiem matiņiem, tāpēc pirkstu nospiedumus grūti saskatīt, pēdu kontūras samērā izplūdušas. Vasarā pirkstu spilventiņi mazāk apmatoti, līdz ar to pēdu nospiedumi ir mazāki un konkrētāki. Meža caunas ķermeņa garums ir 40 - 58 cm garš, kuplā aste 25 cm gara, bet svars 0,8 - 2,5 kg.[4] Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm. Meža caunai ir mazas, noapaļotas austiņas, lai gan tās ir spicākas kā akmeņu caunai,[5] un asi zobi. Gan priekškājām, gan pakaļkājām tai ir pieci pirksti.[5]

Meža caunas kažoka krāsa variē no tumši brūnas līdz gaiši brūnai. Ziemas periodā kažoks izaug biezāks un matojums garāks. Pakakle un pazode meža caunai ir dzeltena vai silti krēmīgi balta. Pēc pakakles krāsas vislabāk var atšķirt meža caunu no akmeņu caunas, jo akmeņu caunai pakakle ir balta, un ļoti reti viegli dzelgana.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža caunai ir daļēji ievelkami nagi, kas ir tik asi, lai varētu kāpt kokos. Meža cauna kokā ir veikla kāpelētāja un spēj pārvietoties pa zariem no viena koka uz otru. Vienlaicīgi tā ir ātra arī uz zemes. Uz zemes visbiežāk pārvietojas 30 - 50 cm gariem lēcieniem, liekot pakaļkājas priekšējo kāju nospiedumos. Pārvietojoties lielā ātrumā, abas vai viena pakaļkāja bieži apsteidz priekškājas nospiedumu. Ejot lēni, cauna pārvietojas zigzag veidā.[4] Meža cauna ir nakts dzīvnieks, un pa dienu tā atpūšas savā migā, izejot medībās krēslā. Vienas nakts laikā meža cauna var noiet 15 - 20 km, lai gan visbiežāk tās maršruts ir 3 - 5 km garš.[5] Meža caunai ir ļoti laba dzirde, kas ļauj medīt tumsā. Meža cauna ir nometniece, un tai ir sava teritorija, kas tiek iezīmēta ar ekskrementiem zīmīgās vietās. Vienai caunai nepieciešamā platība ir salīdzinoši neliela, kas ir daži kvadrātkilometri.

Meža caunai tikpat kā nav dabīgo ienaidnieku, jo tā ir ļoti veikla, bet reizēm to nomedī lielie, plēsīgie putni, vilki un lapsas.

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža cauna ir ļoti veikls mednieks, kas medī gan uz zemes, gan kokos

Meža cauna ir visēdāja un medī dažādus mazus dzīvniekus, grauzējus, vāveres, zaķus, putnus, kukaiņus, vardes un neatsakās no maitas. Pie iespējas meža caunas barojas ar ogām, augļiem, riekstiem un medu. Tā izēd no ligzdām putnu olas, kopumā cauna apēdīs visu, ko varēs nomedīt.

Cauna lēkā pa kokiem tikpat veikli kā vāveres, un ir īsts drauds vāverēm.[2] Nomedījusi vāveri, cauna var atļauties atpūsties apmēram divas trīs dienas, bet, ja nomedīts zaķis, pat nedēļu. Ļoti bieži to, ko cauna neapēd uzreiz, tā noslēpj, vēlāk atgriežoties pie krājumiem.[5] Pēc vāveres nomedīšanas vai aizbaidīšanas cauna apmetas vāveres būvētajās ligzdās. Vāveru ligzdas caunām ir noderīgas tādēļ, ka midzeņus vāveres prot izbūvēt arī kokos bez dobumiem.[2]

Latvijā nav veikti īpaši pētījumi par caunu negatīvo ietekmi uz putniem, taču cauna ir nozīmīgs drauds dobumperētājiem. To pierāda arī ornitologu parauglaukumu būrīšu apmeklējumi. Caunas terorizē lielās zīlītes, melnos mušķērājus, meža baložus, gaigalas, bikšainos apogus un zaļās vārnas.[2] Nakts laikā cauna ir paties drauds uz zemes ligzdojošajiem vistveidīgajiem putniem: mežirbēm, rubeņiem, medņiem.[2]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meža caunas dzimumbriedumu sasniedz 2 vai 3 gadu vecumā. Tā kā meža caunas ir vientuļnieces, tad tās satiekas tikai riesta laikā jūnijā, jūlijā. Nākamā gada pavasarī martā vai aprīlī caunai piedzimst 1 - 5 mazuļi, jo caunas grūtniecībai ir latentā stāvokļa periods, kad embrija attīstība tiek atlikta.[5] Īstais mazuļu attīstības laiks ir apmēram 1 mēnesis. Piedzimstot tie ir akli, nevarīgi un sver 30 g. Pēc mēneša tiem atveras acis. Māte mazuļus zīda ar pienu pusotru mēnesi.[5] Pēc 6 mēnešiem jaunās caunas uzsāk pastāvīgu dzīvi. Savvaļā meža caunas dzīvo 8 - 10 gadus, nebrīvē tā var nodzīvot līdz 18 gadiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]