Ziemeļu gulbis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ziemeļu gulbis
Cygnus cygnus (Linnaeus, 1758)
Ziemeļu gulbis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zosveidīgie (Anseriformes)
Dzimta Pīļu dzimta (Anatidae)
Apakšdzimta Zosu apakšdzimta (Anserinae)
Ģints Gulbji (Cygnus)
Suga Ziemeļu gulbis (C. cygnus)
Izplatība
Cygnus-cygnus.png

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā

Ziemeļu gulbis (Cygnus cygnus) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kas mājo plašā areālā Eirāzijas Palearktikas joslā, retu reizi ieklīstot Ziemeļamerikas ziemeļrietumos Aļaskā,[1] Ziemeļāfrikā, Kiprā, Portugālē, Tuvajos Austrumos[2] un Indijas subkontinentā.[3]

Ziemeļu gulbis ligzdo Eirāzijas Palearktikas ziemeļos no Islandes līdz Krievijas tālajiem austrumiem. Izplatības areāla dienvidu robeža Eiropā sasniedz Poliju, bet Āzijā Arāla jūru un Mongoliju. Ziemot tas dodas uz okeāna piekrasti Rietumeiropā un Austrumāzijā, daļa putnu ziemo arī Centrāleiropā, Melnās un Kaspijas jūras reģionā.[4] Samērā bieži sastopams arī Latvijā.

Ziemeļu gulbis ir Somijas nacionālais putns un šaja valstī ligzdo apmēram 5000 - 7000 pāru.[5]

Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā regulāri pārziemo 20 - 100 ziemeļu gulbji
Ziemeļu gulbim ir slaids, dzeltens knābis ar melnu galu
Jaunajiem putniem knābis ir balti-melns

Latvijā ziemeļu gulbis ir parasts caurceļotājs un vietām, valsts rietumu daļā, arī samērā parasts ligzdotājs. Senākās ziņas par ligzdošanu Latvijas teritorijā saglabājušās no 1852. gada A. Platera apraksta, kurā rakstīts, ka Lubānas ezerā novēroti ligzdojoši ziemeļu gulbji.[4] A. Platera darbs acīmredzot nebija zināms 20. gadsimta otrās puses ornitofaunas pētniekiem, jo 1973. gadā atklātā ligzdošana Kazdangas apkārtnē tolaik tika atzīta par pirmo pierādīto ziemeļu gulbju ligzdošanu Latvijā. Dažus gadus vēlāk ligzdošana tika novērota jau trijās vietās Skrundas zivsaimniecībā. Šie novērojumi iezīmē ziemeļu gulbja ekspansijas sākumu Latvijas rietumu daļā. Arī šobrīd lielākā daļa no 150-200 ligzdojošajiem pāriem koncentrējas Kurzemē. Austrumu daļā ziemeļu gulbji ligzdo mazākā skaitā. Latvijā arī regulāri pārziemo 20-100 īpatņi.[4] Pēdējos desmit gados to skaits ir pieaudzis vairāk kā par 30%.[6]

Izskats un īpašības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu gulbis ir līdzīgs mazajam gulbim, bet ir par to krietni lielāks un ir viens no smagākajiem lidojošiem putniem.[7] Tā ķermeņa garums ir 140 - 165 cm, spārnu izplētums 205 - 275 cm, svars 7,4 - 14 kg. Tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. To vidējais svars ir 9,8 - 11,4 kg, mātītēm 8,9 - 9,2 kg. Datētais lielākais ziemeļu gulbja tēviņš ir svēris 15,5 kg.[8]

Ziemeļu gulbja apspalvojums ir koši balts. Reizēm dažiem indivīdiem uz galvas un kakla var novērot brūnpelēku toni, kuri gulbji iegūst ar dzlezi bagātās ūdenstilpēs.[9] Peldot ziemeļu gulbis tur savu kaklu taisni izslietu un spārnus piekļautus. Slaidais knābis pie pamatnes līdz nāsīm ir dzeltens, bet tā gals melns.[5] Kājas arī ir melnas. Aste īsa un noapaļota. Jauno putnu apspalvojums ir pelēkbrūns, bet knābis rozīgi balts ar melnu.[9] Sasniedzot gada vecumu, tie kļūst balti.[10]

Uzvedība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu gulbis parasti mājo lielās ūdenstilpnēs. Tie var būt ezeri un lieli dīķi. Lai smagais putns paceltos gaisā, tam ir jāieskrienas ar kājām pa ūdens virsmu. Pacēlies tas ir spēcīgs lidotājs, neskatoties uz savu ievērojamo masu. Migrācijas laikā ziemeļu gulbji nolido simtiem un tūkstošiem kilometrus līdz sasniedz ziemošanas vietas. Ziemeļu gulbji ceļojot parasti veido nelielas grupas, lai gan reizēm var novērot barus, kuros ir vairāk kā 1000 indivīdu.[9] Tālos pārlidojumos tie lido augstu, apmēram 2500 metru augstumā.[9]

Barība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu gulbis, lai dziļākās vietās sasniegtu ūdensaugus, pabāž zem ūdens ne tikai galvu un kaklu, bet arī plecus līdz pusrumpim

Ziemeļu gulbji barojas ar ūdensaugiem, zāli, dažādām sēklām un graudiem. Ja ir izdevība tie barojas arī ar dārzeņiem un saknēm, piemēram, kartupeļiem un cukurbietēm.[9] Nelielos daudzumos tas barojas arī ar maziem bezmugurkaulniekiem.[10]

Ligzdošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļu gulbji veido monogāmus pārus uz mūžu. Riesta laikā pāris izpilda rituālu deju, nostājoties vienam pret otru ar seju, nedaudz paceļot un paplešot spārnus abi stāv ar izslietiem kakliem, tad tos strauji saliec un vienlaicīgi skaļi kliedz riesta saucienu. Vieta ligzdai tiek piemeklēta tuvu ūdenstilpnes krasta līnijai, ar augiem aizsargātā vietā. ligzdu pāris būvē kopīgi. Tā tiek sakrauta kā kaudze no niedrēm, meldriem un citiem ūdensaugiem. Būvniecībai tiek izmantotas arī sūnas.[5] Dējumā ir 3 - 7 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst apmēram 35 dienas.[9] Perē tikai mātīte, bet tēviņš uzturas tuvumā un to apsargā. Šajā laikā tēviņš var būt ļoti agresīvs. Mazuļiem izšķiļoties ir pelēkas vai brūnganpelēkas dūnas. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Kamēr mazuļi ir mazi, tos var novērot arī uz mātes muguras, bet tēviņš agresīvi apsargā savu ģimeni.[10] Sasniedzot 45 - 60 dienu vecumu,[5] jaunie putni iemācās lidot. Jaunie gulbji paliek kopā ar vecākiem visu pirmo ziemu, reizēm ģimenei pievienojas iepriekšējā gada perējums.

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]