Viļņas ūnija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
1557. gada aizsardzības līguma noslēgšana Pasvalē starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkungu un Polijas karali Sigismundu II Augustu. Maurīcija Gotlība (Maurycy Gottlieb, 1856-1879) zīmējums
1561. gada Pacta subiectionis vāciskais tulkojums, kas sākas ar Sigismundus Augustus von Gottes Gnaden König in Polen ...

Viļņas ūnija ir 1561. gada 28. novembrī Livonijas kara laikā Viļņā noslēgta vienošanās starp Lietuvas dižkungu un Polijas karali Sigismundu II Augustu un Livonijas ordeņa pēdējo mestru Gothardu Ketleru. Noslēdzot padošanās paktu, Sigismunds Augusts kļuva par Livonijas senioru. Pakta pamatā bija senais Pax Romana princips, ko romieši bija ieviesuši, padarot pakļautās valstis par impērijas provincēm.

Ūnijas līgums ietvēra Viļņas paktu (latīņu: Pacta subjectionis) par padošanās noteikumiem un Sigismunda Augusta privilēģiju (latīņu: Privilegium Sigismundi Augusti), kas garantēja Kurzemei evaņģēliski-luteriskās baznīcas, vācu valodas un pašpārvaldes tiesības.

Vēstures hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas konfederācijas bojāeja ilga apmēram četrus gadus:

Ūnijas noteikumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sigismunds II Augusts (1520-1572) pēc pakta nosacījumiem kļuva par Livonijas valdnieku
  • Livonijas ordenis tika sekularizēts.
  • Karalis un dižkungs Sigismunds II Augusts apņēmās aizbildināt Livonijas kārtas Vācu Nācijas Svētās Romas impērijas ķeizaram par to, ka tās ir padevušās viņam.
  • Tika garantēta Augsburgas konfesija, kas nozīmēja neiejaukšanos katoļu un protestantu baznīcu lietās.
  • Tika garantētas līdzšinējās dižciltīgo privilēģijas un jurisdikcija, kārtojot apelācijas jautājumu.
  • Vadošos amatus rezervēja livoniešiem, tomēr kara dēļ tiesības iecelt piļu virsniekus palika karalim, vadoties no lietderības, nevis no viņu tautības.
  • Kurzeme un Zemgale tiesību ziņā tika pielīdzinātas 1525. gadā dibinātajai Prūsijas hercogistei, izveidojot autonomu Kurzemes un Zemgales hercogisti un piešķirot to mantojuma lēnī pēdējam ordeņa meistaram Gothardam Ketleram.
  • Pārējā Livonijas ordeņa teritorijā nodibināja Pārdaugavas hercogisti, kas atradās personālūnijā ar Lietuvu un tās nākamajiem valdniekiem.
  • Pārdaugavas hercogistē esošās pilis karalis pēc savas labpatikas apsolīja tiem, "kas vēl atlikušies no Vācu ordeņa, kā arī mūsu padomniekiem un citiem, kam nopelni Livonijas labā".

Sigismunda Augusta papildinātais tituls[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Viļņas pakta parakstīšanas Sigismunda II Augusta tituls latīniski tika rakstīts šādi:

"Sigismundus Augustus Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, nec non terrarum Cracoviae, Sandomiriae, Siradiae, Lanciciae, Cuiaviae, Kijoviae, Russiae, Woliniae, Prussiae, Masoviae, Podlachiae, Culmensis, Elbingensis, Pomeraniae, Samogitiae, Livoniae etc. dominus et haeres".

Sekas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pakta tiešās sekas bija karš starp Dāniju un Zviedriju par Igaunijas ziemeļdaļas mantojumu ("Ziemeļu septiņgadu karš").
  • Attālas sekas bija Poļu-zviedru karš (1600-1629) starp Polijas-Lietuvas un Zviedrijas Vāsas dinastijas valdniekiem, kā rezultātā Zviedrija anektēja Pārdaugavas hercogisti, izņemot tās dienvidaustrumu daļu (Poļu Livonija, tagadējā Latgale).
  • Livonijas bruņniecība tika atzīta par Livonijas zemju pārstāvi starptautiskajās attiecībās.
  • Livonijas bruņniecība ar tās landtāga izvirzīto priekšstāvi Johanu Reinholdu fon Patkulu priekšgalā vēlējās attiecināt Viļņas ūnijas noteikumus uz pakļaušanās noteikumiem Zviedrijai, kas izraisīja asu interešu sadursmi ar Zviedrijas karali un bija viens no iemesliem, kāpēc sākās Lielais Ziemeļu karš (1700-1721).
  • Tikai pēc Polijas troņa mantošanas kara (1733-1738) Krievijas atbalstītais Polijas karaļa troņa kandidāts Augusts III (August III Wettin) (1733—1763) galīgi atteicās no tiesībām uz Livonijas (Pārdaugavas) hercogisti par labu Krievijas impērijai.

Hronikas liecības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova hronika par par Livonijas padošanos Polijas-Lietuvas aizsardzībā:

RussowChronicle.jpg

"Tajā pašā laikā, kad apstākļi Livonijā tā sarežģījās un daudzas zemes, pilsētas un pilis bija atņemtas, visādi krājumi aizvesti, valdnieku un priekšnieku skaits bija pavisam niecīgs tapis, un pie mestŗa bija palikusi tikai neliela padome, un mestris viens pats arī bija par vāju cīnīties pret tādu tik stipru ienaidnieku, kuŗam kaujās laime pati nāca pretīm, - mestris ieskatīja par labāko ar visām atlikušām zemēm un pilsētām padoties Polijas ķēniņa apsardzībā, lai šīs pilsētas un zemes nenāktu Krievijas rokās. Polijas ķēniņš Sigimunds Augusts, paklausīdams mestŗa priekšlikumam, pārņēma visas no krieviem neieņemtās pilis un zemes Livonijā. Mestris dabūja dažas Kurzemes zemes un pilis un Rīgas biskapiju, kā lēni ar mantošanas tiesībām, un Kurzemes hercoga un Zemgales grāfa tituli. Tā izbeidzās Vācu ordenis Livonijā un nodibinājās 2 laicīgas valstis: viena Kurzemē zem hercoga valdības un otra latviešu zemē un Rīgas biskapijā, kuŗu ķēniņš paturēja sev, un kuŗa līdz šai dienai saucas par Aizdaugavas valstiņu".

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. Daugava, Stokholma, 1964.