Ērmanis Magone

Ērmanis Magone Эрман Яковлевич Магон Personīgā informācija Dzimis 1899. gada 15. oktobrī "Upītes", Lutriņu pagasts, Kuldīgas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1941. gada 14. augustā (41 gads) Mogiļevas apgabals, Baltkrievijas PSR, PSRS (tagad Baltkrievija)

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālmajors Dienesta laiks 1919—1938 1940—1941 Valsts LSPR KSFPR PSRS Struktūra strēlnieki Komandēja 28. strēlnieku pulks 76. strēlnieku pulks 1. Klūsā okeāna strēlnieku divīzija 21. strēlnieku divīzija 18. strēlnieku korpuss 45. strēlnieku korpuss Kaujas darbība Krievijas pilsoņu karš Poļu—padomju karš Ķīnas Austrumu dzelzceļa konflikts Otrais pasaules karš Apbalvojumi Ļeņina ordenis Sarkanās Zvaigznes ordenis Izglītība Sarkanās armijas Kara akadēmija (1928)

Ērmanis Magone bija latviešu izcelsmes padomju militārais darbinieks, ģenerālmajors.

Dzīvesgājums

Pilsoņu karā

Piedzima 1899. gadā mājās "Upītes", Lutriņu pagastā. Mācījās Saldus pamatskolā.

1919. gadā, Latvijas SPR laikā, bija Saldus izpildkomitejas loceklis. Kopš tā paša gada bija KK(b)P biedrs. Tāpat 1919. gadā iesaukts Sarkanajā armijā, sarkanarmieša (ierindnieka) pakāpē ieskaitīts Padomju Latvijas armijas 2. strēlnieku divīzijā, 18. strēlnieku pulkā, kura sastāvā piedalījās kaujās Kauņas un Kurzemes guberņu teritorijās (Krievijas pilsoņu kara Rietumu fronte).

Pēc divīzijas izformēšanas tā paša gada jūlijā nosūtīts uz kājnieku komandējošā sastāva kursiem Smoļenskā, kuru laikā piedalījās karadarbībā Smoļenskas guberņā. Pēc kursu pabeigšanas novembrī iecelts rotas komandiera palīga, pēc tam rotas komandiera amatā 10. strēlnieku divīzijas 88. strēlnieku pulkā (15. armija), no 1920. gada jūlija — vada komandiera un rotas komandiera palīga amatā divīzijas rezerves bataljonā.

10. divīzija piedalījās kaujās Igaunijas teritorijā, pēc tam kaujās pret Judeņiča spēkiem Pleskavas virzienā, 1920. gada pavasarī un vasarā Poļu—padomju kara kaujās Žlobinas virzienā un pie Berezinas, tā paša gada rudenī — pret Bulaka-Balahoviča spēkiem pie Moziras un Rečicas. 1921. gada martā divīzija piedalījās Tambovas sacelšanās apspiešanā.

No 1921. gada novembra Magone dienēja tās pašas divīzijas 85. strēlnieku pulkā, bija pulka adjutants, pulka skolas vada komandieris, rotas komandieris, bataljona komandiera pienākumu izpildītājs. 1921. gada decembrī pulks tika pārvietots uz Karēliju, kur karoja pret baltajiem somiem, pēc tam apsargāja dzelzceļa līniju Petrograda—Murmanska.

Pirms II pasaules kara

Kopš 1922. gada jūnija Magone dienēja 28. strēlnieku pulkā, bija bataljona komandieris, pulka komandiera palīgs, pulka komandieris.

1925. gada septembrī sāka mācības Kara akadēmijā, tās pabeidzot, 1928. gada jūlijā iecelts par 26. strēlnieku divīzijas 76. strēlnieku pulka komisāru un komandieri, Magone vadīja šo pulku Ķīnas Austrumu dzelzceļa konfliktā.

1930. gada novembrī norīkots par 1. Klusā okeāna strēlnieku divīzijas štāba priekšnieku un komandiera pienākumu pildītāju, 1931. gada novembrī — vispirms par Īpašās Tālo Austrumu armijas štāba 5. nodaļas priekšnieku, pēc tam par Kaujas sagatavošanas nodaļas priekšnieku. 1934. gada februārī iecelts par 21. strēlnieku divīzijas komandieri, 1936. gada novembrī — par Īpašās Tālo Austrumu armijas štāba priekšnieku, 1937. gada oktobrī — par 18. strēlnieku korpusa komandieri. 1936. gadā apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. 1935. gada novembrī paaugstināts dienesta pakāpē līdz brigādes komandierim, 1938. gada 22. februārī — līdz divīzijas komandierim.

1938. gada 24. februārī Iekšlietu Tautas komisariāta iestādes Magoni arestēja, 7. martā viņš atvaļināts no dienesta. 1940. gada 25. aprīlī lieta pret Magoni tika izbeigta, viņš atbrīvots un atjaunots dienestā, tā paša gada augustā kļuva par Ģenerālā štāba akadēmijas pasniedzēju, 1941. gada martā — par 45. strēlnieku korpusa komandieri.

II pasaules karā

Sākoties Lielajam Tēvijas karam, 45. korpuss iekļauts 21. armijā (Rietumu fronte), 1941. gada jūlijā — 13. armijā (Centrālā fronte). Korpuss Magones vadībā piedalījās Mogiļevas aizsardzībā, pēc tam pretuzbrukumā Centrālajā frontē pie Kričevas, kuram sekoja vācu prettrieciens 13. armijas flangam, pēc kura 45. korpuss tika ielenkts Mogiļevas, Novijbihovas, Ragačovas, Žlobinas apkārtnē. Izlaušanās mēģinājuma laikā, 14. augustā, ģenerālmajors (kopš 07.08.1941.) Magone krita kaujā. 9. augustā apbalvots ar Ļeņina ordeni.

Apglabāts Klimovičos. Saldū, Jelgavas ielā 8, kur kādreiz bijusi mācītājmuiža, 1969. gada 15. oktobrī Magonem atklāta piemiņas plāksne.