Pūšļu fuks

Vikipēdijas lapa
Pūšļu fuks
Fucus vesiculosus L.
Pūšļu fuks
Klasifikācija
ValstsHromisti (Chromalveolata)
NodalījumsHeterokonti (Heterokontophyta)
KlaseBrūnaļģes (Phaeophyceae)
RindaFuku rinda (Fucales)
DzimtaFucaceae
ĢintsFucus
SugaPūšļu fuks (F.vesiculosus)
Pūšļu fuks Vikikrātuvē

Pūšļu fuks jeb pūšļaļģe (latīņu: Fucus vesiculosus) ir daudzgadīga brūnaļģe, kuras augšanas ilgums ir vidēji 4—5 gadi.[1] Pūšļu fuks ir viena no izplatītākajām un svarīgākajām biotopu veidojošām sugām Baltijas jūrā. Tā veidotais komplekss kalpo daudzām citām sugām kā mazuļu šķilšanās vieta, slēptuve un barošanās vieta.[2] Tā ir vienīgā daudzgadīgā makroaļģu suga, kas ieceļojusi no Atlantijas okeāna un piemērojusies īpatnējam Baltijas jūras sāļumam (3—30‰).[3] Pūšļu fuka izplatību Baltijas jūrā apdraud antropogēnā ietekme.[4]

Pazīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūšļu fuks ir tumši olīvbrūnā krāsā (jūras krastā izžūstot, kļūst gandrīz melnā krāsā),[5] kas, piestiprinājies uz akmeņainiem substrātiem, var izaugt līdz 2 m.[6] Aļģei ir savdabīga smarža un nepatīkama, bezgaršīga, sāļa garša.[5] Ar morfoloģiskiem veidojumiem suga pielāgojas augšanas apstākļiem.[7] Pirmkārt, Fucus vesiculosus laponī izveidojušies pūslīši, kuros ir gaiss, kas spēj aļģi ūdenī noturēt vertikāli, pacelt tuvāk gaismai. Pūslīši veidojas vasaras beigās. Otrkārt, tam ir rizoīdi — saknēm līdzīgi lapoņa izaugumi, kas piestiprina pūšļu fuku zemūdens substrātam. Aļģei nav vadaudu.[7] Fucus vesiculosus laponis dihotomi dalās — katrā zarošanas vietā tas sadalās divās vienādās daļās..[8] Fucus vesiculosus var sajaukt ar Fucus spiralis, ar kuru tas krustojas.[9]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūšļu fuks ir plaši izplatīts Arktikā un auksti mērenajos reģionos. Baltijas jūrā tas ir sastopams uz cieta substrāta un bieži dominē seklās makroaļģu sabiedrībās.[10] Pūšļu fuka augšanas apstākļi ir daudzveidīgi: sākot no plūdmaiņām pakļautiem akmeņainiem krastiem līdz pat purviem. Izplatības areāls plešas gar Atlantijas okeāna austrumu krastiem, sākot no Norvēģijas ziemeļiem līdz Marokai, ietverot arī Baltijas jūras un Baltās jūras areālus; kā arī gar Atlantijas okeāna rietumu krastiem, sākot no Kanādas līdz Ziemeļkarolīnai ASV. Norādes, ka sugas areāls sniedzas līdz Kanāriju un Azoru salām ir apšaubāmas.[11]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūšļu fuka tuvplāns

Pūšļu fuki ir divdzimumu organismi,[12] tiem ir vīrišķie un sievišķie dzimumi. Tie vairojas, izlaižot ūdenī olšūnas un spermatozoīdus, kas notiek tikai pilnmēness vai jauna mēness naktīs.[13] Dzimumšūnas attīstās īpašās tvertnēs lapoņa daivu galos. Pēc nonākšanas ūdenī olšūnas izdala vielas, uz kurām reaģē spermatozoīdi un ar vicu palīdzību peld pie olšūnām. Apaugļotā olšūna pārklājas ar apvalku un bez miera perioda sāk dīgt, veidojot jaunu aļģi.[14] Pūšļu fukam Baltijas jūras areālā ir divi vairošanās periodi: vasaras sākums (maijs–jūnijs) un rudens (septembris–novembris).[15]

Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūšļu fuks aug vidēji 1 līdz 6 metru dziļumā uz cietas, akmeņainas pamatnes. Labos caurredzamības apstākļos šī aļģe var augt līdz 15 m dziļumam.[8] Ziemeļjūrā pūšļu fuka vidējais dzīves ilgums ir trīs gadi, aizsargājamās teritorijās tas var maksimāli izdzīvot četrus līdz piecus gadus, savukārt Baltijas jūrā pūšļu fuka dzīves ilgums ir lielākas, reprodukcijas ilgums 4—5 gadi, daži indivīdi aizsargājamās teritorijās var izdzīvot pat 20 gadus.[12] Pūšļu fuka audzes dod patvērumu lielam skaitam dažādu sīku organismu. Sugu daudzveidības ziņā tie ir visbagātākie biotopi Baltijas jūrā. Tajos sastopamas 30 bezmugurkaulnieku un 10 aļģu sugas.[13] F.vesiculosus nodrošina patvērumu tādiem organismiem kā Spirobis spirobis, zālēdājiem izopodiem, kā arī gliemežiem, piemēram, Littorina obtusata.[16] Pētījumā par Rīgas līci atklāts, ka zems sāļums, viļņu darbība, barības vielu koncentrācija, ūdens caurredzamība un bezmugurkaulnieku–augēdāju klātbūtne var ietekmēt pūšļu fuka vairošanās spēju, veicinot resursu novirzīšanu no ģeneratīvo uz veģetatīvo orgānu veidošanos.[17] Lai aizsargātos no tā ēdājiem, pūšļu fuka neatņemama sastāvdaļa ir hlorotanīns, kam ir liela ekoloģiskā nozīme — tas pasargā arī no UV–starojuma un ir kā antioksidantu aģents.[18] Fucus vesiculosus vertikālais sadalījums (dziļuma ierobežojums) raksturo vides stāvokļa izmaiņas,[19] tāpēc to izmanto par bioindikatoru, lai izvērtētu apkārtējās vides stāvokli.

Littorina obtusata

Praktiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūšļu fuka izmantošanas iespējas ir plašas, to lieto kā mēslojumu, ķermeņa kopšanas līdzekli, piemēram, dušas želejā un ķermeņa krēmos, arī kā uztura bagātinātāju.[20] Ir veikti pētījumi par sugas izmantošanu vides stāvokļa izvērtēšanai, piemēram, lai noskaidrotu Čornobiļas katastrofas radītās sekas, veica radionuklīdu mērījumus Baltijas jūrā.[21] Pūšļu fuks bioakumulē arsēnu un ir pierādīts, ka tieši brūnaļģēs ir augstāka arsēna koncentrācija nekā zaļaļģēs un sārtaļģēs.[22] Pūšļu fuks kā bioindikators atspoguļo piesārņojuma potenciālo ietekmi organisma–biotopa kā arī populācijas/sugas–ekosistēmu līmenī.[23] Bioreducēšana ar Fucus vesiculosus var būt kā alternatīva un videi draudzīgs process, ko izmanto, lai atgūtu zeltu no atšķaidītiem hidrometalurģijas šķīdumiem.[24] Pūšļu fuka izmantošana medicīnā ir ļoti plaša. Pētījumos ir atklāts, ka brūnaļģes pozitīvi ietekmē cilvēka imūnsistēmu.[25] Fucus vesiculosus trīs galvenās sastāvdaļas ir jods, algīnskābe un fukoidāns. Jods pozitīvi veicina vairogdziedzera darbību, algīnskābe kā šķiedrviela ir noderīga, lai atbrīvotos no aizcietējumiem, savukārt fukoidāns — samazina holesterīna līmeni.[26]

Apdraudējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pūšļu fukam ir nozīmīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, tas ir patvērums dažādām sugām, piemēram, Spirorbis spirorbis un Littorina obtusata,[27] kā arī, piemēram, Fucus vesiculosus izplatības izmaiņas var būtiski ietekmēt Baltijas jūras piekrastes ekosistēmu, tostarp piekrastes zivju nozveju.[10] Fucus vesiculosus tiek uzkatīts par nozīmīgu biotopu bezmugurkaulnieku sugām. Pētījumi liecina, ka Fucus vesiculosus klātbūtne neliecina par augstu sugu dažādību, taču pūšļaļģe dod noteiktām sugām patvērumu, kur novērojama liela bezmugurkaulnieku biomasa. Izmainoties pūšļu fuka augšanas apstākļiem, izmainās bezmugurkaulnieku sastāvs, kas ietekmē augstākos trofiskos līmeņus, samazinot barības pieejamību zivīm.[28] Pūšļu fuku galvenokārt apdraud eitrofikācija un ūdens piesārņojums.[29] Daudzās piekrastes teritorijās barības un toksisko vielu noplūde ir radikāli mainījusi jūras bentosa struktūru un sugu sastāvu.[28] Eitrofikācija ļoti negatīvi iespaido jūras dzīvotnes, tā rezultātā savairojas pavedienaļģes, kas ap daudzgadīgajām jūraszālēm veido biezu klājienu, kā arī ūdenī daudzkārt palielinās mikroskopisko aļģu biomasa, tādējādi aizturot saules gaismu. Tā rezultātā samazinās platības, kas piemērotas parastās jūraszāles, pūšļu fuka un sārtaļģu izplatībai. Kādreiz pūšļu fuks Baltijas jūrā bija sastopams līdz pat 8 m dziļumam, taču tagad tā izplatība robežojas ar 5 m atzīmi.[13] Ievērojama izplatības samazināšanās vai pat izzušana ir novērojama tādos apgabalos kā Stokholmas arhipelāgā, Tallinas līcī un Gdaņskas līcī, Helsinku arhipelāgā un Rīgas līcī.[10] Pētījums par F.vesiculosus samazināšanos Somijas dienvidkrastā laika posmā no 1977.g līdz 1981.g, liecināja, ka sāļuma pieaugums un augstā barības vielu koncentrācija Baltijas jūras Z-daļā rada negatīvas sekas uz fuku audzēm.[30] Brūnaļģu fuku audzes jūrā ir Latvijā īpaši aizsargājama dzīvotne.[31]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ «MarLIN - The Marine Life Information Network». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 4. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 5. decembrī.
  2. ↑ http://priede.bf.lu.lv/grozs/HidroBiologjijas/Strake-lrkc%207.12.2011..pdf
  3. ↑ Deķere Z, 2007. Pūšļa fuka (Fucus vesiculosus L.) fertilitātes īpatnības Rīgas līcī, Ģeogrāfijas, Ģeoloģijas, Vides zinātnes referātu tēzes, LU 65 zinātniskā konference, LU Akadēmiskais apgāds, 269.lpp.
  4. ↑ Korpinen.S, Jormalainen.V, 2008. Grazing and nutrients reduce recruitment success of Fucusvesiculosus L. (Fucales: Phaeophyceae), Estuarine, Coastal and Shelf Science, Science Direct, Volume 78, Issue 2, 20 June 2008, Pages 437—444
  5. ↑ 5,0 5,1 Bladderwrack (Fucus Vesiculosus)
  6. ↑ «Bladder wrack videos, photos and facts - Fucus vesiculosus - ARKive». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 23. augustā. Skatīts: 2012. gada 5. decembrī.
  7. ↑ 7,0 7,1 The Brown Alga Fucus vesiculosus (Bladderwrack) — Adaptations
  8. ↑ 8,0 8,1 balticsea — Pūšļu fuks — šī gada Dabas koncetzāles varonis[novecojusi saite]
  9. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 2. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 5. septembrī.
  10. ↑ 10,0 10,1 10,2 Torn.K, Krause-Jensen.D, Martin.G, 2006. Present and past depth distribution of bladderwrack (Fucus vesiculosus) in the Baltic Sea, Aquatic Botany, Science Direct, Volume 84, Issue 1, Pages 53—62
  11. ↑ Coyer.A.J, Hoarau.G, Costa.F.J, Hogerdijk.B,Serrao.A.E, Billard.E,Valero.M,Pearson.A.G,Olsen.L.J,2011. Evolution and diversification within the intertidal brown macroalgae Fucus spiralis/F. vesiculosus species complex in the North Atlantic, Molecular Phylogenetics and Evolution 58,Science Direct, Pages 283—296
  12. ↑ 12,0 12,1 Malm.T, Kautsky.L, 2004. Are Bladderwrack (Fucusvesiculosus L.) holdfasts that support several fronds composed of one or several genetic individuāls, Aquatic Botany, science Direct, Volume 80, Issue 3, November 2004, Pages 221—226
  13. ↑ 13,0 13,1 13,2 Baltijas vides forums, 2009. Ieraugi Baltijas jūru, 76.lpp.
  14. ↑ Piterāns A., Vimba E., Vulfa L. Zemāko augu sistemātika. Rīga: Zvaigzne, 1975. 215.-217.lpp.
  15. ↑ Berger, R., Malm, T. & Kautsky, L., 2001. Two reproductive strategies in Baltic Fucus vesiculosus (Phaeophyceae). European Journal of Phycology, 36, Pages 265-273
  16. ↑ ://www.marlin.ac.uk/biotic/browse.php?sp=4203
  17. ↑ Deķere Z, 2007. Pūšļu fuka (Fucus vesiculosus L.) fertilitātes īpatnības Rīgas līcī, Ģeogrāfijas, Ģeoloģijas, Vides zinātnes referātu tēzes, LU 65 zinātniskā konference, LU Akadēmiskais apgāds, 269.lpp.
  18. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. martā. Skatīts: 2012. gada 5. decembrī.
  19. ↑ Schories.D, Pehlue.C, Selig.V,2009. Depth distributions of Fucus vesiculosus L. and Zostera marinaL. as classification parameters for implementing the European Water Framework Directive on the German Baltic coast, Ecological Indicators, Science Direct, Volume 9, Issue 4, Pages 670—680
  20. ↑ Morrissey, J., Kraan, S. & Guiry, M.D, (2001). A guide to commercially important seaweeds on the Irish coast. Bord Iascaigh Mhara: Dun Laoghaire
  21. ↑ Carlson.L, Holm.E, 1992. Radioactivity in Fucusvesiculosus L. from the Baltic Sea following the Chernobyl accident, Journal of Environmental Radioactivity, Science Direct, Volume 15, Issue 3, 1992, Pages 231—248
  22. ↑ Merrifield.E.M, Ngu.T, Stillman, 2004. Arsenic binding to Fucusvesiculosus metallothionein, Biochemical and Biophysical Research Communications, Science Direct, Volume 324, Issue 1, 5 November 2004, Pages 127—132
  23. ↑ Boikova.E,Kuļikova.E,Seisuma.Z,Botva.U,Līcīte.V,Petrovics.N,2012.Brūnaļģes Fucus vesiculosus oksidatīvā stresa novērtējums Rīgas, Somu un Botnjas līču biocenozēs,LU 70.zinātniskā konference,Latvijas ūdens vides pētījumi un aizsardzība, 49.lpp
  24. ↑ Mata.Y.N, Torres.E, Blazquez.L.M, Ballester.A, Gonzalez.F, Munoz.A.J, 2009. Gold(III) biosorption and bioreduction with the brown alga Fucusvesiculosus, Journal of Hazardous Materials, Science Direct, Volume 166, Issues 2, Pages 612—618
  25. ↑ Queiroz.S.C.K, Medeiros.P.V, Queiroz.S.L, Abreu.D.R.L, Rocha.H.A.O, Ferreira.C.V, Juca.M.B, Aoyama.H, Leite.L.E,2008. Inhibition of reverse transcriptase activity of HIV by polysaccharides of brown algae, Biomedicine and Pharmacoterapy, Science Direct, Volume 62, Issue 5, Pages 303-307
  26. ↑ «Bladderwrack Health Benefits — Fucus Vesiculosus, Kelp». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 3. janvārī. Skatīts: 2012. gada 5. decembrī.
  27. ↑ «MarLIN - The Marine Life Information Network». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2012. gada 5. decembrī.
  28. ↑ 28,0 28,1 Wikstrom.A.S, Kautsky.L, 2007. Structure and diversity of invertebrate communities in the presence and absence of canopy-forming Fucusvesiculosus in the Baltic Sea, Estuarine, Coastal and Shelf Science, Science Direct, Volume 72, Issues 1—2, March 2007, Pages 168—176
  29. ↑ Eriksson.K.B, Johansson.G,2003. Sedimentation reduces recruitment success of Fucus vesiculosus (Phaeophyceae) in the Baltic Sea, Eur. J. Phycol, Pages 217—222
  30. ↑ Kangas.B, Autio.H, Haeillors.G,Luther.H, Niemi.A, Salmaa.H,1982. A general Model the decline of Fucus vesiculosus at Tvaerminne, South Coast of Finland in 1977-1981, Acta Botanica Fennica,Vol.118, Pages 1-27.
  31. ↑ Dabas aizsardzības pārvalde,2011. Iepzīsim jūras piekrasti,noteicējs, 119.lpp
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: pūšļu fuks
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Pūšļu_fuks&oldid=4047382"