Voldemārs Veiss

Voldemārs Veiss;
Personīgā informācija
Dzimis	1899. gada 7. novembrī ; Rīga, Krievijas Impērija (tagad Latvija)
Miris	1944. gada 17. aprīlī (44 gadi); Rīga, Ostlandes reihskomisariāts (tagad Latvija)
Dzīvesbiedre	Olga Konstance (Jaukuma) (1903—1991)
Bērni	Skaidrīte
Militārais dienests
Dienesta pakāpe	štandartenfīrers (pulkvedis);
Dienesta laiks	1918.—1944.
Valsts	Latvija; Trešais reihs
Struktūra	Sauszemes bruņotie spēki
Komandēja	7. Siguldas kājnieku pulks; 281. Abrenes policijas bataljons; 42. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība	Latvijas brīvības cīņas; Otrais pasaules karš
Apbalvojumi	Triju Zvaigžņu ordenis (V šķira), Viestura ordenis (IV šķira), Aizsargu Nopelnu krusts, Lietuvas Vytis Kryžiaus, Trešā reiha Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, II un I šķiras Dzelzs krusts

Voldemārs Veiss (1899. gada 7. novembris — 1944. gada 17. aprīlis) bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks. Pirmais latvietis, kurš 1944. gadā ieguva augstāko Trešā reiha militāro apbalvojumu Bruņinieka krustu.^[1] Veiss piedalījās nacistu veidotajā Latvijas pašpārvaldē un policejisku struktūru vadībā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1899. gadā Rīgā. 1918. gadā pabeidza mācības Rīgas pilsētas reālskolā un 1918. gada 26. decembrī brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības Atsevišķajā studentu rotā. 1919. gada maijā paaugstināts par leitnantu, viņš augustā kļuva par Lejasciema komandantu. Vēlāk bija rotas komandieris Latgales Partizānu pulkā. 1920. gada martā ieguva virsleitnanta pakāpi.

1922. gadā pabeidza virsnieku kursus, tad dienēja 3. Latgales kājnieku divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulkā. 1931. gadā pārcelts uz Latvijas Bruņoto spēku štābu, kur sākumā bija Operatīvās daļas Statistikas nodaļas priekšnieka palīgs. No jūlija Latvijas armijas komandiera adjutants. 1934. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu. Latvijas armijas Mobilizācijas organizācijas nodaļas priekšnieks no 1936. gada. 1937. gadā pabeidza Augstāko Karaskolu. No 1937. līdz 1938. gadam komandēja bataljonu 1. Kurzemes kājnieku divīzijas 3. Jelgavas kājnieku pulkā. Latvijas armijas mobilizācijas nodaļas priekšnieks no 1938. gada. 1939. gadā kļuva par Latvijas militāro atašeju Igaunijā un Somijā, bet no 1940. gada janvāra tikai Igaunijā.

Otrajā pasaules karā

Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara sākumā 1940. gada augustā Veisu oktobrī atvaļināja no armijas, viņš apmetās Valgundes pagastā, bet 1941. gada martā atgriezās Rīgā. Pēc Vācijas iebrukuma 1941. gada jūlijā Veiss bija Pašaizsardzības komandantūru komandieris, piedalījās represijās pret ebrejiem un padomju aktīvistiem.^[2]^[3]^[4] No jūlija līdz decembrim bija arī Rīgas kārtības palīgpolicijas priekšnieks. No decembra Latviešu pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektora vietnieks, iekšējās drošības direktors. 281. Abrenes policijas bataljona komandieris no 1943. gada janvāra līdz tā izformēšanai 9. aprīlī, bet vēlāk bija 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulka komandieris, no 1943. gada oktobra vidus brigādes kājnieku priekšnieks. Augustā paaugstināts par leģiona štandartenfīreru (pulkvedi).

1944. gada 9. februārī viņu apbalvoja ar Bruņinieka krustu, bet martā ievainoja granātas sprādzienā Volhovas frontē. Miris Rīgā 1944. gada 17. aprīlī, apglabāts Rīgas Brāļu kapos. Viņa vārdā nosauca 19. ieroču SS grenadieru divīzijas 42. grenadieru pulku.

Latviešu leģiona pulku komandieri pēc zvēresta nodošanas 1943. gada aprīlī, no kreisās Lobe, Veiss, Janums, Krīpens, Skaistlauks un Apsītis.
Pulkveža Veisa izvadīšana
V. Veisa kapa piemiņas plāksne

Atsauces

↑ «Latvijas Komunistiskās partijas “sevišķās mapes” dokumenti par latviešu “buržuāzisko nacionālistu” darbību (1944-1963)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. martā. Skatīts: 2009. gada 24. janvārī.
↑ Aigars Urtāns. «Ebreju tautības civiliedzīvotāju slepkavošana Kuldīgas apriņķī». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.
↑ Eva Treiģe-Treide, Ēriks Prokopovičs, Andis Jēkabsons. «Valdemārpils ebreju kopienas liktenis un ebreju īpašuma ekspropriācija». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.
↑ Dzintars Ērglis. «Holokausts Krustpils pagastā 1941. gada vasarā: Piejūtu un Smanu sādža». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.

[1] «Latvijas Komunistiskās partijas “sevišķās mapes” dokumenti par latviešu “buržuāzisko nacionālistu” darbību (1944-1963)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 12. martā. Skatīts: 2009. gada 24. janvārī.

[kuldiga_18-2] Aigars Urtāns. «Ebreju tautības civiliedzīvotāju slepkavošana Kuldīgas apriņķī». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.

[valdemarpils_18-3] Eva Treiģe-Treide, Ēriks Prokopovičs, Andis Jēkabsons. «Valdemārpils ebreju kopienas liktenis un ebreju īpašuma ekspropriācija». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.

[krustpils_18-4] Dzintars Ērglis. «Holokausts Krustpils pagastā 1941. gada vasarā: Piejūtu un Smanu sādža». president.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 24. martā. Skatīts: 2011. gada 14. septembrī.

[1]

[2]

[3]

[4]