Abāsīdu kalifāts[1][2] (arābu: العبّاسيّون, al-‘Abbāsīyūn) bija kalifāts no 750. līdz 1258. gadam Tuvajos Austrumos, un to dibināja Abāsīdi. Abāsīdi bija viena no varenākajām musulmaņu dinastijām, un dinastijas pamatlicējs ir Muhameda tēvocis Abāss ibn Abd al Mutalibs (566–653). Abāsīdu kalifāts izveidojās 750. gadā, kad no troņa tika gāzts Umajādu kalifāta valdnieks. Sākotnēji vara koncentrējās Kufas pilsētā, bet 762. gadā netālu no vēsturiskās Babilonas atrašanās vietas tika dibināta Bagdāde, kas kļuva par valsts pārvaldes centru. Abāsīdu kalifāta pastāvēšanas laikā Bagdāde kļuva par Islāma zelta laikmeta zinātnes, kultūras un izgudrojumu centru, kā arī par tā laika pasaulē lielāko pilsētu. Abāsīdu periods iezīmējās ar to, ka arābi kļuva neatkarīgāki no persiešiem, kā arī šajā laikā arvien vairāk islāmam pievērsās tautas, kas nebija arābi.
Abāsīdu kalifāts pastāvēja līdz 1258. gadam, kad lielu daļu no kalifāta pakļāva Mongoļu impērija. Vēlāk gan izveidojās Mameluku sultanāts ar pārvaldes centru Kairā. Šo sultanātu uzskata Abāsīdu kalifāta turpinājumu. Mameluku sultanāts 1517. gadā tika iekļauts Osmaņu impērijas sastāvā.