Īsknābja zoss

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Īsknābja zoss
Anser brachyrhynchus (Baillon, 1834)
Īsknābja zoss
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaZosu apakšdzimta (Anserinae)
CiltsZosu cilts (Anserini)
ĢintsPelēkās zosis (Anser)
SugaĪsknābja zoss (Anser brachyrhynchus)
Īsknābja zoss Vikikrātuvē

Īsknābja zoss (Anser brachyrhynchus) ir vidēja auguma pelēko zosu ģints (Anser) ūdensputnu suga, kas ligzdo Atlantijas un Ziemeļu Ledus okeāna salās (Grenlandē, Islandē un Svalbārā), bet ziemo Eiropas ziemeļaustrumos, galvenokārt Lielbritānijā.[1]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Grenlandes un Islandes populācijas ziemo pārsvarā Skotijā un Anglijas ziemeļos un austrumos
Īsknābja zoss ir veģetāriete un barojas ar visdažādākajiem augiem, sēklas un saknes ieskaitot

Īsknābja zoss ligzdo Grenlandes austrumu daļā, Islandē un Svalbārā, galvenokārt rietumu daļā.[2] Grenlandes un Islandes populācijas ziemo pārsvarā Skotijā un Anglijas ziemeļos un austrumos. Lai arī Lielbritānijā ziemo liels skaits īsknābja zosu, tās Īrijā un Francijā sastopamas nelielā skaitā. Svalbāras populācija ziemo Ziemeļjūras austrumu piekrastē, Nīderlandē un Dānijas rietumos, kā arī nelielā skaitā Norvēģijā, Vācijas ziemeļos un Beļģijā.[1][3] Aukstās ziemās īsknābja zosis ceļo arī tālāk uz dienvidiem, aizklejojot pat līdz Marokai Ziemeļāfrikā un Kanāriju salām. Reizēm tās ieklejo Kanādas un ASV austrumos, sākot ar Ņūfaundlendu un beidzot ar Pensilvāniju.[4][5]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā īsknābja zoss novērojama samērā reti, tomēr tā ir regulāra caurceļotāja. Pēdējos gados novērojumu skaits pieaug. Īsknābja zosis ir novērotas gandrīz tikai pavasara migrācijas laikā kopīgos baros ar baltpieres un sējas zosīm. Viens novērojums bijis janvārī rietumu piekrastē pie Ziemupes.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īsknābja zoss ir vidēji liela zoss. Tās ķermeņa garums ir 60—75 cm, spārnu izplētums 135—170 cm, svars tēviņam 1,9—3,9 kg, mātītei 1,45—2,8 kg.[6] Kā jau zoss nosaukums norāda, tās knābis ir īss, krāsa melna ar rozīgi oranžu vidusdaļu. Kājas gaiši sārtas (rozā). Apspalvojums ir pelēkbrūns — galva un kakls košāk brūni, ķermenis pelēcīgāks, pavēderē tam kļūstot gaišākam, zemaste balta, kā arī astes gals ir balts. Spārnu virspuse pelēcīgi brūna, lidspalvas tumši pelēkas ar baltām maliņām. Abi dzimumi izskatās vienādi, tikai mātītes ir nedaudz mazākas. Jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem, lai gan to apspalvojums izskatās raibumotāks un kājas bieži ir dzeltenīgas.[2]

Īsknābja zoss izskatās ļoti līdzīga tundras sējas zosij. Salīdzinot abu sugu knābjus, sējas zosij tas ir oranžāks un garāks, īsknābja zosij rozīgāks un īsāks, kā arī kopumā īsknābja zoss apspalvojums ir gaišāks, kājas rozā.[2][7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc ligzdošanas spalvu nomaiņas laikā īsknābja zosis uzturas salu piekrastes ūdeņos. Šajā laikā zosis nespēj lidot. Īsknābja zosis ziemas periodā dodas dienvidu virzienā no ligzdošanas teritorijām, uzsākot migrācijas ceļojumu laikā no septembra vidus līdz oktobra sākumam.[7] Tās apmetas lauksaimniecības tīrumos vai piekrastes līdzenumu pļavās.[2] Pēc ziemas ligzdošanas teritorijās īsknābja zosis ierodas, sākot ar aprīļa vidu un beidzot ar maija sākumu.[7]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īsknābja zosis veido monogāmus pārus
Visu ziemu ģimene (vecāki ar vasaras jaunajiem putniem) paliek kopā, veicot kopīgu gan rudens, gan pavasara migrācijas lidojumu

Īsknābja zoss galvenokārt ir veģetāriete, kas barojas gan ar visdažādākajiem sauszemes, gan ūdens augiem. Barībai noder visas auga daļas: lapas, stumbri, sēklas un saknes. Zosis barošanās laikā vienmēr priekšroku dod barojošākai barībai, tā kā tām ir jāuzkrāj pietiekamas enerģijas rezerves, lai veiktu tālos pārlidojumus. Īpaši intensīvi pirms ligzdošanas sezonas barojas mātītes.[2] Ziemā zosis iecienījušas rapšu un citu eļļas augu laukus, cukurbiešu un kartupeļu tīrumus, kā arī dažādas pļavas. Ja zosis ierodas tīrumā pirms ražas novākšanas, tās var izraisīt ievērojamus ražas zudumus, bet, ja zosis ierodas pēc ražas novākšanas, tad tās ir ļoti noderīgas lauka attīrīšanai no ražas pārpalikumiem, neviļus sagatavojot tīrumu nākamai kultūrai, kā arī samazinot dažādu graudaugu slimību izplatību.[7]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Īsknābja zosis veido ilgstošus monogāmus pārus, un starp partneriem izveidojas cieša sadarbība.[8] Tās ligzdo nelielās saliņās krasta tuvumā, ezeru salās, kā arī tundrā iekšzemē. Lai izvairītos no plēsējiem, īpaši no lapsām, zosis labprāt ligzdo uz klintīm, stāvām kraujām, mūžīgā sasaluma ledus sienas tuvumā. Ligzda vienmēr atrodas uz kāda pacēluma, lai apkārtne būtu labi pārskatāma. Ligzdošana parasti notiek brīvās kolonijās vai pa vienam pārim. Ļoti bieži tuvumā ir jūras putnu ligzdošanas kolonija.[2] Ja ligzdošana bijusi sekmīga, vecā ligzdas vieta tiek izmantota atkārtoti.[2] Ligzda ir sekla, ieskrāpēta iedobe zemē, kas izklāta ar zāļu stiebriem, lapām un lielu daudzumu dūnu.

Pirmās olas parasti tiek izdētas jūnija sākumā. Dējumā ir 3—6 baltas olas, visbiežāk 4 olas. Perēšanas periodā olas kļūst netīras, zaudējot balto čaumalas krāsu. Inkubācijas periods ilgst 26—27 dienas. Perē tikai mātīte, toties tēviņš uzturas tuvumā, apsargājot perētāju.[2] Drīz pēc izšķilšanās zoslēni pamet ligzdu un kopā ar vecākiem dodas uz tuvāko ūdenstilpi, kas parasti ir kāds ezers. Jaunās zosis lidot sāk apmēram 56 dienu vecumā. Ģimene paliek kopā, kamēr pieaugušajām zosīm nomainās spalvas, visi kopā dodas uz ziemošanas teritorijām un pavasarī atgriežas ligzdošanas vietās.[2] Jaunie putni dzimumbriedumu sasniedz 3 gadu vecumā. Vecākā Norvēģijā zināmā īsknābja zoss sasniegusi 22 gadu vecumu.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 IUCN: Anser brachyrhynchus
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 2,7 2,8 2,9 Norwegian Polar Institut: Pink-footed goose (Anser brachyrhynchus)
  3. 3,0 3,1 «Ornitofaunistika: Īsknābja zoss Anser brachyrhynchus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 7. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 13. aprīlī.
  4. Snow, D.W.; Perrins, C.M. (1998). The Birds of the Western Palearctic (Concise ed.). Oxford University Press. ISBN 0-19-854099-X.
  5. Dickinson, M.B.; et al., eds. (1999). Field Guide to the Birds of North America. National Geographic. ISBN 0-7922-7451-2.
  6. Alive: Pink-footed Goose (Anser brachyrhynchus)
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 Cramp, S. (1977). The Birds of the Western Palearctic. Oxford. ISBN 0-19-857358-8.
  8. What Bird: Pink-footed Goose

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]