Lielā zīlīte

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lielā zīlīte
Parus major (Linnaeus, 1758)
Lielā zīlīte
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zvirbuļveidīgie (Passeriformes)
Apakškārta Dziedātājputni (Passeri)
Dzimta Zīlīšu dzimta (Paridae)
Ģints Zīlīšu ģints (Parus)
Suga Lielā zīlīte (Parus major)
Izplatība
Parus major distribution map.png

Lielā zīlīte (Parus major), tautā saukta arī par tauku zīlīti jeb speķa zīlīti[1] ir vidēja auguma dziedātājputns zīlīšu dzimtā (Paridae). Tai ir 14 pasugas. DNS pētījumos noskaidrojās, ka dažas pasugas ir pilnvērtīgas sugas, līdz ar to kopš 2005. gadā divas bijušās pasugas tiek sistematizētas kā sugas: Āzijas pelnu zīlīte (Parus cinereus) un Japānas zīlīte (Parus minor).[2]

Lielajai zīlītei ir visplašākā izplatība zīlīšu ģintī (Parus). Tā mājo Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā. Latvijā lielā zīlīte ir parasta ligzdotāja un no visām zīlīšu sugām ir visbiežāk sastopamā suga.[3] Kopumā lielā zīlīte ir nometniece un migrē tikai ļoti aukstās ziemās. Tā ir sastopama dažādu tipu mežos, biežāk ar lapu koku piejaukumu, parkos, dārzos, apdzīvotās vietās, pilsētas ieskaitot.[4]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielo zīlīšu pāris, pa kreisi - mātīte, pa labi - tēviņš
Ziemas laikā lielā zīlīte labprāt meklē palīdzību pie cilvēkiem

Lielā zīlīte ir salīdzinoši liela zīlīte (lielākā no visām Latvijā sastopamajām zīlīšu sugām).[5] Ķermeņa garums ir 14 cm, spārnu izplētums 22 - 25 cm, svars 16 - 25 g.[6] Tai ir melna galva un balti vaigi, krūtis un vēders dzeltens, pār kuru stiepjas melna svītra. Tēviņiem svītra virzienā uz asti kļūst platāka, mātītēm šaurāka vai pat izzūd. Mugura lielajai zīlītei ir olīvzaļa, spārni tēraudzili, tumši, ar baltu šķērssvītru. Arī aste tai ir tēraudzila. Jaunie putni ir bālāki, ne tik koši.[7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas laikā lielā zīlīte ir ļoti agresīva, tā spēj nogalināt citus sīkus putniņus, izcīnot un aizstāvot sev tīkamu ligzdošanas vietu. Zīlīšu ligzdiņās ir vairākkārt redzēti noknābti mušķērāji. Lai arī abiem auguma starpība nav liela, zīlīte ir nedaudz druknāka un dūšīgāka. Tā kā beigto putnu no būrīša nevar izvilkt, tas tiek izmantots kā ligzdas būvmateriāls.[3] Ārpus ligzdošanas laika zīlītes ir sabiedriskas un uzturas grupās, kurās ir ap 15-20 putnu. Šādā barā var būt arī citu sugu putniņi, piemēram, mizložņas un citu sugu zīlītes.[3] Lielās zīlītes bieži ziņo citiem putniem par plēsīgo putnu parādīšanos. Tās mēdz sanākt kopā, lai plēsēju kopīgiem spēkiem padzītu.[3] Lielās zīlītes ir ļoti kustīgi putniņi un to lidojums ir spurdzošs. Meklējot barību tās veikli pārvietojas pa koku un krūmu zariem.[7]

Ziemā naktsguļai zīlītes izvēlas pēc iespējas siltākas vietas - būrīšus, koku dobumus, pat skursteņus un māju pieliekamos, ja izdodas tādos iekļūt. Siltākā laikā zīlītes nakšņo koku zaros, taču labāk jūtas slēgtās slēptuvēs.

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielā zīlīte pamatā barojas ar kukaiņiem un to kāpuriem, bet ziemā tā barojas arī ar eļļainām sēkliņām un ogām.[7] Ziemas laikā, lai izdzīvotu, tā kļūst samērā plēsīga un agresīva pret citiem nelieliem putniņiem un spēj tos (piemēram, zeltgalvīšus) noknābt, lai ar tiem barotos. Lai arī ne bieži, tomēr ik pa laikam var novērot, ka lielās zīlītes bargās ziemās noknābā arī aizmigušus sikspārņus. Tā neatsakās arī no maitas un kopā ar kraukļiem barojas no kritušiem dzīvniekiem.[3]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielās zīlītes ligzda ar mazuļiem

Lielā zīlīte ligzdo koku dobumos, putnu būrīšos un citās apslēptās vietās, piemēram, žogu metāla stabos vai pastkastītēs.[3] Ligzda lielajai zīlītei veidota no dzīvnieku vilnas, sausas zāles un sūnām. Olas Latvijā tā sāk dēt aprīļa beigās vai maija sākumā. Dējumā ir 5–13 gaiši rožainas vai baltas olas, kas klātas ar sīkiem sarkanbrūniem plankumiņiem.[4] Olas lielā zīlīte apsedz ar sūnām, padarot tās neredzamas citiem putniem.[3] Sezonā parasti ir divi perējumi. Otrajā perējumā ir mazāk olu nekā pirmajā. Pirmā perējuma mazuļi ligzdu atstāj maija beigās vai jūnija sākumā, otrā perējuma – jūlija otrajā pusē un augustā.[4]

Zīlīšu galvenie ienaidnieki ir apodziņš, zvirbuļvanags, vistu vanags un cauna.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]