Neuzbrukšanas līgums starp Latviju un Vāciju
Latvijas-Vācijas neuzbrukšanas līgums (vācu: Deutsch-lettischer Nichtangriffsvertrag) bija starptautisks līgums starp Latviju un Vāciju, ko 1939. gada 7. jūnijā Berlīnē parakstīja Latvijas Ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Vācijas Ārlietu valstsministrs Joahims fon Ribentrops.
Sakarā ar Igaunijas un Latvijas agrāk noslēgtajiem līgumiem par savstarpējo sadarbību, vienlaicīgi Berlīnē parakstīja arī Igaunijas-Vācijas neuzbrukšanas līgumu.[1]
Neuzbrukšanas līgums bija spēkā 10 gadus ar neierobežotiem pagarinājumiem ik pa 10 gadiem, ja abas puses neiebilst.
Tomēr 1939. gada augustā, vienojoties ar PSRS par teritoriju pārdali, Vācija pārkāpa šo līgumu un nodrošināja PSRS iebrukumu Latvijas teritorijā.
Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bermontiādes kauju beigu daļā Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics 1919. gada 25. novembrī nosūtīja Vācijas Ārlietu ministram H. Milleram notu par kara pieteikumu Vācijai. Tikai pēc Latvijas bruņoto spēku uzvaras Latgales kaujās 1920. gada 15. jūlijā Berlīnē parakstīja Pagaidu līgumu par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.
Vācijas spiediena dēļ 1939. gada 22. martā Lietuva atdeva Vācijai Klaipēdas apgabalu (Memelland).
Gatavojoties karam ar Poliju, 1939. gada 28. aprīlī Vācija vienpusēji lauza 1934. gada 26. janvārī parakstīto Polijas-Vācijas neuzbrukšanas līgumu. Tajā pašā dienā tika pasludināts piedāvājums Latvijai un Igaunijai slēgt neuzbrukšanas līgumus.[2] Padomju Savienība prasīja aizsardzības garantijas Baltijas valstīm no Anglijas un Francijas, bet tās netika sniegtas līdz 1939. gada 1. jūlijam un arī pēc tā netika noformētas līguma formā.[2]
1939. gada maija-augusta slepeno sarunu laikā ar Padomju Savienības vadītājiem, Vācija bija cerējusi ietekmju sfēru Latvijā dalīt, ņemot sev bijušās Kurzemes un Zemgales hercogistes teritoriju, no kā Staļina spiediena ietekmē pirms Molotova—Ribentropa pakta parakstīšanas 1939. gada augustā atteicās.
Līguma teksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijas Republikas Prezidents un Vācijas Valsts Kanclers cieši apņēmušies visos apstākļos uzturēt mieru Latvijas un Vācijas starpā, ir vienojušies apstiprināt šo apņemšanos ar abu valstu līgumu un iecēluši par saviem pilnvarniekiem: Latvijas republikas prezidents: Ārlietu ministru Vilhelmu Muntera kungu; Vācijas Valsts Kanclers : Ārlietu viceministru Joachimu von Ribbentrop kungu, kuri, apmainījušies savām pilnvarām, kas atrastas labā un pienācīgā kārtībā, ir vienojušies par sekojošiem noteikumiem:
1. pants. Latvijas Republika un Vācijas Valsts nekādā gadījumā nevērsīsies viena pret otru ar karu vai pielietojot citāda veida varas līdzekļus. Ja no kādas trešās valsts puses notiktu pret vienu no līdzējām pusēm kāda pirmā rindkopā aprādītā veida darbība, tad otra līdzēja puse šādu darbību nekādi neatbalstīs.
2. pants. Šis līgums ratificējams un ratifikācijas grāmatas apmaināmas Berlīnē cik drīz vien iespējams. Līgums stājas spēkā reizē ar ratifikācijas grāmatu apmaiņu un sākot ar to paliek spēkā desmit gadu laikā. Ja vēlākais vienu gadu pirms šā termiņa notecēšanas viena no līdzējām pusēm šo līgumu neuzteic, tad tas paliek spēkā nākamiem desmit gadiem, šie paši noteikumi ir spēkā turpmākiem laika periodiem. Līgums tomēr nepaliek spēkā ilgāk kā šodien parakstītais tāds pats līgums starp Vāciju un Igauniju. Ja šī iemesla dēļ līgums zaudētu spēku pirms 2. rindkopā paredzētā termiņa, tad Latvijas valdība un Vācijas valdība, uz vienas puses vēlēšanos, nekavējoties stāsies sarunās par līguma atjaunošanu.
To apliecinot, abu pušu pilnvarotie ir šo līgumu parakstijuši.
Izgatavots divos pirmrakstos, latviešu un vācu valodā, Berlīnē, 1939. gada 7. jūnijā.
Parakstīšanas protokols. Parakstot šodien Latvijas un Vācijas līgumu, starp abām pusēm notikusi vienošanās par sekojošo: Ja konfliktā nepiedalīgās līdzējas puses izturēšanās atbilst vispārējiem neitralitātes noteikumiem, tad tā neskaitās par atbalstīšanu līguma 1. panta 2. rindkopas nozīmē. Tamdēļ nav uzskatams par nepielaižamu atbalstīšanu, ja konfliktā nepiedalīgā līdzēja puse turpina normālu preču apmaiņu un preču transitu ar trešo valsti.[3]
Vācijas propagandas dienesta Dienst aus Deutschland darbinieks un vēlākais VDR ārlietu ministrs Georgs Dertingers apgalvoja, ka līgumā esot bijusi arī slepena klauzula, ka “uzbrukuma draudi pastāvēja tikai no Padomju Krievijas un ka saprātīga neitralitātes politikas īstenošana prasa novirzīt visus aizsardzības spēkus pret šo apdraudējumu”, tādēļ Vācija apņēmusies palīdzēt sabiedrotajiem, ciktāl viņi paši nespēj to darīt. Tomēr apstiprinājumi šādas klauzulas eksistencei nav atrasti.[2]
Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc Otrā pasaules kara sākuma Latvijas valdība 1939. gada 2. septembrī izsludināja likumu par Latvijas neitralitāti karā. Latvijas bruņotajos spēkos no 1939. gada septembra iesauca rezervistus un armijas kopējais skaits sasniedza 30 000 vīru. Pēc 17. septembra, kad Vācijas karā pret Latvijas kaimiņvalsti Poliju iesaistījās Padomju Savienība, Polijas valdība pameta savu valsti un tuvojās tās kapitulācija, strauji pieauga poļu bēgļu skaits, kuriem Latvijā nācās iekārtot speciālas nometnes. Internēti tika 1573 poļu armijas kareivji un virsnieki.
Lielā slepenībā sāka izstrādāt 5. mobilizācijas plānu, kas paredzēja tādu armijas dislokāciju, kas iespējamā kara gadījumā sekmētu kā Ventas līnijas noturēšanu pret PSRS karabāzēs esošo karaspēku, tā Pededzes—Aiviekstes—Lubānas līnijas aizsardzību pret Sarkanās armijas uzbrukumu no austrumiem.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 15. maijā. Skatīts: 2018. gada 6. oktobrī.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Николаевич, Кабанов Николай; Владимирович, Симиндей Владимир (2017). "ЗАКЛЮЧАЯ «ПАКТ МУНТЕРСА — РИББЕНТРОПА»: АРХИВНЫЕ НАХОДКИ ПО ПРОБЛЕМАТИКЕ ГЕРМАНСКО- ПРИБАЛТИЙСКИХ ОТНОШЕНИЙ В 1939 г." (rus). Журнал российских и восточноевропейских исторических исследований (1 (8)). ISSN 2409-1413.
- ↑ Latvijas-Vācijas neuzbrukšanas līguma teksts
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas-Vācijas neuzbrukšanas līgums Berlīnē, 1939. gada 7. jūnijā (teksts vāciski)
.svg){kind=small}
