Rīgas osta

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas osta
Rīgas ostas celtni.JPG
teritorija 6348 ha
sauszemes teritorija 1962 ha
akvatorija 4386 ha
brīvā teritorija 860 ha
kopējais piestātņu garums 13 818 m
maksimālais ostas dziļums 14.5 m
kuģa maksimālā iegrime pie piestātnes 12,2 m

Rīgas osta (juridiski A/S Rīgas brīvosta) ir lielākā osta Latvijā, Daugavas grīvā, Rīgas pilsētā, kuru pārvalda Rīgas ostas pārvalde. Osta izvietojusies Daugavas abos krastos 15 km garumā, un ir atvērta kuģošanai visos gadalaikos. Kopējais ostas piestātņu garums ir 13 818 m; kuģa maksimālā iegrime pie piestātnes - 12,2 metri. Brīvostas teritorijā esošo terminālu kravu pārkraušanas jauda ir 45 000 000 t gadā. Līdz 80% no Rīgas brīvostas kravu apgrozījuma ir tranzītkravas nosūtīšanai uz vai saņemšanai no NVS. Pamatā caur to izved konteinerus, koks, ogles, minerālmēslus, ķīmiskās kravas un naftas produktus. Rīgas ostas apkalpotā teritorija (pa sauszemes un jūras ceļiem) atrodas aptuveni 2000 km rādiusā, lielākoties aptverot NVS un Baltijas valstis.

2008. gadā Rīgas ostu apmeklējuši 3894 kuģi.

Rīgas ostā darbojas divas regulāras pasažieru un kravas/pasažieru prāmju līnijas, kas savieno Rīgu ar Stokholmu un Lībeku. Darbojas 34 stividorkompānijas un 32 kuģu aģentu kompānijas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā osta Rīdzenes upē pie tās ietekas Daugavā - t.s. Rīgas ezerā, - izveidojās līdz ar cilvēku apmešanos šajā vietā (mūsdienu 13. janvāra ielas apvidū). Pirmās rakstītās ziņas par šo ostu attiecas uz XIII gs. (no 1297. gada ir saglabājušās senākās ziņas par jau esošas ostmalas nostiprināšanu, iedzenot krastos pāļus 7 pēdu - 2,13 metru - dziļumā). XIII gs. beigās Rīgas pilsēta iestājās Hanzas savienībā, kas veicināja strauju ostas attīstību. Tika uzcelts tilts pāri Rīdziņai, kuras vidū tika atstāts brīvs laukums lielajiem kuģiem. Uz Eiropu caur to eksportēja galvenokārt vasku, linus, kaņepes, kokmateriālus un zvērādas, bet no Eiropas šur importēja audumus, vīnus, amatniecības izstrādājumus. Atšķirībā no citām savienības ostu pilsētām, savas tirdzniecības flotes Rīgai nebija.

Jau XIV gs. beigās par pilsētas galveno ostu kļūst Daugavas krastmala, atstājot Rīdzenes upes izteku nelielu buru laivu piestātnēm un kuģu ziemošanai (Rīdzenes upes veco ostu par laivu piestātni izmantoja līdz pat XVIII gs. sākumam - pēdējās liecības par senās ostas izmantošanu ir no Ziemeļu kara, kad pilsētas aplenkuma laikā senajā ostā patvērumu meklēja kuģi un laivas, - bet 1733. gadā upi sāka oficiāli aizbērt, jo tajā uzkrājušies pilsētas atkritumi radīja nepatīkamu smaku un apdraudēja pilsētnieku veselību). Daugavas krastmala bija veidota kā cieša nepārtraukta pāļu siena ar daudzām noejām, kuras izmantoja kā ūdens ņemšanas vietas, kā arī šeit bija iespējams iekraut un izkraut kuģus. Izkraut Daugavas krastā gan varēja tikai upes kuģus, jo upe pie krasta bija tik sekla, ka jūras kuģi nevarēja noenkuroties. Bez tam, ja kuģis noenkurojās pie krasta, bija jāmaksā pāļu nauda, tāpēc kuģi noenkurojās krasta tuvumā, bet preci nogādāja krastā ar laivām.

XVI gs. Rīgas pilsētai tika uzcelti jauni zemes nocietinājumi: 8 m augstie zemes vaļņi Rīdziņas ieteku šķērsoja pie Daugavas. Zem vaļņiem 40 pēdu garumā pāri upei 1567. gadā uzbūvēja lokveida velvi - t.s. "ostas vārtus". Vārti bijuši aptuveni 8 m plati, velve bija aptuveni 2,5 m virs ūdens līmeņa. Pavasara plūdu laikā upes tos noslēdza ar aizsprostiem, lai ceļoties ūdens līmenim tā neappludinātu pilsētu (ostas vārti bija ļoti zemi, tālab Rīdziņā varēja iebraukt tikai laivas un strūgas). Caur ostu vesto preču sarakstā dominēja sāls, siļķes, audumi, metāla izstrādājumi, koloniālpreces (augsto muitas nodevu dēļ daļa kravu aizplūst caur Kurzemes hercogistes un Prūsijas hercogistes ostām). 1591. gadā Rīgas ostā ienāca 391 burinieks, t.i. vidēji viens kuģis dienā.

XVIII gs. bolverka kopgarums pie pilsētas bija 3200 m. Kā kuģu piestātne kalpoja arī 1701. gadā uzceltais plostu tilts pār Daugavu. Lejteces pusē pie tilta pietauvojās jūras kuģi, bet augšteces pusē — upju kuģi, un pāri tiltam krava tika pārkrauta no viena kuģa otrā. Par kuģa pietauvošanu tiltam bija jāmaksā nodeva, bet pajūgi, kas piegādāja kravas, no nodevu maksāšanas bija atbrīvoti. Rīgai nonākot Krievijas impērijas sastāvā, sākās vērienīgi ostas paplašināšanas darbi: inženiertehnisko būvju darbi Daugavas gultnes koriģēšanā, dambju būvē. Pēdējā koka krastmala Daugavā tika izbūvēta 1825. gadā. Pieaugot Rīgas ostas nozīmei, palielinājās arī ostas krasta garums. 1875.-1876. gadā veica Muitas krastmalas pārbūvi, veidojot tās jauno virsbūvi no kaltiem granīta akmeņiem. Laika posmā no 1887.-1891. gadam veco koka bolverku pretim Vecrīgai nomainīja ar jaunu pasažieru un preču kuģu piestātņu krastmalu (darbus vadīja Ā. Agte). Jaunā krastmala bija atvirzīta 25 m dziļāk upē, tas radīja pietiekami lielu dziļumu piestātnēm, kas atviegloja preču iekraušanu un izkraušanu. Krastmalā noteiktā attālumā tika novietoti lieli čuguna stabi kuģu pietauvošanai, kā arī bija izveidotas vairākas laivu piestātnes. 1788. gadā Daugavgrīvā tika uzcelta bāka, kas nomaina līdz tam esošo ugunskuru no baļķiem darinātā tornī. Pie ostas tika dibināta navigācijas skola.

XIX gs. kuģošana Rīgas ostā kļuva apgrūtināta kuģu ceļa aizsērēšanas dēļ - ārējā tirdzniecība bija kļuvusi pilnīgi atkarīga no bagarēšanas, ko finansēja galvenokārt Rīgas biržas komiteja. Padziļināšanas darbos tika izmantotas tā laika progresīvāko inženieru idejas un tehnika. Daugavas krastmalā pretim Vecpilsētai, kas daudzus gadsimtus bija galvenā Rīgas osta, radās piestātņu trūkums. Tāpēc sāka izbūvēt arvien jaunas laivu un kuģu piestātnes tālāk no vecpilsētas. Daugavā tika veikti padziļināšanas darbi, tika meklētas arvien jaunas vietas piestātņu celtniecībai. 1830. gadā Rīgas ostā ieradās pirmais tvaikonis “Oskar”. 1850. gadā Daugavas grīvā tika uzsākta Austrumu mola būve, no 1881.—1885. gados uzbūvēja Rietumu molu - Rīgas jūras vārti ieguva savu šodienas izskatu. 1861. gadā atklāja ar gāzi darbināmo bāku uz austrumu mola. Pateicoties dzelzceļu līniju izbūvei ar Iekškrieviju, strauji pieauga ostā ienākošo kuģu skaits un pārkraujamo preču apjoms. 1877. gadā Rīgas osta iegādājas pirmo ledlauzi. 1894. gadā Andrejostā atklāja elevatoru un dzelzceļu uz to. 1898. gada 31. maijā tika apstiprinātas ievērojama ostas robežu paplašināšana, jo esošajās robežās tā vairs nevarēja apkalpot visus ienākušos kuģus. 1901. gadā valdība pieņem lēmumu par Eksportostas būvi, kas palielinātu ostas caurlaides spēju. 1902. gadā atklāja pirmo "valsts saldētavu", gadu vēlāk darbu uzsāka Rīgas preču stacija. XX gs. gadsimta sākumā Rīgas osta bija lielākā Krievijas impērijas eksportosta kokmateriālu jomā un ieņem trešo vietu citu valsts ostu vidū pēc ārējās tirdzniecības kopapjoma. Gadsimtu mijā Rīgas osta jau aizņēma 40 km2.

Vecā Rīgas ostas "Valsts Saldētavas" ēka

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas turpinājās ostas infrastruktūras uzlabošanas darbi. 1928. gadā izbagarēto kuģu ceļa dziļums sasniedza 8,2 m, 1938. — 9,0 m, tika uzbūvētas vairākas jaunas noliktavas un saldētava Eksportostā. 1926. gadā ostā darbu sāka ledlauzis "Krišjānis Valdemārs".

1944. gadā vērmahts atkāpjoties krastmalu uzspridzināja, kā rezultātā radās 24 bedres un nopietni bojājumi (vecā krastmala saglabājusies tikai senajās fotogrāfijās un zīmējumos). Krastmalas atjaunošanas darbi pēc LPSR valdības rīkojuma tika veikti no 1945.-1949. gadam. Pārbūvējot Daugavas krastmalu tika mainīta arī tās funkcija: no pasažieru un kuģu piestātnes, tai bija jākalpo iedzīvotāju atpūtas mērķiem, bet osta tika atvirzīta tālāk no pilsētas centra. 1965. gadā nodota ekspluatācijā Rīgas jūras pasažieru stacija. 80. gadu sākumā Kundziņsalā tika uzbūvēts viens no lielākajiem konteineru termināliem PSRS, izveidota piestātne un infrastruktūra šķidrās gāzes eksportam, Zvejas osta Rīnūžos.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Arvis Pope. Rīgas osta deviņos gadsimtos. - Jumava:Rīga, 2000. ISBN 9984-05-301-6
  • Štrauhmanis J. , Latvijas ostas. - Rīga, 2000.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]