Valdemārs II Estridsens

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Valdemārs II
Valdemar Sejr
Valdemarsejrssegl.jpg
Valdemāra II zīmogs
Dānijas karalis
Amatā
1202. gads — 1241. gads
Priekštecis Knuds VI
Pēctecis Eriks IV

Dzimšanas dati 1170. gada 9. maijā vai 1170. gada 28. jūnijā
Miršanas dati 1241. gada 28. martā
Vordingborga, (Karogs: Dānija Dānija)
Apglabāts Svētā Benda baznīca, Ringstedā, Karogs: Dānija Dānija
Tēvs Valdemārs I Lielais
Māte Minskas Sofija
Dzīvesbiedrs(-e) Bohēmijas Dagmāra, Portugāles Berengārija
Bērni 9 bērni, to skaitā Eriks IV, Ābels, Kristofers I
Reliģija katolisms

Valdemārs II (dāņu: Valdemar Sejr - "Valdemārs uzvarētājs", dzimis 1170. gada 9. maijā vai 1170. gada 28. jūnijā, miris 1241. gada 28. martā) bija Dānijas karalis (1202 - 1241) un īsu brīdi arī Līvzemes un Letijas feodālais seniors (1221-1222).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valdemārs dzimis 1170. gada 28.jūnijā kā Dānijas karaļa Valdemāra I un viņa sievas Polockas Rurikoviču dinastijai piederīgās kņaza meitas Sofijas jaunākais dēls. Pa mātes līniju viņš bija cēlies no varjagu-rūsu dinastijas Polockas Rurikovičiem. Viņa vectēvs bija Minskas un Polockas kņazs Volodars Gļebovičs, tādējādi Valdemāram bija iespējams pieteikt feodālās mantošanas pretenzijas uz kādreiz Polockai pakļautajām letu un līvu zemēm. No 1182. līdz 1202. gadam viņš bija Šlēzvigas hercogs un kopā ar savu brāli Dānijas karali Knutu V 1201. gadā iekaroja Holšeinu. 1202. gadā viņš kļuva par Dānijas karali un iekaroja Mēklenburgu, Priekšpomerāniju. Arī Lībeka un Hamburga atzina viņa virsvaru. 1206. gada vasarā Valdemārs II rīkoja pirmo krustagājienu uz Sāmsalu, jo pēc bīskapa Alberta vienošanās ar Dānijas karali, Sāmsala, tāpat kā Ziemeļigaunija un Kurzeme, ietilpa dāņiem atvēlētajā kristāmajā teritorijā. Dāņi Sāmsalā uzcēla koka pili, bet sāmsaliešu draudu dēļ nevēlējās tajā palikt, tādēļ pili atkal nodedzināja un daļa karotāju atgriezās Dānijā, bet daļa pārziemoja Rīgā. 1218. gada vasarā Livonijas bīskaps Alberts, Igaunijas bīskaps Teoderihs no Turaidas un Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes devās pie Dānijas karaļa uz Šlēsvigas valsts sanāksmi un lūdza viņu doties karagājienā pret Igauniju, lai igauņi pārstātu kopā ar krieviem karot pret viņiem. Kā kompensāciju par militāro palīdzību karalim piedāvāja virskundzību pār Igaunijas un, iespējams, Līvzemes zemēm.

Leģendārā Dānijas karoga parādīšanās debesīs Lindanises kaujas laikā kā glābēja zīme dāņiem kritiskā brīdī (Lorencena glezna).

1219. gada jūnijā karalis Valdemārs II rīkoja krusta karagājienu uz Rēveles zemi. Kopā ar viņu ieradās arī viņa vasaļa Rīgenes vendu ķēniņa brālis, vēlākais ķēniņš Viclavs I (vācu: Wizlaw I) un četri bīskapi Lundas arhibīskapa Andreasa vadībā. Tagadējā Tallinas Domkalnā (Toompea) krusta karotāji vecās igauņu pils vietā sāka celt jaunu pili, kas vēlāk tika dēvēta par "dāņu pili". Pēc rēveliešu vecāko apdāvināšanas un kristīšanas izcēlās militārs konflikts, kurā igauņi pārskatīšanās dēļ nogalināja Igaunijas bīskapu Teoderihu un piespieda dāņu karaspēku atkāpties no pilskalna. Tomēr Viclava karavīri spēja panākt lūzumu kaujas gaitā un krustneši guva uzvaru. Kaujā krita vairāk nekā 1000 igauņu karavīru. Jaunajā cietoksnī tika atstāts dāņu garnizons un bīskapi, kas ķērās pie Rēveles novada kristīšanas. 1220.gadā bīskaps Alberts piekrita kļūt par Valdemāra II vasali, lēnī saņemot Livoniju[1]. 1222.gada vasarā Valdemārs II no jauna uzcēla iepriekšējā karagājiena laikā nopostīto pili Sāmsalā. Jaunajā pilī pie Dānijas karaļa no Līvzemes ieradās bīskaps Alberts, Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns un vārdā nenosaukti līvu vecākie, lai vestu sarunas par dāņiem piešķirtās Līvzemes un Igaunijas turpmāko statusu. Sarunu gaitā viņi panāca to, ka karalis Valdemārs II bīskapam Albertam atdeva Līvzemi, turpretī Sakalas un Ugaunijas zemē viņš karaļa tiesības piešķīra Zobenbrāļu ordeņa brāļiem, bet garīgās tiesības Rīgas bīskapam. Pēc tam piecu dienu kaujā sāmsalieši atkal piespieda dāņus pamest Sāmsalas pili. 1223. gadā Valdemāru II un viņa dēlu sagūstīja Šverīnes grāfs Heinrihs I un turēja apcietinājumā, prasot viņu atteikties no visiem iekarojumiem. Pēc ilgas pretošanās karalis 1225. gadā tomēr parakstīja līgumu, pēc kura viņš samaksāja izpirkšanas naudu 45 tūkstošu sudraba marku apmērā un zaudēja visus iekarojumus, arī virsvaldību pār tagadējās Latvijas zemēm. 1227. gadā viņš mēģināja zaudēto atgūt, tomēr zaudēja kaujā pie Bornhēvedas (Bornhöved) un pēc tam paturēja vienīgi Rīgenes salu un Ziemeļigauniju. Valdemārs II mira 1241. gada 28. martā un tika apglabāts Ringstedas katedrālē.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]