Zivju dzenītis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zivju dzenītis
Alcedo atthis (Linnaeus, 1758)
Zivju dzenītis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Zaļvārnveidīgie (Coraciiformes)
Apakškārta Zivjudzenīšveidīgie (Alcedines)
Dzimta Zivju dzenīšu dzimta (Alcedinidae)
Ģints Zivju dzenīši (Alcedo)
Suga Zivju dzenītis (Alcedo atthis)
Izplatība

Alcedo atthis -range map-2-cp.png

  Sastopams ligzdošanas sezonā
  Sastopams ziemošanas sezonā
  Sastopams visu gadu kā nometnieks

Zivju dzenītis jeb Eirāzijas zivju dzenītis (Alcedo atthis) ir zaļvārnveidīgo kārtas (Coraciiformes) zivju dzenīšu dzimtas (Alcedinidae) putns, kas pieder zivju dzenīšu ģintij (Alcedo). Sastopams lielā daļā Eirāzijas, arī Latvijā zivju dzenītis ir diezgan parasts ligzdotājs.

Zivju dzenītis ir viens no ekosistēmas indikatoriem, tā klātesamība norāda uz tīriem ūdeņiem, zivju bagātību un kopējo ekosistēmas veselīgumu. Šo asociāciju izmanto Latvijas Dabas fonds, savā logo grafiski attēlojot zivju dzenīti.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zivju dzenīši apmetas lēni plūstošu ūdeņu krastos

Zivju dzenīšu izplatības areāls ir plašs, tas aptver lielu daļu Eirāzijas un Ziemeļāfriku. Daudzos reģionos tas ir nometnieks, bet teritorijās, kurās ir barga ziema un ūdeņi sasalst, zivju dzenītis migrē uz dienvidiem. Liela daļa pārziemo sava izplatības areāla dienvidreģionos, bet daļa šķērso Vidusjūru un ziemo Ziemeļāfrikā, vai Āzijas austrumu populācijas ziemo Dienvidaustrumāzijā. Ziemeļāfrikā nelielā teritorijā ir arī ligzdojoša populācija, kas mājo Marokā un Tunisijā.

Zivju dzenītis Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī zivju dzenītis ir iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā, tas Latvijā ir diezgan parasts ligzdotājs. Apmetas pie zivīm bagātām, koku ieskautām upēm un kanāliem. Ūdenstilpju stāvkrastos tas izrok alas, kurās ligzdo. Reizēm rietumu daļā tas paliek ziemot pie vaļējiem ūdeņiem, bet aukstās ziemās daudzi iet bojā.[2] Latvijā mājo zivju dzenīša Eiropas pasuga Alcedo atthis ispida.[2]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mātītēm atšķirībā no tēviņiem knābja apakšējā daļa ir ruda

Zivju dzenītis ir neliels putns ar kompaktu augumu, lielu galvu, īsu asti un kājām, un garu knābi. Tā ķermeņa garums ir apmēram 16 cm, spārnu izplētums 25 cm, svars 34 - 46 g.[3]

Zivju dzenītim ir krāšņs apspalvojums. Eiropas pasugai A. a. ispida ķermeņa augšdaļa ir zilizaļa, ar gaišāk zilu muguru un asti. Pie knābja pamatnes tam ir ruds laukums, kā arī ruda līnija pār acīm līdz ausīm. Rudā līnija kļūst balta un apņem zivju dzenīša galvu līdz pakauša daļā abas puses līnijas gandrīz savienojas. Tā pakakle ir balta, pavēdere ruda, knābis melns. Knābja apakšējā daļa pie pamatnes ruda. Kājas zivju dzenītim ir koši sarkanas. Mātīte, izņemot knābi, izskatās līdzīgi tēviņam. Tās knābja apakšējā daļa ir ruda, bet knābja gals melns. Jaunie putni ir līdzīgi pieaugušajiem, bet to apspalvojums nav tik košs, un tā knābis un kājas ir melnas.[4]

Zivju dzenītim ir spēja nomainīt redzi atrodoties vai nu gaisā, vai zem ūdens. Uz sauszemes tam ir monekulārā redze, bet zem ūdens binokulārā redze. Zem ūdens redze nav tik asa, bet binokulārā redze ļauj ļoti precīzi noteikt attālumu līdz medījumam, kas medījot ir daudz svarīgāks par redzes asumu.[5]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zivju dzenītis lidojumā

Zivju dzenīša lidojums ir ātrs un taisns, tā samērā īsie, noapaļotie spārni vicinās ļoti ātri.[3] Tas parasti lido zemu virs ūdens līmeņa. Mērenā klimata joslā zivju dzenītis apmetas lēni plūstošu upju vai ezeru krastos. Krastiem jābūt bāgātīgi apaugušiem, krūmainiem ar kokiem, kuri zari liecas pāri ūdens virsmai. Tropu populācijas mājo pie lēni plūstošiem ūdeņiem, mangrovu audzēs vai purvos.[4]

Reģionos, kuros nav bargu ziemu, zivju dzenītis ir nometnieks, bet kļūst par migrējošu putnu, ja ziemas ir bargas un ūdeņi aizsalst. Zivju dzenīši migrē pamatā nakts laikā, dažām Sibīrijas populācijām jānolido 3000 km līdz ziemošanas vietām.[4]

Kā visi zivju dzenīši, arī Eirāzijas zivju dzenītis ir izteikti teritoriāls. Katru dienu tam ir jāapēd 60% no sava ķermeņa svara, līdz ar to tas ir ļoti svarīgi kontrolēt noteiktu upes posmu. Zivju dzenītis ir arī vientuļnieks. Gandrīz visu gadu tas pavada viens pats, nakšņojot biezos krūmos. Ja teritorijā parādās cits zivju dzenītis, starp abiem sākas cīņa. Kautiņā tie cenšas sagrābt viens otra knābi un turēt to zem ūdens. Pāris veidojas rudenī, bet katram joprojām saglabājas sava teritorija, kura ir apmēram 1 km gara krasta josla, bet var sasniegt arī 3,5 km garumu. Teritorijas netiek apvienotas līdz pavasarim.[4]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mailītes ir tipiska zivju dzenīšu barība

Zivju dzenītis medī no paaugstinājuma, kas atrodas 1 - 2 metru augstumā virs ūdens virsmas. Tas var būt gan koka zars, gan pārliecies stāvkrasts. Tas vēro ūdeni, cenšotie ieraudzīt medījumu. Kad zivs ir pamanīta, zivju dzenītis noliec galvu un cenšas noteikt zivs atrašanās dziļumu ūdenī, tad ienirst satvert medījumu. Zivju dzenītis medī zivis, kas neatrodas dziļāk par 25 cm. Zem ūdens tā spārni ir atvērti, acis aizsargā caurspīdīga plēvīte. Iznirstot zivju dzenītis pirmo izbāž knābi. Ar medījumu tas atgriežas savā novērošanas postenī. Turot zivi tuvu pie astes, zivju dzenītis to vairākas reizes sit pret cietu pamatni līdz tā ir mirusi. Zivs pēc tam tiek norīta ar galvu pa priekšu. Vairākas reizes dienā tiek atrīti pelēki asaku kamoli.[4]

Galvenā zivju dzenīša barība ir zivis (60%), kas nav garākas par 12,5 cm, bet visbiežāk tiek medītas zivtiņas, kas ir 2,3 cm garas. Iecienītas zivis ir mailītes, stagari, mazas raudas un foreles. Bez zivīm tas barojas arī ar ūdens kukaiņiem, kā spāru kāpuriem un ūdensvabolēm, kā arī ar saldūdens vēžveidīgajiem.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zivju dzenīša olas ir spīdīgi baltas

Tēviņš uzsāk pāra veidošanas spēles. Tas neatlaidīgi seko mātītei, visu laiku to saukdams. Vēlāk tēviņš mātītei piedāvā medījumu, tikai pēc tam seko pārošanās.[3] Ligzda tiek ierīkota alā, kuru pāris kopīgi izrok upes stāvkrastā. Ala ir apmēram 60 - 90 cm dziļa, un tā beidzas ar paplašinājumu. Perēšanas vieta netiek īpaši iekārtota, bet drīz vien to klāj zivju atliekas un atrītās asakas.[6]

Dējumā ir 5 - 7 baltas olas. Tās ir apmēram 1,9 cm platas un 2,2 cm garas, to svars 4,3 grami. Viena līdz divas olas parasti neizšķiļas, jo vecāki nespēj visas olas nosegt. Olas pa dienu perē abi vecāki, bet naktī tikai mātīte. Sēžot uz olām, putnu sejas vienmēr ir vērstas pret izeju. Inkubācijas periods ilgst 19 - 20 dienas, un jaunie putnēni ligzdā pavada 24 - 25 dienas. Paaugušies tie pārvietojas tuvāk ejas sākumam, kur tos vecāki turpina barot. Vienas vasaras laikā pārim ir 2 dējumi, reizēm pat trīs.[3]

Pirmo reizi jaunie zivju dzenīši ienirst dažas dienas pēc izlidošanas no ligzdas. Daudzi jaunie putni vēl nav iemācījušies medīt zivis, kad tos vecāki ir jau padzinuši no savas teritorijas. Līdz ar to pēc nedēļas vai divām tikai puse no jaunajiem zivju dzenīšiem ir izdzīvojusi. Zivju dzenīšus var nogalināt bads, aukstums un reizēm dējumus izposta plūdi. Nākamajā gadā apmēram ceturtā daļa no jaunajiem putniem ir izdzīvojusi. Arī no pieaugušajiem putniem ir izdzīvojusi kāda ceturtā daļa. Tikai daži indivīdi nodzīvo ilgāk kā vienu pārošanās sezonu.[7] Tomēr vecākais zināmais zivju dzenītis nodzīvoja 21 gadu.[8] Bez laika apstākļiem zivju dzenīšus apdraud kaķi, žurkas, automašīnas, māju logi, kuros ieskrien lidojoši putni, un cilvēku tuvums ligzdošanas vietām.[7]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas zivju dzenītis (A. a. ispida)
Ķīnas zivju dzenītis (A. a. bengalensis)

Zivju dzenītim ir 7 pasugas. Atkarībā no tā, kurai pasugai pieder zivju dzenītis, tam mainās rudā apspalvojuma košums un intensitāte. Auguma variācijas pasugu starpā izmainās par 10%.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. LDF logo
  2. 2,0 2,1 Zivju dzenītis Alcedo atthis
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Snow, David; Perrins, Christopher M (editors) (1998). The Birds of the Western Palearctic (BWP) concise edition (2 volumes). Oxford: Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Fry, C. Hilary; Fry, Kathie; Harris, Alan (1999). Kingfishers, Bee-eaters and Rollers. London: Christopher Helm. ISBN 0-7136-5206-3.
  5. Schwab, I. R.; Hart N. S. (May 2004). "Halcyon days". British Journal of Ophthalmology 88 (5): 613. doi:10.1136/bjo.2004.045492. PMID 1772125
  6. Coward, Thomas Alfred (1930). The Birds of the British Isles and Their Eggs (two volumes). Frederick Warne. Third edition, volume 1.
  7. 7,0 7,1 Kingfisher: Threats
  8. European Longevity Records

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]