Ķīnas—PSRS ideoloģiskās nesaskaņas

Ķīnas—PSRS ideoloģiskās nesaskaņas bija ideoloģisks, ekonomisks un diplomātisks konflikts starp Ķīnas Tautas Republiku un Padomju Savienību, kas publiski aizsākās 1960. gadā. Dažādas nesaskaņas starp Ņikitu Hruščovu un Mao Dzedunu sākās 1950. gadu beigās, sasniedzot kulmināciju 1969. gadā, kad notika militāras sadursmes pie Usūrijas upes, un turpinājās līdz pat 1980. gadu beigām, kad sabruka PSRS. Šis konflikts izraisīja ideoloģisku šķelšanos starptautiskajā komunistu kustībā, un noveda pie Ķīnas un ASV attiecību atjaunošanas.

Attiecību sākums

Staļinam un Mao bija senas un sarežģītas attiecības, kas bija pārdzīvojušus dažādus posmus ilgā Ķīnas pilsoņu kara laikā. Vēl pēc 1945. gada Staļins nebija pārliecināts par komunistu uzvaru. Šajā laikā Staļins uzturēja labas attiecības ar Čana Kaiši vadīto Ķīnas Republiku, ar kuru 1945. gadā noslēdza līgumu, kas PSRS kontrolē nodeva cara laikā būvētos dzelzceļus Mandžūrijā, Portartūras ostu, kā arī atzina Mongolijas neatkarību, tā atjaunojot cariskās Krievijas kontroles zonu Mandžūrijā.

Pēc Ķīnas Tautas Republikas pasludināšanas, un Austrumu bloka "tautas demokrātijas" stila politiskās sistēmas izveidošanas 1949. gadā, Mao trīs mēnešus uzturējās Maskavā, kur tika uzņemts vēsi. Staļins saprata, ka atšķirībā no vasaļatkarībā esošajiem Austrumeiropas komunistu režīmiem, viņš nekad nespēs kontrolēt Ķīnu. Arī Mao sevi uzskatīja par Staļinam līdzvērtīgu vadoni, kas paša spēkiem uzvarējis revolūcijā, nevis pakļautas valstiņas vadītāju. Konflikts ar DienvidslāvijasTito demonstrēja, ka Staļins necieš neatkarīgus komunistu vadoņus. Mao bija lūdzis tikšanos ar Staļinu jau kopš 1947. gada, taču tas vizītes Maskavā vairākkārt atcēla. 1950. gada sākumā Staļins izlēma ar Mao noslēgt jaunu sadarbības līgumu, atsakoties no dažām padomju privilēģijām Ķīnā, pretī prasot virkni jaunu privilēģiju pierobežas provincēs. Korejas karš abas lielvalstis satuvināja ciešāk, vienlaikus nostiprinot Ķīnas neatkarīgo stāvokli.

Tikai pēc Staļina nāves sākās ievērojama PSRS tehniskā un zinātniskā palīdzība Ķīnas tautsaimniecībai. 1954. gada septembrī-oktobrī Hruščovs apmeklēja Mao un piedāvāja izvest padomju karaspēku no Portartūras, kas tur joprojām atradās par spīti līgumam ar Staļinu. Viņš arī piedāvāja dāsnu finansiālo palīdzību, un atbalstu simtiem jaunu rūpnīcu celšanā. Tūkstošiem padomju speciālistu ieradās Ķīnā, lai vadītu projektu īstenošanu.

• 
  Padomju matroži Portartūrā, 1945
• 
  Staļina dzimšanas dienas mītiņš Ķīnā, 1949
• 
  Mao un Staļins Maskavā, 1950
• 
  Mao un Staļina pastmarka, 1952
• 
  Mao un Staļina pastmarka, 1955
• 
  Padomju tehniskā palīdzība, 1955
• 
  Mao sniedz autogrāfu, 1966
• 
  Čaušesku vizīte Ķīnā, 1971
• 
  Padomju un ķīniešu spēku izvietojums, 1973

Konflikta iemesli

Konfliktu izraisīja Mao un Hruščova cīņa par to, kurš būs "vecākais brālis" komunistiskajā kustībā. Pēc neapšaubāmā pasaules komunistu vadoņa Staļina nāves Mao sevi uzskatīja par vecāko un ietekmīgāko komunistu vadītāju, kam būtu jāsaņem attiecīga cieņa no pārējām komunistu valstīm un partijām. Mao ārpolitiskās ambīcijas ierobežoja tas, ka daudzas pasaules valstis un ANO joprojām neatzina komunistisko Ķīnu, tāpēc Ķīnas komunisti sāka aktīvāk veidot tiešos sakarus ar pasaules komunistiskajām partijām. Mao vēlme panākt ideoloģiski līdzvērtīgu ietekmi Austrumeiropā bija pretrunā ar PSRS vēlmi šo reģionu saglabāt savā pakļautībā. Tikai ar lielām pūlēm un militāru spēku 1956. gadā bija izdevies apspiest nemierus Polijā un Ungārijā. Nespējot panākt vadošo lomu, Mao pēc 1956. gada sāka konfliktēt ar Hruščovu visos jautājumos.

1956. gadā Mao sūdzējās, ka Hruščovs nav viņu informējis par gaidāmo Staļina nosodīšanu PSKP 20. kongresā. Mao jutās aizvainots, ka nav ņemta vērā viņa vadošā loma. Ķīnieši nepiekrita Hruščova "mierīgās līdzāspastāvēšanas" politikai ar Rietumiem, uz ko viņi norādīja 1957. gadā. 1955. gadā abas valstis vienojās par sadarbību atomenerģijas attīstībā Ķīnā, taču Mao radikālisms noveda pie tā, ka Hruščovs 1957. gadā atteicās Ķīnai nodot padomju atombumbas tehnoloģijas. 1959. gada Ķīnas—Indijas pierobežas konflikta laikā PSRS nostājās Indijas pusē, tā sadusmojot ķīniešus, kas to uzskatīja par revolucionāro ideālu nodevību. Mao vēlme celt savu prestižu un ietekmi bija viens no iemesliem Ķīnas Lielajam lēcienam uz priekšu, kas dažu gadu laikā izgāzās un noveda pie milzīga bada.

Attiecību saraušana

Pat pēc personīgas Hruščova vizītes Ķīnā, 1958. gadā Mao noraidīja ideju par kopēju padomju-ķīniešu zemūdeņu floti, kas gan atrastos padomju kontrolē. Ķīnieši nevēlējās atkal nonākt pakļautā statusā. Tikmēr padomju vadītāji noraidoši izturējās pret 1958. gadā sākto Lielo lēcienu uz priekšu. Dažādie konflikti saasinājās tik tālu, ka 1960. gada augustā Hruščovs pavēlēja padomju speciālistiem un tehniķiem nekavējoties pamest Ķīnu, iznīcinot plānus, un pametot daudzus no celtniecības projektiem nepabeigtus.

Tālākā konflikta gaita lielā mērā saistāma ar Mao aizvien radikālāko iekšpolitisko kursu, kurā PSRS revizionisma kritika bija viens no ieročiem. Līdz 1962 gadam konfliktā iestājās neliels pamiers, ko izskaidro ar Lielā lēciena izgāšanās dēļ ierobežoto Mao politisko varu. 1963. gadā konflikts atkal saasinājās, lai nedaudz pierimtu mēnešos pēc Hruščova gāšanas, taču līdz ar Kultūras revolūcijas sākšanos atkal uzliesmoja, sasniedzot asāko fāzi 1969. gadā.

Tā kā Hruščova varas laikā šim ideoloģiskajam konfliktam piešķīra milzīgu uzmanību, PSRS ārpolitika kļuva radikālāka, un dažu gadu laikā tā atjaunoja un nostiprināja savu kontroli pār pasaules komunistiem, Mao sekotājiem paliekot izteiktā mazākumā. Rumānijas Tautas Republika, īpaši pēc Čaušesku nākšanas pie varas, izmantoja komunistiskās pasaules šķelšanos, lai veidotu no PSRS daļēji neatkarīgu politiku, un radītu Ķīnai un Ziemeļkorejai līdzīgu vadoņa kultu. Pilnīgi Ķīnas pusē pārgāja tikai Albānijas Tautas Republika. PSRS turpmāk apvainoja Mao dogmatismā un nacionālismā, kamēr Mao kritizēja padomju vadītājus par revizionistiem un sarkanajiem imperiālistiem.

Mao uzstāja uz revolucionārās cīņas turpināšanu pasaulē, uzskatot, ka tieši viņa partizānu kara pieredze un revolūcija kalpo par labāko piemēru Trešās pasaules brīvības cīnītājiem, no kuriem redzamākais bija Vjetnamas karš. Ķīnas piemērs vēlāk spēcīgi ietekmēja Kambodžas pilsoņu karu un Sarkano khmeru režīmu.

Mao bija gatavs sākt atomkaru ar kapitālistiem. Kareivīgi noskaņots bija arī Kubas revolūcijas līderis Fidels Kastro. Lai demonstrētu savu radikālismu, PSRS sacentās ar Ķīnu militārās palīdzības sniegšanā Ziemeļvjetnamai. 1963.-64. gadā Ķīnas premjerministrs Džou Eņlajs apmeklēja daudzas neatkarību ieguvušās Āfrikas valstis, sacenšoties ar PSRS finanšu palīdzības solīšanā. 1966. gadā Ķīnā sākās Kultūras revolūcija, un tās ārpolitika uz vairākiem gadiem apsīka. Šī sacensība ar Ķīnu arī pārfokusēja PSRS uzmanību no attīstīto valstu strādnieku šķiras atbalsta uz antikoloniālās cīņas atbalstu Āfrikā, uzņemoties finansiālu un militāru atbalstu sociālistisko režīmu nostiprināšanai.

Militārais konflikts

Pēc Hruščova gāšanas, jaunais padomju valdības vadītājs Kosigins 1965. gada februārī apmeklēja Mao, taču progresu attiecībās neizdevās panākt. Ideoloģiskās nesaskaņas pārgāja abu valstu militārā konfrontācijā, ko izraisīja Ķīnas prasība pēc senajām teritorijām, kuras 19.gs. bija sagrābusi Krievijas Impērija. Robežkonflikti izvērsās vairākās militārās sadursmēs pie Usūrijas upes, un daudzus gadus abas valstis bija gatavas plašam karam, kas varētu pārvērsties atomkarā.